Kremlis šonedēļ paziņoja par plāniem pārskatīt savu kodoldoktrīnu, nepilnu mēnesi pēc tam, kad Ukrainas negaidītais iebrukums Krievijā pilnībā izsmēja Maskavas biežos kodoldraudus. Par to raksta Atlantijas padomes ”Ukrainas brīdinājuma” dienesta redaktors Pīters Dikinsons
Krievijas ārlietu ministra vietnieks Sergejs Rjabkovs 1. septembra intervijā apstiprināja, ka Krievija šobrīd veic grozījumus doktrīnā par kodolieroču izmantošanu, vienlaikus apsūdzot Rietumus kara ar Ukrainu “eskalācijas” veicināšanā.
Pašreizējo Krievijas kodoldoktrīnu 2020. gadā noteica Vladimirs Putins. Tajā teikts, ka Krievijas Federācija patur tiesības izmantot kodolieročus, reaģējot uz kodoluzbrukumu vai ja “ir apdraudēta pati valsts pastāvēšana”. Lai gan praktiski nav nekādu izredžu, ka pašreizējais karš varētu izraisīt kādu no šīm klauzulām, tas nav traucējis Putinam iesaistīties regulāros kodolzobenu žvadzināšanas uzbrukumos kopš Krievijas pilna mēroga iebrukuma sākuma.
Kremļa diktatora kodolieroču bravūra sākās, tiklīdz 2022. gada 24. februāra agrā stundā Krievijas tanki pirmo reizi ripoja pāri Ukrainas robežai. Savā publiskajā uzrunā, kurā tika paziņots par iebrukumu, Putins brīdināja Rietumu līderus, ka jebkurš mēģinājums iejaukties radīs sekas “tādas kā jūs nekad neesat redzējis visā savā vēsturē.” Trīs dienas vēlāk viņš izvirzīja punktu, nostādot Krievijas kodolspēkus paaugstinātā gatavībā .
Šī sākotnējā kodolieroču pozīcija noteica toni visam iebrukumam, Putinam un citām Kremļa amatpersonām regulāri ķeroties pie vājiem kodoldraudiem, acīmredzami cenšoties mazināt Rietumu atbalstu Ukrainai. Vienā īpaši bēdīgi slavenajā incidentā 2022. gada septembrī, kad viņš gatavojās anektēt lielas Ukrainas daļas, Putins tieši atsaucās uz savas valsts plašo kodolarsenālu un solīja izmantot “visus mūsu rīcībā esošos līdzekļus”, lai aizstāvētu Krievijas iekarojumus. ” Tas nav blefs ,” viņš paziņoja.
Krievijas īstenotā kodolšantāžas izmantošana ir plaši nosodīta kā neapdomīga, taču nav iespējams izvairīties no fakta, ka tā ir izrādījusies ļoti efektīva pret risku izvairīgiem Rietumu līderiem. Kopš 2022. gada februāra Maskavas kodoldraudi ir veicinājuši eskalācijas vadības kultūru Rietumu galvaspilsētās, kas konsekventi ierobežojusi ieroču plūsmu uz Kijivu un novedusi pie absurdu ierobežojumu uzlikšanas Ukrainas tiesībām aizstāvēties. Patiešām, Putina spēja iebiedēt Rietumus neapšaubāmi ir viņa lielākais panākums visā karā.
Lai gan Kremļa kodolzobenu žvadzināšana nepārprotami ir darbojusies pret Rietumiem, Kijivā tai ir bijusi daudz mazāka ietekme. Visa kara laikā Ukraina ir vairākkārt demonstrējusi gatavību piesaukt Putina blefu un izrādījusi gandrīz pilnīgu bažu trūkumu par Krievijas tā saukto sarkano līniju šķērsošanu.
2022. gada beigās Putins paziņoja, ka Ukrainas provinces galvaspilsēta Hersona ir pievienojusies Krievijai ” uz visiem laikiem “. Tikai dažas nedēļas vēlāk Ukraina pilsētu atbrīvoja. Tā vietā, lai sasniegtu savu kodolpogu, Krievijas valdnieks deva pavēli savam sakautajam karaspēkam atkāpties pāri Dņipro upei. Līdzīgi, kad Ukraina ignorēja Maskavas daudzos grafiskos brīdinājumus un sāka nogremdēt vai nopietni sabojāt aptuveni vienu trešdaļu no visas Krievijas Melnās jūras flotes, tas neizraisīja Trešo pasaules karu. Gluži pretēji, Putins klusi deva norādījumus saviem atlikušajiem karakuģiem atkāpties no Krimas, lai nodrošinātu Krievijas ostu relatīvo drošību.
Nopietnāko triecienu Kremļa kodoldraudu ticamībai pēdējās nedēļās skārusi Ukrainas pārrobežu ofensīva Krievijas Kurskas apgabalā. Iebrūkot pašā Krievijā, Ukraina ir pārkāpusi sarkanāko no visām Krievijas sarkanajām līnijām. Un tomēr Putins atkal ir izvēlējies neeskalēt. Tālu no kodolieroču Armagedona atraisīšanas viņš ir aktīvi centies mazināt Ukrainas iebrukumu , dēvējot to par “ provokāciju ” un izliekoties, ka pirmā ārvalstu okupācija Krievijas teritorijā kopš Otrā pasaules kara nav nekas neparasts.
Putina vājā reakcija uz Ukrainas iebrukumu Krievijā nav palikusi nepamanīta. Īpaši Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis ir satvēris šo vājo reakciju un aicinājis izbeigt visus ierobežojumus Rietumu ieroču izmantošanai Krievijā. “Visa naivā, iluzorā koncepcija par Krievijas sarkanajām līnijām, kas dominēja dažu mūsu partneru kara novērtējumos, šajās dienās sabruka kaut kur netālu no Sudžas,” komentēja Zelenskis, atsaucoties uz Krievijas pilsētu Kurskas apgabalā, kas pašlaik atrodas Ukrainas okupācijā.
Šķiet, ka arī Kremļa amatpersonas apzinās briesmas un neapšaubāmi labi apzinās, ka Ukrainas iebrukums Krievijā ir atstājis viņu kodoldraudus arvien tukšākus. Tas noteikti izskaidro viņu pašreizējo interesi par Krievijas kodoldoktrīnas pārskatīšanu. Pagaidām nav skaidrs, kādā formā šīs pārskatīšanas var izpausties, taču šķiet droši pieņemt, ka jebkuras izmaiņas pazeminās kodolizmantošanas slieksni un tiks rūpīgi kalibrētas, lai atjaunotu baiļu faktoru un nosūtītu nepārprotamu atturēšanas vēstījumu Ukrainas sabiedrotajiem. Ja vien Rietumu līderi beidzot nestāsies pretī šai kodolšantāžai un neparādīs, ka vairs nav gatavi tikt iebiedēti, sekas var būt katastrofālas.
Krievijas īstenotā kodoldraudu normalizācija ir bezprecedenta gadījums un ir lielākais izaicinājums starptautiskajai drošībai kopš aukstā kara beigām. Ja Rietumu līderi ļaus Putina kodoldraudiem gūt panākumus Ukrainā, viņš neizbēgami izmantos tādu pašu taktiku pret citiem upuriem. Tas sniegs iedvesmu citiem autokrātiskajiem režīmiem. Tikmēr citi atzīmēs Rietumu neizdarību un secinās, ka viņi vairs nav drošībā bez pašu kodolieročiem. Dažu īsu gadu laikā pasaule varētu saskarties ar kodolieroču sacensībām, kas atceltu gadu desmitiem ilgušo neizplatīšanas progresu un uzsāktu jaunu bīstamu starptautisko attiecību laikmetu, kurā kodolkara izredzes vairs nav iedomājamas.
Vienīgais veids, kā izvairīties no šīs katastrofālās nokļūšanas kodolnedrošībā, ir apturēt Krieviju Ukrainā. Pēdējos divarpus gadus Rietumu bailes no eskalācijas ir bijis Putina spēcīgākais ierocis. Ir pienācis laiks viņu atbruņot.