Katra cilvēka dzīvē ir bijusi situācija, kad vairāku cilvēku sabiedrībā viens cilvēks sāk žāvāties, un tad viņam pievienojās cits, un tad cits, un tā tālāk pēc kārtas. Gadu desmitu laikā šai uzvedībai ir izvirzīti daudzi bioloģiski skaidrojumi, taču zinātnieki jau sen nav spējuši panākt par to vienprātību, raksta Science Alert .
Žāvāšanās ir universāla parādība, kas novērota daudzām mugurkaulnieku sugām, sākot no vilkiem līdz papagaiļiem, kā arī cilvēkiem, tostarp no ļoti agra vecuma. Bet kāpēc mēs mēdzam žāvāties, redzot, ka kāds cits to dara? Zinātnieki uzskata, ka šādas uzvedības iemesls ir tas, ka tā šķiet daudzu sugu nepieciešams izdzīvošanas mehānisms.
Saskaņā ar Lionas Lumjēras universitātes inženieres un pasniedzējas Astrīdas Tebo Giljošonas teikto, gadu gaitā ir izvirzītas daudzas teorijas par to, kāpēc daudzi dzīvnieki žāvājas, proti:
smadzeņu piesātinājums ar skābekli;
ķermeņa temperatūras regulēšana;
dodot sociālu signālu.
Diemžēl teorija, ka žāvāšanās palielina smadzeņu piesātinājumu ar skābekli, nav apstiprināta. Cita teorija norādīja, ka žāvāšanās palīdz saglabāt uzmanību, taču arī tas nav zinātniski apstiprināts. Tajā pašā laikā zinātnieki ir vienisprātis, ka žāvāšanās ir saistīta ar mūsu diennakts ritmu. Fakts ir tāds, ka lielākā daļa žāvas notiek miera stāvoklī un parasti ir vērsta uz pamošanās un aizmigšanas fāzēm, tas ir, mēs žāvājamies, kad ķermenis ir mazāk modrs.
Giljošona atzīmē, ka žāvas cēloņi joprojām nav zināmi, un to “lipīgais” raksturs rada nozīmīgus atklājumus dažādās jomās, tostarp bioloģijā un sociālajā psiholoģijā.
Pirmkārt, tiek pieļauts, ka žāvāšanās var spēlēt svarīgu lomu sociālajā mijiedarbībā, kā tas ir novērots strausiem – tie izmanto žāvas, lai sinhronizētu savu uzvedību. Tāpat kā cilvēki, viņi bieži žāvājas, pārejot no nomoda uz atpūtu vai otrādi.
Otrkārt, žāvāšanās var kalpot kā signāls, kas norāda uz izmaiņām aktivitātē vai modrībā – tādējādi visi grupas dalībnieki vienlaikus ir nomodā vai miera stāvoklī.
Tajā pašā laikā zinātnieki uzskata, ka žāvas lipīgums, iespējams, galvenokārt ir cilvēka īpašība. Tomēr ir daži izņēmumi, piemēram, šimpanzes un lauvu pērtiķi. Šī specifika pastiprina domu, ka cilvēka žāvāšanās papildus savām tīri fizioloģiskajām funkcijām ir arī neverbālās komunikācijas līdzeklis. Zinātnieki uzskata, ka tas var palīdzēt sinhronizēt grupas uzvedību, līdzīgi kā tas notiek strausiem.
Analīze atklāja, ka citas personas žāvas stimulē smadzeņu apgabalus, kas iesaistīti atdarināšanā un empātijā, īpaši ar spoguļneironiem. Šie neironi uzliesmo, novērojot darbības, piemēram, kad bērns seko vecāku kustībām, lai sasietu kurpes. Tomēr daži smadzeņu reģioni, kas īpaši iesaistīti lipīgā žāvāšanā, ir daļa no neironu tīkliem, kas saistīti ar empātiju un sociālo mijiedarbību.
Empātijai, iespējams, ir galvenā loma žāvas lipīgumā, saka Giljošona. Daži pētījumi ir parādījuši, ka cilvēki ar tādiem traucējumiem kā autisms un šizofrēnija šķiet mazāk uzņēmīgi pret citu cilvēku žāvu uztveršanu. Interesanti, ka arī ārējie faktori, piemēram, elpošana un ķermeņa temperatūra, var samazināt vai palielināt žāvu lipīgumu.
