Precīzs saules uzliesmojumu veidošanās mehānisms un ar to saistītā koronālās masas izmešana jau sen ir palikusi neskaidra. Tagad NASA interfeisa reģiona attēlveidošanas spektrogrāfa (IRIS) kosmosa kuģa novērojumu dati ir ļāvuši starptautiskai astrofiziķu komandai apstiprināt teorētiskās prognozes, kas veiktas gandrīz pirms divām desmitgadēm. Pētījums publicēts žurnālā Nature
Saules uzliesmojumi, kas aptver visu elektromagnētisko spektru no radioviļņiem līdz gamma stariem, un koronālās masas izmešanu, ir liela plazmas mākoņa izmešana no Saules vainaga. Zvaigznes izmestās lādētās daļiņas (protoni, elektroni, joni un citi) pārvietojas ar ātrumu miljoniem kilometru stundā, nopietni ietekmējot ne tikai laikapstākļus kosmosā, bet arī mūsu planētas ikdienas dzīvi.
Starptautiska pētnieku grupa, kurā ietilpst astrofiziķi no Oregonas štata universitātes (ASV) un Parīzes observatorijas, ir apstiprinājusi pirms 19 gadiem ierosināto saules uzliesmojumu veidošanās mehānismu.
Darbā, kas publicēts žurnālā Nature Astronomy, komanda aprakstīja novērojumus par straujām magnētiskā lauka līniju kustībām uz Saules, ko var salīdzināt ar lielceļa skrējēja (Road Runner), multfilmas Wile E. Coyote and the Road Runner varoņa kustībām, kad koijots neveiksmīgi mēģina noķert netveramu putnu.
Komanda novēroja šo “slīdošo atkārtotu savienojumu”, izmantojot IRIS, kas ik pēc divām sekundēm uzņem Saules atmosfēras attēlus. Tādā veidā astrofiziķi redzēja mazus gaišus reģionus – “kodolus”, kas uzliesmojuma laikā slīd gar Saules atmosfēru ar ātrumu, kas sasniedza 2600 kilometrus sekundē.
Kodoli norāda magnētiskā savienojuma (magnētisko līniju atkārtotas savienošanas) vietas, kur magnētiskā lauka līnijas saplūst un ātri pārkārtojas, atbrīvojot milzīgus enerģijas daudzumus. Iepriekš tika pieņemts, ka šīs parādības ātrums ir pārāk liels, lai to reģistrētu ar instrumentiem.
Tādējādi jaunā pētījuma autori apstiprināja pirms 19 gadiem ierosināto teorētisko Saules uzliesmojumu veidošanās mehānismu un būtiski paplašināja izpratni par Saules (un citu astrofizisko objektu, tostarp melno caurumu) magnētisko atjaunošanos. Rakstā izklāstītie pierādījumi zinātnei ir fundamentāli un lietišķi svarīgi, jo tie palīdzēs veikt precīzākas kosmosa laika prognozes un izstrādāt pasākumus tehnoloģiju un infrastruktūras aizsardzībai uz Zemes no ģeomagnētiskajām vētrām.
