Pirmais oficiālais amerikāņu un padomju karaspēka kontakts pie Elbas upes Vācijā 1945. gada 25. aprīlī bija notikums, kas faktiski iezīmēja Ādolfa Hitlera nacistu režīma nenovēršamo sabrukumu. Viņa karaspēka paliekas tika sadalītas ziemeļu un dienvidu daļās. Astoņdesmit gadus vēlāk, kad notiek konfrontācija par konfliktu Ukrainā, notikums šķiet īpaši simbolisks.
Saskaņā ar sabiedroto vienošanos Jaltas konferencē 1945. gada pavasarī 1. Ukrainas frontes militārās vienības maršala Ivana Koņeva vadībā un sabiedroto spēku 12. armijas grupa armijas ģenerāļa Omara Bredlija vadībā virzījās viena pret otru (līdz tam laikam bija pagājis gandrīz gads kopš Normandijas karaspēka desantēšanas). 24. aprīlī ģenerālmajora Vladimira Rusakova 58. gvardes divīzijas priekšdaļas sasniedza Elbas upi. Pirms tam 69. ASV kājnieku divīzija sasniedza Muldes upes līniju (apmēram 25 km uz rietumiem no Elbas).
Tikšanās galu galā notika 25. aprīlī Torgau pilsētas apgabalā uz dienvidiem no Berlīnes (tagad Saksijas federālā zeme). Todien amerikāņu izlūkdienesta patruļas, kas devās meklēt krievus, pārkāpa pavēles. Pametuši savu patruļas zonu, viņi nonāca Elbas krastos. Pirmie, kas nodibināja sakarus ar padomju militārpersonām, bija leitnanta Alberta Kocebu grupas izlūki. Pārgājuši uz ieņemto krastu, amerikāņi tikās ar virsleitnanta Grigorija Goloborodko vada karavīriem. Vienības komandieri sarokojās un solīja nepieļaut jaunu karu un veltīt savu dzīvi tautu draudzības stiprināšanai.
Sākoties gavilēm, nav jābrīnās, ka ziņojumā, ko izlūki nosūtīja Amerikas štābam, bija kļūdas attiecībā uz grupas atrašanās vietas koordinātām. Otrā tikšanās notika dažas stundas vēlāk, un tieši šī, iespējams, visvairāk palikusi atmiņā, kad cilvēki atceras notikumus pirms 80 gadiem. Sasnieguši Elbu, amerikāņu izlūki mēģināja piesaistīt krievu uzmanību ar zvaigžņotu karogu, kas izgatavots no improvizētiem līdzekļiem. Uz zvanu torni, no kura tika raidīti signāli, tika atklāta artilērijas uguns, taču drīz vien kļuva skaidrs, kas notiek.
Pirmie uz pussabrukušā tilta pāri Elbai roku paspieda 58. gvardes strēlnieku divīzijas vada komandieris Aleksandrs Silvaško un 69. amerikāņu kājnieku divīzijas izlūkošanas grupas komandieris Viljams Robertsons. Pēc tam viņiem pievienojās kaujinieki no abām vienībām. Par tikšanos tika ziņots armijas vienībām aptuveni pulksten 15.30. pēc vietējā laika. Vērts atzīmēt, ka par to, kā un kad tiks izsludināta sabiedroto satikšanās, augstākajā līmenī tika panākta vienošanās 14.aprīlī.
Kopīga paziņojuma iniciatīvu vēstulē padomju diktatoram Josifa Staļinam izvirzīja Lielbritānijas premjerministrs Vinstons Čērčils. Abu valstu vadītāji, kā arī ASV prezidents Harijs Trūmens (kurš tikko bija stājies augstākajā valsts amatā pēc Franklina Rūzvelta nāves 12. aprīlī) vienojās par paziņojumu secību un to, ka tie jāizsaka vienlaikus Maskavā, Londonā un Vašingtonā. Padomju galvaspilsēta, starp citu, svinēja tikšanos Torgau ar svētku salūtu (24 zalves no 324 lielgabaliem). Amerikas Savienotajās Valstīs svinīgi pasākumi notika Taimskvērā Ņujorkā.
Starp citu, pēc neilgas svinēšanas 25. aprīlī Robertsons uzaicināja Silvaško uz ASV vienības štābu. Tur viņš un vairāki citi padomju karavīri tika pacienāti ar pārtiku un apmainījās ar nozīmītēm un rokas pulksteņiem. Viena no slavenākajām fotogrāfijām tika uzņemta galvenajā mītnē (šis un citi kadri burtiski lidoja pa pasauli).
Kad padomju karavīri atgriezās savās pozīcijās, abi vecākie virsnieki nekavējoties tika arestēti, nosūtīti mājās un pēc tam izslēgti no partijas. Robertsons, starp citu, arī tika arestēts par nepakļaušanos pavēlēm, taču tika atbrīvots pēc ģenerāļa Dvaita Eizenhauera (topošā ASV prezidenta) pavēles.
Atgriežoties no kara Ukrainā, Silvaško atklāja, ka visa viņa ģimene kopā ar ciematu ir iznīcināta. Atlikušo mūžu viņš pavadīja Moročas ciemā Baltkrievijā. Robertsons turpināja studēt medicīnu un drīz kļuva slavens Losandželosā, Kalifornijā, kā neiroķirurgs. Vīrieši atkal satikās tikai 1975. gadā, bet, pateicoties ASV un PSRS attiecību atsalumam, viņi satikās Maskavā, atzīmējot 30. gadadienu kopš tikšanās pie Elbas.
Piemineklis Elbas kreisajā krastā piemin leģendāro sabiedroto tikšanos un vēsturisko rokasspiedienu starp leitnantiem Aleksandru Silvaško un Viljamu Robertsonu. Tas tika uzcelts 1945. gada rudenī pēc padomju arhitekta Avrama Milecka projekta.
Pusgadsimtu vēlāk Poklonnajas kalnā Maskavā un Ārlingtonas Nacionālajā kapsētā Virdžīnijā vienlaikus parādījās piemiņas plāksne “Elbas gars”, kas pieminēja sabiedroto tikšanos.
1998. gadā Elbas labajā krastā parādījās piemineklis ar tādu pašu nosaukumu – trīs lieli laukakmeņi vairāku metru attālumā viens no otra.
