Ceturtdien, 21. jūnijā, plkst. 14 Liepājas muzeja ekspozīcijas “Liepāja okupāciju režīmos” K.Ukstiņa ielā 7/9 notiks rakstnieces Andras Manfeldes grāmatas – stāstu krājuma “Mājās pārnāca basa” atvēršanas svētki.
Grāmatas tapšanas gaitā Andra Manfelde sadarbojās arī ar Liepājas politiski represēto klubu, uzklausīja liepājnieku atmiņu stāstījumus, viņu pārdzīvoto un izdzīvoto – likstas un bēdas, arī niecīgos prieka mirkļus un laimes sajūtu par iespēju atgriezties Latvijā.
Šī grāmata ir arī veltījums un cieņas apliecinājums Liepājas politiski represēto kluba saimei, īpaši Andrim Zīderam, kura ģimeni – tēvu Nikolaju, māti Annu un brāli Māri – 1941. gada 14. jūnijā deportēja. Tēvs Nikolajs, redzot, ka pagalmā iebrauc svešāda mašīna, steidzās pie savas Annas un dēliem. Skrundas stacijā viņu no ģimenes nošķīra. Nekad pēc tam nav redzējušies. Tik vien kā Annu sasniedza zīmīte: “Miris 1943.”.
Pēc 2011. gadā iznākušā Andras Manfeldes poētiskā Sibīrijas atmiņu tēlojuma “Zemnīcas bērni” par viņas ģimeni un dzimtu, tiekoties ar lasītājiem, Andra Manfelde uzklausījusi citu izsūtīto stāstus.
Visbiežākais stāstu avots ir saruna. Tikai viens darbs tapis no dienasgrāmatas pierakstiem, viens – no trimdā rakstītām vēstulēm. Daži stāsti ir tuvinieku atstāstīti, tomēr lielākā daļa radušies, klātienē runājoties. Tā tapis krājums “Mājās pārnāca basa”, kurā apkopoti 18 dažādi stāsti par latviešu piedzīvoto Sibīrijā un kurā nevis fotogrāfiski dokumentāli, bet gleznieciski brīvi vēstīta uzticētā pieredze.
Andra Manfelde saka: “Cilvēki stāstīja par savu vai savu izsūtīto tuvinieku pieredzi. Tā 2011. gadā radās pirmais stāsts “Okeāns Ilze”. Nolēmu rakstīt stāstu krājumu, kurā es nevis fotogrāfiski dokumentāli, bet gleznieciski vēstītu man uzticēto pieredzi. Rakstot es sev bažīgi jautāju, cik daudz es drīkstu ar valodu “izskaistināt” jeb pievilkt tuvplānu, pārraidot no “es” pozīcijām.
Skaidras atbildes man nav, tomēr zinu, ka parastam cilvēkam, nevis vēsturniekam un pētniekam, līdzpārdzīvojums rodas tur, kur nav “gadu sienas”, kur pulsē vārdu krāsas, nevis arheoloģiski skopi, aprauti teikumi.
Grāmata “Mājās pārnāca basa” ir kā veltījums kādam vīram, kura vārds un uzvārds vairs nav zināms. Kad viņš, meža darbos būdams, uzzinājis, ka sieva ar bērniem izvesta, pa galvu pa kaklu skrējis, lai uzspētu iekāpt lopu vagonā, tobrīd vēl nezinot, vai netiks no ģimenes šķirts. Un lai grāmata izskan par sveicienu tai pusaugu meitenei Vilmai, kura iemācījusies pīt, vēlējās savīt dzijtiņas pīni garu, garu… lai tā aizsniegtos Urāliem pāri līdz pašai mīļajai Latvijai.”
Grāmatu izdevusi izdevniecība “Latvijas Mediji”. Tās izdošanu atbalstījis Valsts Kultūrkapitāla fonds un Liepājas pašvaldība.
Sandra Šēniņa,
Liepājas muzeja vēsturniece
