“Mēs jau sen neuzskatām sevi par krieviem,” saka Kaļiņingradas aktīvists, Krievijā aizliegtās Baltijas republikāņu partijas koordinators un Brīvo tautu līgas biedrs Vadims Petrovs. Intervijā LRT.lt viņš sacīja, ka viņš un viņa domubiedri iestājas par ceturtās Baltijas republikas izveidi.
“Mums nav imperiāla naratīva,” saka Vadims Petrovs, kurš uzskata, ka reģionam jāveido ciešas attiecības ar kaimiņvalstīm Poliju un Lietuvu, kā arī Eiropas Savienību.
Vadim, jūs cīnāties par neatkarīgu Kaļiņingradu un iestājaties par ceturtās Baltijas valsts izveidi. Un vispār, pievēršoties vēsturei, jūs iebilstat, ka Kaļiņingradai nav pilnīgi juridiska statusa Krievijas Federācijas sastāvā…
– Attiecībā uz statusu, pilnīga taisnība. Manā reģionā, kur es piedzimu, tas nav gluži leģitīmi, mēs to tā sauksim, jo saskaņā ar Potsdamas konferences rezultātiem šo teritoriju pēc uzvaras pār nacistiem esot paņēmusi Padomju Savienība kā Vācija reparāciju.
Padomju Savienība, man tie ir sarkanie fašisti, kas nodarbojās ar savu iedzīvotāju apspiešanu, gaļas uzbrukumiem Otrajā pasaules karā, Gulagu, mītiskajiem Padomju Savienības ienaidniekiem, tautu lomām.
Tātad šis statuss nebija galīgs. Un mēs ar kolēģiem pētījām dokumentus, ko varējām atrast, un nonācām pie secinājuma, ka viss šajā jautājumā ir, tā teikt, ļoti aizplīvurots.
Un svarīgi atzīmēt, ka šī teritorija it kā tika nodota visām Padomju Savienības valstīm, nevis konkrēti kādai konkrētai valstij, piemēram, Krievijai. Tātad principā iznāk, ka šīs teritorijas leģitimitāte karājas gaisā. Un tagad tas apdraud civilizēto pasauli, Eiropas telpu, kaut arī atrodas Eiropas anklāvā.
Uz ko tiecās un tiecas jūsu partija, kas tagad ir aizliegta Krievijā?
– Esmu Baltijas republikāņu partijas koordinators, šī ir pirmā reģionālā partija, pirmā un pēdējā, kas reģistrēta Krievijā. Mēs esam oficiāli aizliegti. Partija darbojās 1993. gadā. To reģistrējis uzņēmējs Sergejs Pasko, kurš šajā reģionā ieradās padomju laikos. Oficiāli viņam palīdzēja mūsu apgabala pirmais gubernators Jurijs Matočkins. Diemžēl ne Jurija, ne Sergeja Pasko šobrīd nav starp dzīvajiem.
Partija pastāvēja nelegāli daudzus gadus un veicināja daudzas idejas. Sākumā Sergejs Pasko vēlējās, lai reģions būtu Krievijas sastāvā kā autonomija. S.Pasko, dziļi cienīts cilvēks, iespējams, dažus punktus nesaprata. Proti, tolaik droši vien vajadzēja labāk nodibināt saites ar Eiropas valstīm un mēģināt nest kaut kādu retoriku Eiropas telpā un meklēt alianses tur. Un šī teritorija, rupji sakot, ir lēnām jāatgrūž no Krievijas.
Bet varbūt tad, 90. gados, bija cerības uz citādu Krieviju, uz Krievijas demokratizāciju?
– Jā, tas ir pilnīgi pareizi. Principā uz to viņš cerēja, es tā domāju, visticamāk. Bet fakts ir tāds, ka mēs vairs neuzskatām sevi par krieviem. Ir pat analītiski pētījumi, ka Jantarnijas reģiona iedzīvotāji ir pilnīgi atšķirīgi. Ir atšķirība no krieviem.
Kādas ir šīs atšķirības?
– Mums ir vairāk proeiropeiski uzskati, mēs esam par eiropeiskām vērtībām, mēs zinām, kas ir Eiropa, mēs zinām, kas ir Eiropas Parlaments, mēs zinām, kā tas viss funkcionē.
Piemēram, mūsu partija savulaik izvirzīja jautājumu, kā vienkāršot Kaļiņingradas iedzīvotāju pārvietošanās režīmu Šengenas zonas valstīs. Šo projektu sauca par “Kaļiņingradu – Eiropas gūstekni”.
Bijām pat uz Eiropas Parlamentu, vācām iedzīvotāju parakstus un savācām 10 000 parakstu. Mums vajadzēja būt pionieriem. Eiropas Parlaments piedāvāja šādu iespēju: mēs esam gatavi integrēt jūsu teritorijas Eiropas telpā. Bija 2010. gads, un visi šie imperiālistiskie noskaņojumi vēl nepastāvēja.
Krievijas imperiālisms jau bija sācis izpausties militārās darbībās Gruzijā 2008. gadā, divi kari Čečenijā (Ičkerijā) parādīja, ka Krievija ir tālu no federācijas. Un, diemžēl, civilizētā pasaule šiem diviem kariem nepievērsa lielu uzmanību. Pēc uzbrukuma Ukrainai civilizētā pasaule tagad apzinās, kas ir sarkanā nogalināšanas mašīna, ko sauc par Krieviju.
Un tad Eiropas Parlaments tajā laikā noticēja kaut kādām demokrātiskām vērtībām un ierosināja šo integrācijas modeli – sāksim ar Kaļiņingradas apgabalu, vispirms vienkārši atvērsim viņiem iebraukšanu tūrisma nolūkos. Un tad dosimies tālāk – Sanktpēterburga un viss pie Eiropas robežām.
Bet kara noziedznieks (V. Putins) teica: “Nē. Vai nu visi uzreiz, vai arī neviens. Tas ir, Maskava oficiāli, protams, neatzīst mūsu mentalitāti, ka mēs esam cilvēki ar īpašiem uzskatiem, mēs esam tuvāk Eiropai, mēs esam Eiropas anklāvs. Žurnālisti visā pasaulē nereti jauc, ka esam Krievijas eksklāvs. Nē, pirmkārt, mēs esam Eiropas anklāvs. Un tad, iespējams, jūs varat mūs saukt par Krievijas eksklāvu, un pat tad šis formulējums nav precīzs. Un šobrīd, protams, šī teritorija rada draudus Eiropai. Mums kaut kas jādara ar šo telpu.
Un es lieliski saprotu, ka notiek karš, bet es ļoti vēlētos, lai mūsu kaimiņi, proti, lietuvieši, uzņemtos iniciatīvu. Diezgan daudz lietuviešu dzīvo netālu no Lietuvas robežas, tie ir cilvēki ar lietuviešu uzvārdiem. Mums šī tauta nav tukšs vārds, tie ir cilvēki, kas dzīvo mūsu novadā. Es pats pārstāvu somugrus, tā ir mana tautība.
Kopumā mūsu reģions ir tautu sajaukums. To veido ukraiņi, lietuvieši, baltkrievi un citi.
Tagad ukraiņu un baltkrievu skaits Kaļiņingradā nedaudz samazinās. Lietuviešu arī. Bet principā tās ir diezgan lielas nacionālās kopienas. Interesanti, kā visi šie cilvēki tagad sadzīvo? Vai jums ir kādi dati?
– Jā, protams, man ir informācija, es turu aci uz lietuviešiem.
Tagad gan lietuviešu organizācijas reģionā ir aizliegtas.
– Jā, un viņi pat iejaucās pieminekļos, piemēram, Donelaitam un daudziem citiem kultūras darbiniekiem, jo reģionā ir diezgan daudz Lietuvas vēstures.
Ko es varu teikt par ukraiņiem? Diemžēl ir ukraiņi, kuri, nezinu kāpēc, bet ar Krievijas pasēm dodas karot, diemžēl. Acīmredzot viņi bija mobilizēti, starp viņiem bija miruši, man ir informācija un es esmu pētījis šo jautājumu.
Vai tā ir propagandas ietekme? Ar ko tas ir saistīts?
Jā, protams, tas, protams, ir propagandas ietekmes dēļ. Viņi arī, protams, ir mūsu novada iedzīvotāji. Viņiem ir radinieki Ukrainā. Iepriekš, piemēram, caur Poliju no Kaļiņingradas kursēja tiešie autobusi uz Kijivu, tika izveidoti sakari ar ģimenēm. Bet pēc kara sākuma daudzās ukraiņu ģimenes, kas dzīvo Ukrainā un mūsu reģionā, sanaidojās.
Ir arī tie ukraiņi, kuri pēc Krimas aneksijas aizbrauca uz Ukrainu vienkārši sapratuši, kas tā par valsti – Krievija. Viņi saņēma Ukrainas pases un devās prom.
Mēs ar ukraiņiem un baltkrieviem vienmēr dzīvojām normāli. Piemēram, mums ir vieta, kas saistīta ar baltkrieviem, kur es esmu dzimis. Šī ir Poļesjes pilsēta – pat pats nosaukums nāk no baltkrieviem. Mums bija Kijivas iela. Un bija kultūras festivāli, gadatirgi, uz kuriem brauca cilvēki no Ukrainas. Tas ir, notika apmaiņa gan ar Ukrainu, gan ar Baltkrieviju, kad tā vēl bija daudzmaz adekvāta.
Jūs teicāt, ka jūsu reģionā ir cita mentalitāte, ka atšķiras pat kaļiņingradiešu etniskā grupa, bet tajā pašā laikā pieminat šos vandālisma aktus, kas vērsti pret Lietuvas pieminekļiem… Kāda tad ir atšķirība? Interesanti arī tas, cik aktīvi kaļiņingradieši uzstājas pret karu Ukrainā?
– Kad tas viss sākās Ukrainā, mūsu iedzīvotāji bija vieni no pirmajiem, kas devās uz skvēru pilsētas centrā. Bija aresti. Protesta ziņā mēs esam viens no līderiem, kas cieta par protesta paziņojumiem. Par to oficiāli raksta Memoriāls un dažādas ar cilvēktiesību aizsardzību saistītas organizācijas. Tātad mums ir daudz cilvēku, kuri vai nu saņēma nosacītu sodu, vai pat nonāca cietumā tieši par runāšanu internetā vai iziešanu publiskos laukumos.
Jāsaka arī, ka daudzi cilvēki pameta reģionu, viņi vienkārši nevarēja tur palikt. Tie, kā jau teicu, ir cilvēki ar ukraiņu saknēm. Tiesa, ne visi no viņiem devās uz Ukrainu vai uz Gruziju. Tāds ir protesta akcijas formāts.
Piemēram, bija precedents, kad pieci mūsu puiši, mūsu reģiona iedzīvotāji, starp citu, ar ukraiņu uzvārdiem, tika mobilizēti un vispirms nosūtīti uz Donbasu. Viņi bija jauni – 25, 29 gadus veci. Un beigu beigās, kad saprata, ka viņus sūta uz nulles pozīciju kā lielgabalu gaļu, tas ir, uz karu, viņi vienkārši naktī aizbēga.
Viņi aizbēga ar ložmetējiem, vai varat iedomāties? Un nez kāpēc viņi aizbrauca uz Maskavu, padevās policijas iecirknī, un beigās viņiem sarīkoja paraugtiesu un piesprieda trīs, piecus, sešus gadus. Maksimālais sods – septiņi gadi – kādam tika piespriests, it kā viņš visus pierunāja. Tā viņi mums parādīja, parāda, ka ir cilvēki, kuri nav gatavi cīnīties un atdot savu dzīvību. Un viņi saprot, kas patiesībā notiek.
Bet tādu cilvēku, protams, nav daudz. Jā, un propaganda darbojas visu laiku, jums tas ir jāsaprot, tā darbojas uz visiem.
Vai jums ir dati, cik Kaļiņingradas apgabala iedzīvotāju tika nosūtīti karā?
Nē, tas ir grūti. Man nav tādu datu. Tas viss ir paslēpts. Bet diezgan daudz iedzīvotāju tika nosūtīti no ciemiem.
Pāriesim pie jūsu reģiona militarizācijas jautājuma. Polijas prezidents nesen paziņoja, ka tur jau atrodas kodolieroči. Tiek komplektēts bruņojums. Un rodas iespaids, ka Kaļiņingrada ir tāds Putina priekšpostenis, kas apdraud gan Eiropu, gan, pirmkārt, kaimiņvalstis.
Es teikšu tā: dabiski, protams, ir ieroči, bet godīgi un atklāti sakot, Baltijas flote ir sapuvusi sile. Faktiski tur darbojas ļoti maz normāli funkcionējošu kuģu. Ja izcelsies kāds konflikts, un tas nav joks, nav mīts, tad NATO šo reģionu ieņems trīs dienu laikā.
Tās īpatnība ir tā, ka tur militāristi, starp citu, lielākoties nav mūsu reģiona iedzīvotāji. Mums ir kaut kāds konflikts starp vietējiem un nevietējiem. Pēc mūsu statistikas, ir 600 tūkstoši vietējo iedzīvotāju, un 400 tūkstoši nav vietējie. Un mēs radikāli atšķiramies no daudziem no viņiem, jo cilvēki tur ieradās ar padomju mentalitāti un nes mums savu stāstījumu.
Daudzi, kas, tā teikt, ir piesātināti ar eiropeisku kultūru un proeiropeiskiem uzskatiem, jau sen ir atteikušies no šīs padomju mentalitātes un nevēlas par to dzirdēt.
No kādiem reģioniem nākuši šie karavīri?
– No dažādām, es nevaru jums konkrēti pateikt. No visiem reģioniem. Protams, šī ir militarizēta zona, protams, tur ir ieroči. Bet tomēr es jums teikšu, ka jums nevajadzētu gaidīt, ka Suvalku koridors tiks ieņemts. Domāju, ka šobrīd tas diez vai notiks, jo Kremļa kara noziedznieki nav gatavi vest otro fronti, jo tas būtu zaudējums neklātienē un visa reģiona zaudēšana. Tas ir viss.
Protams, Kremlis izmanto šo reģionu, lai apdraudētu Eiropu. Pirmajā kanālā bieži saka, ka mēs varam izšaut no šīs malas un varam trāpīt gandrīz vai Berlīnē vai Lielbritānijā. Tādas lietas viņi stāsta, atklāti sakot, no militāri lietišķās mākslas jomas. Bet patiesībā pat mūsu reģiona militāristi saprot, ka, ja ir militārs konflikts ar NATO, tad tas ir viss, tas ir beidzies. Viņi visi redzēja, kā Ukrainā darbojas NATO ieroči. Un daudzi cilvēki to saprot.
Lai ko viņi tur darītu, lai kā viņi stiprina sevi Kaļiņingradā, tas ir absurds. Galu galā mums ir jāsaprot, ka no šī reģiona nebūs evakuācijas. Un adekvāti mūsu novada iedzīvotāji to saprot. Mēs esam specifiska vieta, mēs to apzināmies, un esam apņēmušies nevis konfliktēt ar kaimiņiem, bet gan normālu, civilizētu problēmu risināšanu.
Kā jūs redzat pašu pilsētas nosaukumu – Kaļiņingrada vai Kēnigsberga? Galu galā diskusijas par iespējamo nosaukuma maiņu jau notikušas pašā Kaļiņingradā.
Jā, diskusiju, protams, bija daudz. Mēs daudz analizējām, runājām ar cilvēkiem, un mēs kaut kā sapratām vienu nostāju sev – Vācijai mēs neesam vajadzīgi, Vācija ir atvadījusies no šīs teritorijas. Jā, ir zināms kontingents cilvēku, kuri vēlētos, lai šī teritorija atgrieztos, jo šeit dzīvoja viņu senči.
Bet mēs uzskatām, ka, ja šeit būs Austrumprūsija, tas nozīmēs konfliktu starp Eiropas valstīm. Jo ļoti liela teritorija pieder Polijai, Lietuvai – kādreizējā Mēmele, tagad tā ir Klaipēda.
Un tāpēc mums ir tāds Baltijas Republikas projekts – ar ciešām saiknēm ar Eiropas Savienību. Mēs esam par demilitarizāciju, mēs nevēlamies savā teritorijā tik daudz ieroču, mums tie nav vajadzīgi. Mums ir vajadzīgas biznesa un ekonomiskās saites ar Eiropas Savienību un īpaši, protams, ar mūsu kaimiņvalstīm – Lietuvu un Poliju. Ja, protams, Lietuva un Polija to vēlas.
Šobrīd ir grūti prognozēt, kad tas varētu notikt. Bet mēs uzskatām, ka Krievija kā valsts principā neizdzīvos, ja sankcijas darbosies. Tagad viņi ir sākuši ieviest jaunas sankciju paketes, kas ir labi. Un mans viedoklis ir tāds, ka principā Krievija varētu ekonomiski sabrukt, tāpat kā Padomju Savienība.
Bet, kā saka ekonomisti, ja tas notiks, tas nenotiks tik ātri. Un jūsu priekšstati par atsevišķu reģionu neatkarību – cik tas viss ir reāli? Pagaidām tie, iespējams, vairāk izskatās pēc sapņiem. Vai arī jums joprojām ir kāda reāla svira? Uz ko jūs balstat savas idejas?
– Eiropas Savienība mūs slikti dzird. Eiropas Savienība un es, tā teikt, vēl neesam sazinājušies ar Eiropas Parlamentu. Pagaidām dodam priekšroku sakaru veidošanai ar Lietuvu un Poliju. Būtu jauki, ja Lietuvas Seims mēģinātu kaut kā sadarboties ar mani, ar manu komandu. Tas būtu jauki.
Vai jūs runājat par Krievijas sabrukumu, kad, jūsuprāt, tas varētu notikt?
Pēc zaudējuma Ukrainai. Tas ir viens no faktoriem.
Acīmredzot to saprot arī V. Putins, jo viņš principā gatavojas tik ieilgušam karam. Visa Krievijas ekonomika tagad tiek pārbūvēta uz kara pamata
– Dabiski, ka viņš visu lieliski saprot. Un šeit ir vēl viens punkts – daudzi mani kolēģi no republikām un reģioniem uzskata, ka viņam reģionālā opozīcija ir daudz briesmīgāka nekā opozīcija, kas pārstāv liberālo sabiedrību, kas ir par jaunu nākotnes Krieviju. Patiesībā viņi (liberāļi) paši nesaprot, par ko runā. Vai tautas vēlas turpināt būt kopā ar šo koloniālo impēriju? Patiesībā šis ir tik ļoti grūts brīdis. Kara noziedznieks V. Putins atvēra Pandoras lādi.
Tas ir viss. Tādi uzskati mums reģionā ir jau sen. Protams, par tiem skaļi nerunā. Jo tad, kad pastāvēja mūsu partija, mums reģionālajā parlamentā bija divi deputāti, un par viņiem nobalsoja 10% iedzīvotāju. Reģionā tolaik bija 900 000 iedzīvotāju, tas ir, 100 000 nobalsoja par to, lai partija tur būtu.
Protams, tai nebija nekādu īpašu spēku. Bet tur bija divi deputāti, kuri ļoti aktīvi aktualizēja reģionālās problēmas. Un Maskavai tas ļoti nepatika. Principā tas ir viens no faktoriem, kāpēc vēlāk partija tika aizliegta.
Piemēram, speciālās ekonomiskās zonas ideja piederēja Sergejam Pasko. Un tad, rupji runājot, Vienotā Krievija to izvilka no plauktiem un teica: “Mēs to izdomājām.” Un viņi izbaudīja šīs speciālās ekonomiskās zonas priekšrocības. Tas ir tik interesants projekts, kad muitas nodevas maksāja federālais centrs, lai bizness aizietu uz reģionu. Un uzņēmējiem, mazajiem biznesiem, kuri, tā teikt, nav prokremliski, tas ir, kam nav sakņu ar Kremli, ar Maskavu, viņiem jāpierāda, ka šī produkcija, kas ar prāmjiem tiek eksportēta uz Krievijas teritoriju, nav Eiropas produkcija. Un preču atmuitošana mums vispār ir eiro. Tas ir, ir daudz visu veidu smalkumu, par kuriem pat mūsu iedzīvotāji nezina.
Runājot par mūsu idejām, mēs iestājamies par ceturtās Baltijas Republikas izveidi un par pamatu ņemam vēsturiskos karogus. Mūsu partijas karogs bez ērgļa ir topošās Baltijas Republikas karogs. Mums nav impēriska naratīva. Un starp Kaļiņingradas nosaukuma variantiem mums ir šis – Baltijska un divi vēsturiskie nosaukumi Tvanksta (prūšu valodā) un Kēnigsberga.
