Dažkārt tā vien šķiet, ka sievietes pārlieku daudz laika, pūļu un uzmanības velta, analizējot attiecības ar vīriešiem, aizmirstot par attiecībām ar sievietēm, kuras sauc par draudzenēm.
Varbūt vaina ir draudzības jēdziena izpratnē, tomēr nereti liekas, ka par draudzenēm sievietes sevi sauc tikai dēļ iepirkšanās tūrēm, kopīgām sarunām un naktsklubu apmeklējumiem. Šķiet, tieši šis sieviešu attiecību modelis ir pamats nereti dzirdētam viedoklim, ka sievietes neprot draudzēties, tikai konkurēt – kurai foršāks džeks un kurai smukāka kleita.
Tomēr, sašaurinot draudzības jēdzienu un nesaucot katras virspusējās attiecības šai vārdā, iespējams kā graudus no pelavām atsijāt arī patiesas, godīgas un sirsnīgas izjūtas un attieksmes, kas būtu cienīgas slēpties zem draudzības vārda.
Kad draudzējas sievietes…
Esmu dzirdējusi sievietes sakām: “Nezinu, kāpēc viņu mīlu”, bet nekad neesmu dzirdējusi – “nezinu, kāpēc ar viņu draudzējos”. Draudzība gluži kā mīlestība ir kāda cilvēka ielaišana savā pasaulē un tās noslēpumos. Tikai šeit parasti darbojas nevis neizskaidrojama jūtu ķīmija, bet gluži racionāli kritēriji – līdzīgs dzīvesveids un problēmas, viens materiālais un sociālais stāvoklis, kopīgas intereses un dzīves pozīcijas. Ja kāds no šiem kritērijiem divu cilvēku starpā atrodas lielā kontrastā – diez vai pilnvērtīgai draudzībai ir lemts ilgs mūžs.
Runājot un domājot par šo tēmu, katrai no mums ir svarīgi apzināt to robežu, aiz kuras paziņa kļūst par draudzeni. Vai tā ir laika pārbaude, kas jāiztur attiecībām? Vai tie ir kādi īpaši apliecinājumi un pierādījumi, kas jāsaņem no otra cilvēka? Vai arī šī izjūta rodas pašsaprotami un dabiski, gluži tāpat kā pēc ziemas nāk pavasaris, bet pēc vasaras – rudens?
Sievietēm ir ļoti svarīgs citu sava dzimuma pārstāvju novērtējums, tieši šī iemesla dēļ viņām ir svarīga draudzība ar tām. Tomēr te nedrīkst jaukt novērtējuma meklējumus ar vēlmi pēc cilvēka, kurš domā tāpat kā tu un kuram blakus vari justies tik nepiespiesti kā neviena cita klātbūtnē.
Īsta draudzene sievietei ir tā, kuras priekšā drīkst un pat vajag izskatīties vājai, jo neviens cits kā viņa spēs vislabāk nomierināt vīriešu izpratnes meklējumos nomocītos un stratēģiski uzstellētos prātus. Te gan no jauna visa padarīšana atgriežas pie “stiprā dzimuma”, tomēr, šķiet, bez tā sievietes nespētu novērtēt cita citu.
Ikdienas draudzība jeb pleca sajūtas meklējumi
Tradicionāli sieviešu draudzība saistāma ar kopīgām izklaidēm un emocionālām sarunām, kas nereti ir negāciju izlāde vienai uz otras pleca. Tas, kā sievietes kopīgi izklaidējas, ir tikai draudzības redzamā puse – tas nebūt nenosaka to, vai viņas dēvē viena otru par draudzenēm vai ne.
Būtiskākā ir neredzamā puse, kas zināma un izjūtama vienīgi šajās konkrētajās attiecībās iesaistītajām, turklāt tikai viņām divām vien. Šī puse ir arī tā, kas nosaka draudzības pastāvēšanas un turpināšanas iespējas.
Par neveiksmēm darbā var pasūdzēties pārdevējai veikalā, par nesaskaņām ar vīru var atzīties taksometra šoferim, bet sievietes izvēlas to stāstīt savām draudzenēm, jo “tam taču viņas ir domātas”. Tomēr, ja tā ir patiesa savstarpēja draudzība, katrai atsevišķi un abām kopā vienmēr jāatceras ne tikai tas, kā ātrāk atbrīvot sevi no savām problēmām, bet arī, kā kompensēt otram cilvēkam to, ka viņš tās pieņem un analizē. Ka izdzīvo tev līdzi ne tikai tavas dzīves prieka mirkļus, bet arī slēptākos un sāpīgākos pārdzīvojumus.
Ir jādarbojas veselīgai mijiedarbības saiknei, kas neļauj vienai draudzenei nepārtraukti nomākt otru ar problēmām, savējās uzkrājot un pakārtojot draudzības vārdā. Pilnvērtīgas draudzības nerakstītais likums ir spēja uzticēties un atklāties tad, ja tevi kas nomāc, tomēr neaizmirstot, ka otram cilvēkam ir savas dzīves neveiksmes, kuras arī vajag atbrīvot un izrunāt.
Tieši nespēja izprast un iedziļināties, nevērība pret otra izjūtām bieži rada atsvešināšanos. Tāpēc par draudzenēm visbiežāk kļūst sievietes, kuras viena otrai var pateikt – zinu un saprotu, kā tu jūties, jo arī man tā ir bijis/ir. Šie ir ļoti vienkārši un ļoti svarīgi vārdi, ko sieviete visbiežāk grib dzirdēt no savas draudzenes.
Ja viņai vajag padomu, kā rīkoties, viņa to pajautās, bet parasti tā ir vēlme pēc vienkārša atbalsta, kas ļauj izrunāt sasāpējušas lietas un lemt pašai. Tomēr nevar neņemt vērā, ka sievietes ir dažādas, lai kādas līdzīgas dzīves dzīvotu. Kas vienai pieņemams, otrai ne, kas vienai patīk, otru varbūt kaitina. Bet draudzības robežās ir jāiemācas cienīt citas sievietes atšķirīgos uzskatus un vienmēr pieņemt un neaizmirst, ka tie mainīsies nevis saņemtā nosodījuma vai pārmetumu, bet pašas pieņemtā lēmuma dēļ.
Surogātattiecības jeb kad draudzene aizstāj vīrieti
Dažkārt sieviešu draudzība var kļūt pat par sava veida patoloģiju, kad abu savienība “pret” pretējo dzimumu vai otrādi – pret attiecību trūkumu kļūst tik spēcīga, ka viņas sāk viena otrai aizstāt vīrieti, savas emocionālās attiecības padarot daudz intīmākas un tuvākas, nekā tas notiek parasti. Te nerunājam par homoseksuālu ievirzi, bet tieši par emociju intensitāti, ar kādu sievietes nododas savstarpējo attiecību veidošanai.
Satikšanās biežums no pāris reizēm nedēļā (plus, mīnus) pāraug kopīgās vakariņās ik dienu, tāpat – kopīgas nedēļas nogales un pat ģimeņu pasākumi. Uzturot šādas attiecības, pastāv liels risks sev un otrai sievietei nodarīt pāri, jo šāda savstarpējā pieķeršanās, kam nav seksuāla rakstura, bieži mēdz zaudēt tradicionālās draudzības iezīmes, radot pat zināmu atkarību no otra cilvēka un pārlieku spēcīgu pieķeršanos.
Skaidrs ir tas, ka šīs sievietes vieno viņu privāto dzīvju neveiksmes, kas kopā šķiet pārvaramas vieglāk. Tomēr brīdī, kad kāda no abām draudzenēm izlemj dzīvē ko mainīt (visbiežāk pārmaiņas saistāmas ar jaunu attiecību uzsākšanu), otra sieviete var piedzīvot smagas atklāsmes, vēl skaudrāk izjust vientulību un iegrimt vēl dziļāk drūmā savas dzīves iztirzāšanā. Tādēļ ļoti svarīgi ir atcerēties, ka – labs viss, kas ar mēru.
Nevienas attiecības nedrīkst vadīt slimīgi motīvi. Vienmēr vajag spēt saglabāt sevī kādu daļu, kurai klāt netiek ne tikai vīrietis, bet arī vistuvākā draudzene. Saglabāt kaut vai niecīgu daļu, kas pieejama tikai tev vienai.
Draudi draudzībai jeb, kad draudzenes šķir attālums
Mūsu dzīves virzieni ir neizdibināmi un neparedzami. Tie spēj pārmainīt pasauli līdz nepazīšanai. Spēj iepriecināt un sāpināt. Un šķirt – no lietām un… no cilvēkiem. Draudzība attālumā iespējama tikai tad, ja tās saknes un pamati iedēstīti veselīgu un regulāru “attiecību” formā. Jo uzturēt nemainīgu tuvību un uzticēšanos, tiekoties, teiksim, reizi mēnesī vai pat vēl retāk, iespējams tikai tad, ja draudzība patiesi ir īsta, nevis pazīšanās garāmskrienot.
Šādai attāluma draudzībai ir gluži cita intensitāte. Mirkļi, kad draudzenes satiekas pēc ilga neredzēšanās laika, ir saviļņojošāki un emocionāli spēcīgāki nekā tie, kad tiekas tās, kuru dzīves noris līdzās. Ja retajās tikšanās reizēs rodas pārliecība, ka nepietiek laika, lai smeltos viena no otras un daudz iedotu pretī, tas nozīmē, ka draudzība vēl ir dzīva.
Bet var gadīties, un tā tas bieži arī notiek, ka ar katru jaunu tikšanās reizi sarunas kļūst virspusīgākas, siltums mērenāks un vēlēšanās tikties “jau pavisam drīz” vairs nav tik spēcīga. Kas vainīgs, ka šādā veidā izjūk draudzības? Vainīgs tas pats emocionālo attiecību racionālais pamats. Jo… lai cik skumji būtu to atzīt – draudzībai attālums vienīgi kaitē un nekādā mērā nespēj to stiprināt. Šis attālums var nebūt fizisks, tikpat labi to rada arī jaunas dzīves uzsākšana – bērniņa piedzimšana vienai draudzenei, iziešana pie vīra un citi iemesli, kas pārmaina dzīves un līdz ar to arī cilvēkus.
To apzinoties, ir svarīgi saprast, cik patiesi vērtīgas un nozīmīgas ir tās draudzības, kas mums ir, jo to esamība un pastāvēšanas iespējas ir daudz trauslākas nekā attiecībām ar vīriem, draugiem un mīļākajiem. Vienā mirklī dzīve var izspēlēt kādu no savām kārtīm… Jo mīlestības (un dažkārt arī naudas) dēļ sievietes ir gatavas ziedot ļoti daudz, gatavas atteikties no saviem ieradumiem, mainīt dzīves līdz nepazīšanai un pieņemt ļoti radikālus lēmumus. Bet cik bieži ir redzēts, ka sieviete pārvāktos dzīvot, piemēram, uz Ameriku tādēļ, ka to dara viņas draudzene?
Saglabāšanas procedūras jeb kā nosargāt draudzību
Pirmais solis draudzībā ar otru sievieti ir šīs draudzības atzīšana. Šis mirklis nav aiz rokas noķerams, tās ir pāraugošas izjūtas – no viena līmeņa otrā. Arī formulējumi neiespējami – tas jūtams vienīgi iekšējā siltumā un tādā neparastā tuvības izjūtā, kad saproti – jā, šis cilvēks ir manējais. Un viņam es ticu! Ir patiesi skaisti apzināties, ka šādi cilvēki pastāv mūsu dzīvē. Ja kaut mirkli šaubāties – tā nav draudzība. Jo draudzība šaubas nepazīst.
Tomēr ir ļoti svarīgi nesākt uztvert draudzību kā pašsaprotamu lietu mirklī, kad abas puses to ir savstarpēji definējušas. Svarīgākais vienmēr ir saglabāt sevī neizsīkstošu vēlmi uzturēt attiecības kondīcijā. Ja draudzībā visu dara “pareizi” – ar cieņu, godīgumu, uzticēšanos un izpratni, tās saites, kas vieno cilvēkus, kļūst arvien ciešākas. Un izjaukt šādu savienību spēj vien ārēji un neprognozējami apstākļi.
Draudzībā nav kā mīlestībā – jūtas apsīkst, pārvēršas neiecietībā un vienaldzībā, cilvēki sarauj attiecības, netiekas, pārdzīvo un neprot vairs savā starpā pat sarunāties. Draudzība ir stabilāka un drošāka, un nereti daudz vērtīgāka, ja vien ievēro nerakstītos likumus.
Šie likumi ir gaužām vienkārši, tie pat nav jāmācās. Tā ir cilvēcīgā izjūta pret sev tuvajiem. Ir vērts aizdomāties, cik bieži noklusējam ne tikai labo, bet arī slikto. Ir vērts padomāt par atklātības mēru pret draugiem. Jo tieši tur slēpjas draudzības burvība – spējā būt atklātam un godīgam, un nebaidīties, ka tevi nesapratīs. Mūsu dzīvē ir tik daudz liekulības, neizteiktu domu un emociju, tik daudz vajadzīgo vārdu un rīcību, tik daudz slēpšanās. Tādēļ kaut tajā niecīgajā (vai arī ļoti lielajā) savas dzīves daļā, ko dalām ar draugiem, ir vērts paturēt un neiznīcināt spēju būt godīgiem vienam pret otru.
Nobeigumā atzīšos, ka darbs pie šā raksta man nebija viegls… Rakstīju un pārrakstīju, dzēsu un atkal rakstīju. Viss likās pliekans un nodrillēts, jo – ko gan var pateikt vārdos par vārdos nepasakāmo, bet tikai izjūtamo un mīlamo?
…bet tagad kaut uz mirkli aizmirsīsim zināmo teicienu “ja tavi draugi tev nezvana, tas nozīmē, ka ar viņiem viss kārtībā”, paņemsim savus telefonus un piezvanīsim kādai sen nesatiktai, bet varbūt vēl vakar redzētai sirdsmīļai būtnei – draudzenei! Uzaicināsim viņu uz kakao krūzi un ābolu plātsmaizi. Ja nebūs ko teikt – paklusēsim par vienu un to pašu, ja būs – runāsim, ieskatīsimies acīs, silti apskausim, lai nekad neaizmirstu to miera un mīļuma sajūtu, kas pārņem, kopā esot.
Iedvesmojies pati un iesaki draugiem!