Kopš 17. gs. Latgales vēstures, kultūras un sadzīves procesi nesaraujami saistīti ar ebreju kopienu. Atzīmējot Jauno 5777. gadu, raidījuma “Pi myusim Latgolā” veidotāji devās uz Latgalē vienīgo funkcionējošo sinagogu – Kadiša lūgšanu Daugavpilī, kur tikās ar novadpētnieku, gidu un muzeja “Ebreji Daugavpilī un Latgalē” vadītāju Josifu Ročko, lai vairāk iepazītu un izzinātu ebreju kopienas mantojumu.
Daugavpils sinagoga, – Kadiša lūgšanu nams, celts 1850. gadā. Sinagoga telpiski izpilda kvadrāta stūra apbūvi pilsētas centrā – Cietokšņa un Lāčplēša ielu krustojumā.
“1850. gadā šeit dzīvoja divi brāļi. Viens nomira. Par godu savam mirušajam brālim otrs ziedoja naudas summu, un te tika uzbūvēta sinagoga. Kāpēc “Kadiša”? Tāpēc, ka mums ebrejiem ir tāda tradīcija, ja nomirst cilvēks, tad tuviniekiem veselu gadu ir speciāla lūgšana par godu mirušajiem. Tās nosaukums ir “Kadiša”,” stāsta Josifs Ročko
Pašlaik sinagogai nav sava rabīna. Dievkalpojumus sinagogā pašlaik vada īpaši tam sagatavots kopienas loceklis. Dievkalpojumi te notiek regulāri, divas reizes nedēļā. Jāiebilst, ka Latvijā ir tikai divas funkcionējošas sinagogas, kur ticīgie ebreji pulcējas kopīgās lūgšanās – Rīgā un Daugavpilī.
Josifs Ročko izrāda sinagogas iekštelpas. Sākumā Ročko kungs mūs ieved nelielā telpā, kur agrāk dzīvojis rabīns ar savu dzīves biedreni. Pašlaik gan šajā telpā pēc dievkalpojuma pulcējas kopienas locekļi, lai kopīgi ieturētu maltīti.
Aplūkojuši pirmo telpu, tālāk dodamies uz lūgšanu zāles pusi. Koridorā uzmanību piesaista piemiņas plāksne, kas veltīta slavenā mākslinieka Marka Rotko ģimenei, kas ziedojuši līdzekļus sinagogas renovācijas darbiem.
Ievērojot ebreju kopienas tradīcijas, nomazgājam rokas un dodamies aplūkot sinagogas svarīgāko telpu – lūgšanu zāli. No pirmā acu uzmetiena tā atgādina tradicionālo baznīcas izkārtojumu, altāris, kancele soli apmeklētājiem.
Lūgšanu telpā izvietotas arī speciālas vitrīnas, kur apskatāms Toras tīstoklis un citi rituālu priekšmeti. Blakus vitrīnām, uz neliela galdiņa novietots ebreju kultūrai raksturīgais deviņu žuburu svečturis. Jāatzīst, ka aplūkojot tuvāk, saskatāma līdzība arī ar Latgales keramiķu darbiem. Arī pats Josifs Ročko nenoliedz, ka keramiķi savos radošajos darbos varētu būt aizguvuši kādas formas arī no ebreju kultūras un tradīcijām.
Runājot par īpašām tradīcijām, Josifs Ročko piebilst, ka tādas ir arī atzīmējot Jauno gadu. Jaunais gads ebreju kultūrā tiek atzīmēts rudenī, pēc ražas novākšanas. Parasti to atzīmē gatavojot un pasniedzot saldus ēdienus un vēlot saldu Jauno gadu.
Pa atsevišķu ieeju dodamies uz sinagogas otro stāvu. Agrāk tur bija iekārtota lūgšanu vieta sievietēm, bet tā kā laika gaitā kopienā ļaužu skaits ir samazinājies, dievkalpojumos gan sievietes gan vīrieši atrodas galvenajā lūgšanu zālē. Tomēr saskaņā ar Svētajiem rakstiem, arī galvenajā lūgšanu zālē vīriešus uz sievietes atdala tur izveidotā siena.
Sinagogas otrajā stāvā iekārtots neliels muzejs “Ebreji Daugavpilī un Latgalē”. Ekspozīcijā apkopoti dažādi sadzīves priekšmeti – trauki, apģērbi, greznumlietas, kā arī rakstiskās liecības par ebreju darbību Daugavpilī un Latgalē.
Jāatzīst, ka neskatoties uz savas tautas skarbo likteni, ebreji spējuši saglabāt savu kultūru, tradīcijas, un tajā pašā laikā būt par neatņemamu daļu no Latvijas un Latgales.
Informāciju sagatavoja:
Producentu grupa “Lietišķā Latgale”
