Līdz 12. novembrim Latgales kultūrvēstures muzejā (3.stāva vestibilā, Atbrīvošanas alejā 102, Rēzeknē) apskatāma Jāņa Urtāna grafikas izstāde “Vanitas”, kas aicina padomāt par svarīgākajiem cilvēkiem dzīvē, katra rīcību un atbildību ikdienā.
Izstādes tēma ir VANITAS jeb nāves klātbūtne. Jēdziens “vanitas” vistuvāk izsaka to, ko autors vēlējies pavēstīt skatītājam. Mākslinieks saka: “Šāda tēma netika izvēlēta tamdēļ, ka man patiktu nāve, bet gan tāpēc, ka šī tēma pēdējā laikā man ir bijusi aktuāla. Mani vairāk ietekmēja paša dzīvē notiekošais, tuvu cilvēku nāve, citu cilvēku rīcības, kas varēja beigties letāli. Tāpēc vēlējos atgādināt, ka dzīvē jābūt uzmanīgākiem. Es neierosinu visiem tagad nekustēties un nedoties ārā no mājas, bet gan padomāt, kas ir svarīgs, un cik tas palīdz tev un tev tuvajiem. Jebkura rīcība var ietekmēt visu apkārtējo.”
Izstādes darbu zemtekstu Jānis Urtāns saredz cilvēku attieksmē pret sevi un apkārtējiem. Ja katrs cilvēks uz pasaules par to iedomātos, tad daudzas lietas, kas šobrīd ar pasauli notiek, nenotiktu. Cilvēce vēl joprojām nemācās no savām kļūdām. Grafikas darbi tiešā veidā neatspoguļo briesmas. Doma ir paslēpta simbolos. Grafikās ir izmantoti klusās dabas un ainavas žanri.
Cilvēces pieredzi simbolu un zīmju atpazīšanā autors apraksta šādi: “Laikā, kad cilvēki reti kurš prata lasīt, informācija tika nodota caur mākslas darbiem, piemēram, baznīcās tāda nozīme bija gleznām ar Bībeles motīviem. Cilvēki uztvēra mākslas darbu ne vien kā estētiski baudāmu vizuālu attēlu, bet gan lasīja to tāpat, kā mūsdienās uztveram logotipus, ceļa zīmes un virtuālās pasaules zīmes. Paša zināšanas, saprašana, pārdzīvojumi caur zīmju sistēmu tiek nodoti tālāk skatītāju apzināšanai. Cik katrs konkrētais skatītājs no tā spēs uztvert, kā tas viņam izdosies, tas atkarīgs arī no skatītāja dzīves pieredzes un viņa apkārtējās pasaules. Cilvēcei visu laiku klāt ir bijusi nāve. To gan ir pielūguši, gan arī no tās baidījušies. Bet lielākoties cilvēce dzīvojusi, mazāk skatoties uz nāvi, jo dzīvē tā nav svarīgākā.”
Jānis Urtāns dzimis Ludzā 1989. gadā, vidusskolā mācījies Jēkabpilī un brīvlaiku pavadījis laukos pie vecvecākiem. Grafikas mākslu apguvis Latvijas Mākslas akadēmijas Latgales filiālē, iegūstot bakalaura grādu 2013. gadā. Mācības turpinājis Rīgā LMA maģistrantūrā un to absolvējis 2015. gadā. Šobrīd strādā par skolotāju Jēkabpils mākslas skolā.
Autoru bieži pavada pārdomas par to, kas notiek paša un citu cilvēku dzīvē, par tuvākā loka cilvēku nāvi, kas ir vieglāk pieņemama, ja pazīstamais cilvēks ir bijis gados vecs un smagi slims. J.Urtāns atzīst, ka daudz grūtāk ir pieņemt gados jaunāku cilvēku nāvi, jo tie varētu vēl daudz ko izdarīt savā dzīvē.
“Pats esmu piedzīvojis to, kā cilvēka dzīvība izdziest no miesas,” atzīst mākslinieks. “Ar saviem darbiem gribēju atgādināt, ka viss mantiskais un miesiskais ir tikai laicīgs. Darbos es aicinu cilvēkus padomāt, par lietām, ko viņi dara katru dienu, kā viņu darbības iespaido apkārt esošos. Viena muļķīga rīcība var darīt tavai dzīvei galu. Pat, ja rezultāts nav nāvējošs, tā var drastiski mainīt tavu dzīvi. Var pienākt laiks vai stāvoklis, kurā “dzīve” ir tikai vārds, kad tu vēlēsies, lai tā ātrāk beidzas, un cerēsi, ka tās vietā nāks jauna.”
Informāciju sagatavoja
Inese Dundure,
Latgales kultūrvēstures muzeja mākslas nodaļas vadītāja