Iezīmējot rudens ražas novākšanas laiku, radio raidījuma „Pi myusim Latgolā” veidotāji viesojās Daugavpils novada Višķu pagasta Putānos, kur ar savu ģimeni jau 10 gadus saimnieko Ilze Mežniece.
Daugavpils pusē Ilze Mežniece vairāk zināma, kā aktīva sieviete, kura saistīta gan ar folkloru, gan ar permakultūras ideju popularizēšanu. Ar permakultūru saprot dabai un cilvēkam draudzīgu saimniekošanu. Jāpiebilst, ka lielai daļai mazos zemnieku šāds saimniekošanas veids nav svešs, atšķirībā no jaunievestā nosaukuma.
“Mēs šeit dzīvojam 10 gadus. Tā bija mana vectēva māja, kurā 15 gadus neviens nedzīvoja. Pirms 10 gadiem mēs te vienkārši sev taisījām vidi, kur dzīvot. Sākām ar māju, pēc tam tīrījām dārzu. Lielākā motivācija bija tā, ka mums ģimenē pieteicās trešais bērniņš. Mēs sapratām, ka Rīga nav tā vieta, kur izaudzināt bērnus. Nav nekā labāka par to, ko mēs paši spējam sev nodrošināt laukos. Jumtu virs galvas, siltumu, ūdeni un jūs varat lielākoties nodrošināt bez maksas, ar savu darbu. Jūs strādājat savā saimniecībā stundu no rīta, stundu vakarā, izslaucat govi un iedodat savam bērnam tikko slauktu pienu, kas no tā bērna izaudzina Lāčplēsi,” sēžot uz sava vīra Oskara būvētās salmu mājas sliekšņa stāsta pati saimniece.
Ilze Mežniece piebilst, ka ģimenē viņi uzturā lieto piena produktus, kas mēnesī iepriekš izmaksājuši gandrīz 70 eiro, savukārt, tagad, kad ir savs ganāmpulks, tas izmaksā nepilnus 50 eiro mēnesī. Tātad ilgtermiņā turēt govi tomēr atmaksājas.
Tālāk saimniece rāda uz tur pat esošo pļavu, kurā atrodas kastei līdzīga koka konstrukcija: „Vistu ganīšana šādā te sētā – tas ir vistu traktors. Konstrukciju jūs varat uztaisīt daudz veiksmīgāku par mūsējo. Mēs to pārvietojam katru dienu. Tas dod pārtikas patēriņa samazinājumu vistām, jo viņas dabū visu to, kas tur zālē aug, plus pašu zāli. Pavasarī vistas pārvieto reizi nedēļā.”
Saimniece norāda, ka šādu vistu traktoru var izmantot arī mazo dobīšu iekopšanai. Pavasarī, kad vistas nedēļu tiek turētas vienuviet, tās uzrušina zemi, kurā, pēc vistu traktora pārvietošanas, var iesēt puķes vai burkānus.
Ilze Mežniece smej, ka pati ir slinka saimniece, tāpēc, lai ekonomētu laiku un pūles uz dobīšu ierīkošanu un ravēšanu, kartupeļu audzēšanā viņa izmanto netradicionālas metodes.
Saimniece aicina aiziet arī uz tālāk esošo mežu. Dodoties uz turieni viņš atklāj, ka kopā ar ģimeni rīko dažādas meistarklases un seminārus, kā arī pie viņiem bieži vien viesojas arī ārzemju tūristi, kas atbrauc kā brīvprātīgie, lai atpūstos, pastrādātu un iepazītu vietējo kultūru un dzīvesveidu. Arī pašreiz te viesojas jaunieši no Honkongas.
Pa takām un koka laipām Ilze mūs aizved uz vietu mežā, kur atrodas neliela, bet samērā masīva koka guļbūve. Tepat malā sakrauti vēl neizmantotie kokmateriāli. Saimniece Ilze pastāstīja, ka te esot notikusi meistarklase, kuras laikā 40 vīri apguvuši celtniecības tehniku, kurā koka sastiprināšanā netiek izmantoti nekādi palīglīdzekļi kā naglas vai citi stiprinājumi.
Ilze Mežniece atzīst, ka, uzsākot dzīvi laukos, jāatrod vidusceļš starp pilsētas un lauku iedzīvotājiem raksturīgo domāšanas veidu. Tāpat viņa piebilst, ka laukos var atļauties domāt un saimniekot ilgtermiņā. Runājot par brīvprātīgos uzņemšanu, semināru un meistarklašu rīkošanu, jāatzīst, ka tā ir laba iespēja sev apkārt veidot saprotamu un pieņemamu sociālo vidi, kas grūtāk paveicams tieši pilsētā.
Visu sarunu ar Ilzi Mežnieci, klausies sekojot zemāk norādītajām saitēm:
–http://www.pimyusimlatgola.lv/pi-myusim/30-09-2016-ilze-mezniece/
–http://latgale.lv/lv/files/download?id=3526
Informāciju sagatavoja:
Producentu grupa “Lietišķā Latgale”