Vai pastāv iespēja,ka vēsture par diskotēku kustību Latvijā nekad netiks uzrakstīta? Vai šāda vēsture var tikt uzrakstīta balstoties uz reālajiem faktiem? Vai arī, ir jāmeklē atskaites punkts, kurš noteiktu ne tik daudz hronoloģisko, bet saturisko faktoru? Jo, ko tad īsti definē jēdziens ”diskotēka” tās tapšanas pirmsākumos? Un, kad šo atskaiti sākt, ja nav noliedzams, ka ”konservētas” mūzikas pavadībā cilvēki ir dejojuši jau kopš pirmo skaņuplašu parādīšanās vai arī, klausoties mūziku no radioaparātiem. Tāpēc, precīzu gadaskaitlli un vietu, kurā notika pasaulē pirmā diskotēka, mums nepateiks neviens ziņu avots. Domāsim paši! Un, meklēsim kopsaucējus-skaņuplate,atskaņotājs,skaņas pastiprinātājs,cilvēks, kurš to visu prot pieslēgt un savstarpēji saslēgt, otrs cilvēks, kurš veido repertuāru un ir pasākuma vadītājs,bet trešais cilvēks būs tas, kurš veiks visas administratīvās funkcijas: reklāma, biļešu tirdzniecība, u.tml. Jā,protams,svarīgs ir arī ceturtais elements-vieta, kurā šis pasākums notiks.Viss? Jā! Ar to pietiek! Sākumam…
Ievads gan bezjēdzīgs, bet tā patiešām, Latvijā ap 1976.gadu viss arī sākās! Ja citur pasaulē tas bija savādāk un ap to laiku jau bija kļuvis par megaindustriju, tad Latvijā, lai to uzsāktu, nebija vajadzīgas pat savas skaņuplates. Nemaz nerunājot par telpām, administratoriem vai skaņu pastiprinātājiem. Pietika ar to, ka kādam vecāki bija nopirkuši ”Majak 203” stereomagnetofonu, plauktā bija 10 lentas(20 mūzikas albumi) un nedaudz informācijas par aktuālo pasaulē (to visērtāk bija uzzināt no īsviļnu radiostacijām). Ņemot vērā, ka vairumam mājās bija tikai mono skaņas magnetofoni (piemēram,”Daina” vai ”Iņei”), ar iepriekšminēto ekipējumu pietika, lai kļūtu par diskotēkas organizētāju klases vakarā. Bet, ja skolas īpašumā bija kāda skaņu pastiprinoša aparatūra (ap 70% skolu tāda arī bija), tad jau varēja sākt organizēt diskotēkas skolas līmenī. Un,ap 1976.gadu, šādi viss arī sākās! Repertuārā ABBA, Smokie, Boney M un Gilla ar visu pārējo.
Kā izvēlējās repertuāru? Ja klases vakaru un skolu līmenī repertuārs tapa no tā, kas bija pašam mājās un pati diskotēkas vadīšana notika arī kā klausoties mūziku mājās (kad viena lenta beidzās,lika nākošo) , tad nedaudz augstākā līmenī, pieeja bija nedaudz profesionālāka.Tam ir vairāki iemesli (jo varēja to darīt arī kā skolā), jo nākošais līmenis nozīmēja jau publisko sektoru – pilsētas vai ciema kultūras namus. Grūti pateikt, kad un kāpēc radās situācija, kad ballītēs vietējos ansambļus izkonkurēja diskotēkas, bet šāds fakts notika. Pieļauju, ka bija gan konkurence starp to, kuru kultūras namu apmeklēt dēļ izpildītāja (joprojām palika klubi,kuros spēlēja tikai ansambļi), gan mūziķu masveida pārorientēšanās uz spēlēšanu restorānos (tas bija finansiāli izdevīgāk), bet pastāv arī ikdienišķāka versija -daudzi klubi nevarēja atļauties iegādāties kvalitatīvu skaņas aparatūru, lai nodrošinātu mūziķu pieaugošās prasības ( aparatūra tika izmantota arī ”haltūrām”, piemēram, kāzās) . Un, arī pieminētās kāzas bija finansiāli izdevīgākas (tās neskādēja ne Raimonds Pauls, ne citi grandi) un tās, kā zināms , notiek tieši brīvdienās.Tātad, rodoties mūziķu deficītam, nišu sāka aizpildīt diskotēkas. Kā tas notika? Vienkārši – jaunietis izdomāja, ka kādā kultūras namā varētu rīkot diskotēkas un devās pie kultūras nama vadības šo prieka vēsti paziņot. Notika neilgas pārrunas, iepazīšanās ar kultūras nama inventāru un, lūdzu, gatavo programmu, kuru būs jāapstiprina rajona vai pilsētas kultūras nodaļā. Vērtēšana, protams, tika pieskaņota to laiku politiski ideoloģiskajai nostājai, kuras pamatā bija diezgan noliedzoša attieksme pret visu rietumniecisko, bet… bija izņēmumi! Gan sociālistiski orientētā Francija, gan ”apspiestie” tumšādainie mūziķi, gan saldie un politiski neitrālie popša meistari, kuru biogrāfijā varēja atrast ”proletārisku” izcelsmi. Bet, piemēram,ABBA patika toreizējai politiskajai elitei. Tādējādi, aptuveni pusi no programmas, drīkstēja oficiāli sastādīt no nepadomju izpildītāju mūzikas. Jā,pusi…
Repertuāra otrajai pusei bija jābūt veltītai dižās padomijas estrādes mūzikas atspoguļošanai un atskaņošanai. Ja apzināmies, ka tikai 70.gadu beigās izveidojās Līvi,Credo, Modo, tad tas vēl nenozīmēja, ka viņu mūzika bija pieejama arī ierakstos. Jā, bija pieejami nelegāli tiražēti ieraksti no Latvijas radio fondiem vai koncertu laikā no pults ierakstītie, bet tie bija ļoti liels deficīts. Bet,bija! Otra daļa nāca no elementāras radioierakstu pārrakstīšanas magnetofona lentā. Savukārt, trešā daļa -tas jau bija īsts ”ārprāts”- reālā PSRS estrādes mūzika-tā, kura bija tiražēta skaņuplatēs un plašā klāstā pieejama visos skaņuplašu veikalos. Un, ja paredzamā programma bija jāapstiprina kā pilns 3 stundu vakara scenārijs, tad joki bija mazi – nevienam komisijas loceklim šāda veida organizatoriskās problēmas neinteresēja. Jo, ja gribēji rīkot publiskas diskotēkas, to repertuāram bija jābūt ideoloģiski pareizam -vispirms padomju mūzika, tad pārējā.
Iedomāsimies,ka esat 16-18 gadus vecs jaunietis tajos laikos… Kā rast efektīvāko risinājumu? Vienkārši! Programmas tika veidotas kā lekcijas, kurās pusi laika aizņēma runāšana. Bet, ari tā bija jāsagatavo, jāuzraksta uz papīra, tad jādod kultūras nama sekretārei pārrakstīt uz rakstāmmašīnas, bet gala rezultātā uz tās bija jābūt kultūras nama direktora parakstam ar zīmogu. Tad tika noteikta ”X” diena un stunda, kad tukšas zāles vidū tika novietots galds un,jaunais dīdžejs bargajai 3-4 cilvēku komisijai atskaņoja sagatavoto programmu… Un tā reizi gadā!Jā, bet šis bija tikai zemākais līmenis jeb trešā kategorija, kura deva tiesības veidot diskotēkas tikai savā kultūras namā. Ja gribēji iet dziļākos ūdeņos, bija vēl citas ”X” dienas un citas komisijas. Un, ja izdevās iegūt pirmo kategoriju, tad jau varēji to lietu veikt visā republikā.Kā šāda-pirmās kategorijas – diskotēka izskatījās 1978.gadā? Tā patiešām bija kā braukājoša lekcija! Aptuveni tāpat kā šobrīd Ivara Godmaņa ”Saknes” radio SWH. Nu, cik tur bija tās mūzikas,tik arī bija. Jā,tauta uzzināja daudz informācijas,bet pamatā jau publikas reakcija bija diezgan noraidoša, jo cilvēki bija nākuši dejot, nevis klausīties lekciju…
Protams, ka paši diskotēku organizatori apzinājās, ka šīs lekcijas ar mūzikas iestarpinājumiem, nav tas mērķis, kuram jāizmanto deju zāles un,nostrādāja jēdziens ”pircējam vienmēr taisnība”, jo neapmierinātību ar šo formātu saprata arī paši kultūras namu vadītāji – kases ieņēmumi plaka, jaunieši vairāk pulcējās ap kultūras iestādēm un nevis tajās. Jo,par iejas biļetes cenu (1-2 rubļi) varēja sastiķēt gan tīņu iecienītajam ”Ābolu punšam”(1,52 rubļi) vai jau nopietnākajam ”Kristālam” (4,12 rubļi), bet dejošanai derēja līdzpaņemtais radioaparāts VEF, kur Polijas raidstacijas atskaņoja to pašu diskotēku repertuāru…
Bet, to ka to var darīt arī savādāk, redzēja arī daudzi pirmo diskotēku apmeklētāji un nolēma paši pievērsties diskotēku rīkošanai.Un,arī kultūras iestādēm tā bija izdevīgāk – vietējam, 3.kategorijas darbonim bija jāmaksā tikai 6 rubļi un 50 kapeikas par vakaru. Un, katrā normālā kultūras iestādē regulāri notika arī dažādi ”slēgtie pasākumi” gan bērniem, gan pieaugušajiem. Tā kā,ap 1979.gada beigām (Jaunā gada ”slēgto vakaru” tuvošanās), lielākajai daļai kultūras iestāžu jau bija savas diskotēkas. Protams, to kvalitāte bija atkarīga ne tikai no darbojošos personu talanta, bet arī no viņu personīgās labklājības. Jo, lai cik Tu liels talants un melomāns arī nebiji, gan magnetofoni, gan lentas, bet īpaši gaismas tehnika , maksāja ļoti dārgi. Retais to varēja atļauties, bet tas neliedza optimizēties tik tālu, ka dažam labam ”runātājam mikrofonā” (diskžokejam), pat nebija ne sava magnetofona, ne lenšu. Un, pretēja situācija – daudziem bija labs materiāli tehniskais nodrošinājums, bet nebija runātāja… Kā risināja šīs lietas? Vispirms jau kļuva skaidrs tas, ka diskotēkām, tāpat kā tradicionālajiem mūziķiem, ir nepieciešami mēģinājumi un skatuves gaismas iekārtu renovācija vai izveide diskotēkām kā primārajam lietotājam. Ja personiskie resursi bija izsmelti, šo situāciju ar sapratni uztvēra kultūras namu vadība un sāka notikt agrāk pat neiedomājami ”brīnumi” (turpinājums sekos!)
