Anna Vintūra tikko bija nosūtījusi drukāšanai savu pirmo ASV žurnāla “Vogue” izdevumu 1988. gada oktobrī, kad žurnāls saņēma telefona zvanu no tipogrāfijām. Viņi bija redzējuši numura vāku un viņiem radās viens jautājums: “Vai ir notikusi kļūda?”
Uz vāka, kas bija Annas pirmais galvenās redaktores amatā, bija attēlota mazāk pazīstama modele Mihaela Berku, kura smaidīja kamerai stilīgā Christian Lacroix augstās modes žaketē.
Taču divas lietas ievērojami atšķīrās no ierastā: modele stāvēja ārā, uz ielas, un bija ģērbusies džinsos. Tipogrāfisti puslīdz pieņēma, ka ir notikusi kāda kļūda.
“Es nevarēju viņus vainot,” vēlāk atcerējās Anna. “Tas tik ļoti atšķīrās no rūpīgi pārdomātajiem un elegantajiem tuvplāniem, kas tolaik bija raksturīgi Vogue vākiem, ar tonnām grima un iespaidīgām rotaslietām. Šis attēls pārkāpa visus noteikumus.”
Džinsi patiesībā bija pēdējā brīža papildinājums, jo svārki, kurus Berku vajadzēja valkāt, īsti nederēja. Taču vēstījums bija skaidrs: uz vāka attēlotā zvaigzne bija parasta, ikdienas meitene – un šī bija jauna ēra žurnālam “Vogue”.
Annas ierašanās un vēlme nepakļauties konvencijām “signalizēja par revolūciju” žurnālā, norāda CNN Style žurnālists Oskars Holands, kurš viņas debijas numuru slavēja kā “sirsnīgu un nepiespiestu”.
Pēc diviem gadiem, kad vadīja britu žurnālu “Vogue”, Anna tika nolīgta darbam ASV izdevumā tieši tāpēc, lai visu mainītu. Viņas uzdevums bija nodrošināt, lai žurnāls nezaudētu savu asumu, tuvojoties 20. gs. deviņdesmitajiem gadiem.
Kopš tā laika Anna ir “vadījusi zīmolus no glancētiem drukātiem izdevumiem, kuros vispirms bija redzamas supermodeles, tad grunge, caur 2000. gadu slavenību kultūru un realitātes šovu zvaigznēm, uz tiešsaistes sociālo mediju un digitālās publicēšanas laikmetu,” atzīmēja laikraksta Times modes redaktore Herieta Volkere.
Taču šonedēļ Anna paziņoja, ka pēc 37 gadiem atkāpsies no žurnāla “Vogue” galvenās redaktores amata.
Viņa paliks izdevniecības Condé Nast galvenā satura amatpersona, amatā, kurā viņa tika iecelta 2020. gadā, kas nozīmē, ka viņa joprojām pārraudzīs žurnāla Vogue saturu, kā arī citus uzņēmuma izdevumus, piemēram, GQ, Wired un Tatler.
Lai gan viņa, iespējams, paliek uzņēmumā, viņas aiziešana no galvenās redaktores amata iezīmē ārkārtas ēras beigas žurnālam, kas palīdzēja definēt popkultūru.
Anna paliks atmiņā ar “lielāku neformalitātes sajūtu, ko viņa ienesa savos agrīnajos Vogue vākos”, un to radīto toni, saka Dr. Keita Strasdina, vecākā lektore Falmutas Universitātes Modes un tekstila institūtā.
“Viņa bija arī slavenību vāka attēla aizsācēja, pozicionējot populāro kultūru zem slavenā Vogue karoga.”
Pirmajā gadā galvenās redaktores amatā Anna uz vāka iekļāva Madonnu, pirmo slavenību, kas tajā bija redzama, kā daļu no savas plašākās misijas apvienot modes un izklaides vārdus.
“Viņa bija pirmā, kas padarīja modi par globālu kultūras industriju,” BBC Radio 4 raidījumā “Today” pastāstīja stiliste un žurnāla “Vogue” autore Mariana Kvei. Taču viņa piebilst, ka Anna “arī parādīja, ka mode var būt pieejamāka”.
“Viņa atņēma modē esošo elitārismu, ienesa demokratizāciju un padarīja modi par ballīti, uz kuru bija aicināti visi pārējie.”
Tomēr ne vienmēr viss ir bijis gludi. 1993. gadā dzīvnieku tiesību aizstāvības grupa Peta ieņēma viņas biroju, protestējot pret Annas lēmumu valkāt kažokādas, ko viņa vairs nedara.
Iespējams, ka reizēm gadījās arī kultūras kļūmes. Dr. Strasdina atceras, ka Lebrona Džeimsa un Žizeles Bundhenas vāka attēls 2008. gada aprīlī izraisīja debates par to, vai tas pastiprina vecos stereotipus par rasi un varu.
Pavisam nesen Anna saskārās ar daudz eksistenciālāku izaicinājumu — kā pārvietot žurnālu Vogue uz digitālo laikmetu, ņemot vērā ievērojami pieaugošo konkurenci.
2018. gadā dizainers Filips Pleins salīdzināja žurnāla “Vogue” lasītāju skaitu ar Kimas Kardašjanas sekotāju skaitu Instagram.
“Tātad, kas mūsdienās ir svarīgāks zīmolam?” viņš jautāja. “Tas ir interesants jautājums.”
Strauji mainīgajā mediju vidē daži nozares vērotāji varētu brīnīties, vai Conde Nast klusībā lūdza Annu atkāpties no amata, lai dotu vietu jaunām asinīm.
Taču bijusī britu žurnāla “Vogue” redaktore Aleksandra Šulmane sacīja, ka viņa par to šaubās: “Es nedomāju, ka pastāv viedoklis, ka ir nepieciešama jauna vīzija.”
“Anna ir pilnīgi skaidri pateikusi, ka viņa saglabā kontroli pār žurnālu “American Vogue”… tāpēc es domāju, ka viņai joprojām būs pēdējais vārds.”
Šulmane piebilda, ka, visticamāk, pati Anna izvēlēsies savu pēcteci žurnālā Vogue.
“Mūsu laika augstākā priesteriene”
Anna ir tikpat labi pazīstama gan ar savu tēlu, gan ar estētiku, ko viņa radījusi savos žurnālos. Viņas raksturīgās saulesbrilles un īsais matu griezums ir daļēji tas, kas viņai palīdzēja kļūt par tik uzreiz atpazīstamu figūru.
Pagājušajā gadā viņa BBC žurnālistei Keitijai Razalai nedaudz šifrēti pastāstīja, ka viņas saulesbrilles “palīdz man redzēt, un tās palīdz man neredzēt… tās palīdz man tikt redzētai un netikt redzētai”.
Redaktores loma vienmēr ir bijusi īsta mīkla, un viņa labi apzinās, ka sarunas un spekulācijas, kas viņu ieskauj, tikai vēl vairāk veicina interesi.
Taču viņa noniecināja savu tēlu, sakot: “Es īsti par to nedomāju. Mani patiesībā interesē mana darba radošais aspekts.”
Viņas reputācija kā redaktorei, protams, ir plaši apspriesta, norāda Dr. Strasdina.
“Modes industrija tradicionāli ir bijusi telpa, kurā ego un radošums var iespaidīgi sadurties,” viņa saka, piebilstot, ka tādas dokumentālās filmas kā “The September Issue” un “First Monday in May” “piedāvā zināmu ieskatu šīs pasaules dīvainībās”.
Laika gaitā Anna pakāpeniski kļuva par nozīmīgu figūru ne tikai modē, bet arī Rietumu kultūrā. Viņa regulāri tiek pieminēta hiphopa dziesmu tekstos, un starp māksliniekiem, kas viņu ir pieminējuši, ir Niki Mināža, Jay-Z un Je (agrāk Kanje Vests).
“Es uzskatu, ka tas, ko viņa ir paveikusi,” prātoja Kvei, “ir radījusi vietu modē, kultūrā, laikā, vēsturē, ko mēs nekad nespēsim pārspēt”.
Anna bija brīvais iedvesmas avots Mirandai Prīstlijai, dēmonu žurnāla redaktorei filmā “Sātans Pradas brunčos”, kuru uz ekrāna atveidoja Merila Strīpa.
Šķiet, ka redaktorei ik pa laikam patīk izmantot salīdzinājumus, un pagājušajā gadā viņa apmeklēja svinīgo vakaru, kas veltīts skatuves adaptācijai.
Bet uz jautājumu, vai viņa domā, ka cilvēki reālajā dzīvē no viņas baidās, Dāma Anna atbildēja: “Cerams, ka nē.”
Annas ietekmi var redzēt visdažādākajos veidos, tostarp, piemēram, Amazon dibinātāja Džefa Bezosa kāzās ar Lorēnu Sančesu Venēcijā šajā nedēļas nogalē.
“Viņa radīja šo brīdi un gandrīz radīja šo zīmolu,” BBC pastāstīja bijušais žurnāla “Sun” redaktors Deivids Jelands. “Bezosa/Sančesas zīmols aizsākās, kad viņa 2023. gadā ievietoja Lorēnu Sančesu žurnāla “Vogue” pirmajā lapā.”
“Viņa rīkojās tāpat ar Kimu Kardašjanu un tāpat ar Trampu ģimeni. Kad viņa 1990. gadā izvirzīja Ivanku pirmajā vietā, tas bija neticami pretrunīgi, cilvēki to sauca par bezgaumīgu, bet tas bija Trampa zīmola sākums globālās sabiedrības augstākajā galā. Tātad viņa nav tikai redaktore, viņa ir mūsu laika augstākā priesteriene.”
Kas varētu aizstāt Annu Vintūru?
Jautājums par Annas pēcteci ir sarežģīts. “Šis ir izaicinājumu pilns laikmets drukātajiem medijiem,” skaidro Dr. Strasdina. “Vogue sociālo mediju platformas bieži tiek kritizētas par šķietami nežēlīgo slavenību saturu, ko kritiķi nosoda kā Vogue misijas vājināšanu.”
“Taču spēcīga digitālā klātbūtne ir vitāli svarīga. Eva Čena, kā Instagram modes partnerību direktore, sniedz šo pieredzi. Viņa jau sen ir Met Gala regulāra dalībniece un, manuprāt, viņai ir jābūt garajā sarakstā.”
” Arī Čioma Nnadi noteikti ir starp kandidātiem,” viņa turpina. “Viņa ir no Londonas un pēdējos divus gadus ir vadījusi redakcionālo saturu britu žurnālā Vogue. Viņa ir Vintūras protežē, un šķiet, ka viņa ir gaidījusi aizkulisēs.”
Citi iespējamie kandidāti, pēc Daily Mail modes redaktores Mārgaretas Abramsas teiktā, ir bijusī Teen Vogue vadītāja Eimija Astlija , kura joprojām strādā Condé Nast, rediģējot citu žurnālu.
Kadrā varētu būt arī žurnāla “Vogue” vecākā redaktore Hloja Šama , viņas vārdamāsa Hloja Malle , “Vogue” tīmekļa vietnes redaktore, vai pat pašas Annas meita, filmu producente Bī Šafere Karozīni .
“Kā vienmēr, mode tiek uzskatīta gan par virspusēju, gan ekonomiski vērtīgu,” saka Dr. Strasdina.
“Annai Vintūrai ir nācies censties saglabāt savu aktualitāti stila ziņā vienlaikus, kad modei ir bijusi jāpārvērtē ilgtspējība, plaģiāts un darba apstākļi.”
“Es domāju, ka šīs ir ļoti reālās bažas, kas viņas pēctecei būs jāpārvar.”
