78 gadu vecumā miris viens no diviem harizmātiskajiem noziedzniekiem, kas bija iesaistīti cilvēku nolaupīšanā, kura pasaulei deva terminu “Stokholmas sindroms”, paziņojusi viņa ģimene.
Klārks Ūlofsons, kurš pasaules mēroga slavu ieguva 1973. gadā pēc cilvēka nolaupīšanas un bankas laupīšanas Zviedrijas galvaspilsētā, nomira pēc ilgstošas slimības, tiešsaistes medijam Dagens ETC pavēstīja viņa ģimene.
Sešu dienu ilgā aplenkuma laikā Ūlofsona ķīlnieki sāka just līdzi viņam un viņa līdzdalībniekam, aizstāvot viņu rīcību, vienlaikus kļūstot naidīgāki pret ārpusē esošajiem policistiem.
Šis incidents devis nosaukumu teorētiski pamatotam psiholoģiskam stāvoklim, kurā nolaupīšanas upuri attīsta pieķeršanos saviem sagūstītājiem.
Bēdīgi slaveno bankas aplenkumu ierosināja cits vīrietis – Jans Ēriks Olsons. Pēc tam, kad viņš bija sagrābis kā ķīlniekus trīs sievietes un vienu vīrieti, viņš pieprasīja, lai Olofsonu, ar kuru viņš iepriekš bija sadraudzējies cietumā, no cietuma atvestu uz banku.
Zviedrijas varas iestādes piekrita viņa prasībai, un Ūlofsons iegāja bankā, kuru ielenca policija.
Gadus vēlāk intervijā laikrakstam Aftonbladet viņš apgalvoja, ka viņam lūgts strādāt kā iekšējam darbiniekam, lai nodrošinātu gūstekņu drošību apmaiņā pret samazinātu sodu, tāpēc viņš apsūdzēja amatpersonas vienošanās neievērošanā.
Ūlofsons pierunāja vienu no ķīlniecēm, Kristīnu Enmarku, laupītāju vārdā runāt pa tālruni ar Zviedrijas premjerministru.
Viņa lūdzās atļaut pamest banku bēgšanas automašīnā kopā ar nolaupītājiem, sakot viņam: “Es pilnībā uzticos Klarkam un laupītājam… Viņi mums neko nav nodarījuši.”
Viņa turpināja: “Gluži pretēji, viņi ir bijuši ļoti jauki… Ticiet vai nē, bet mums šeit ir bijis patiešām jauks laiks.”
Vairāku telefonsarunu laikā Enmarka sacīja, ka baidās, ka policija nodarīs pāri viņas sagūstītājiem, un atkārtoti aizstāvēja viņu rīcību.
Savos memuāros viņa par Ūlofsonu teica: “Viņš apsolīja, ka parūpēsies, lai ar mani nekas nenotiktu, un es nolēmu viņam ticēt. Man bija 23 gadi, un es baidījos par savu dzīvību.”
Ķīlnieku situācija beidzās pēc sešām dienām, kad policisti ielauzās jumtā un izmantoja asaru gāzi, lai savaldītu abus.
Sākotnēji ķīlnieki atteicās pamest savus sagūstītājus, baidoties, ka viņus nošaus policija. Vēlāk ķīlnieki arī atteicās liecināt pret Ūlofsonu un Olsonu.
Kopš tā laika eksperti ir diskutējuši par to, vai Stokholmas sindroms ir faktisks psihiatriskais stāvoklis, un daži apgalvo, ka tas ir aizsardzības mehānisms, lai tiktu galā ar traumatiskām situācijām.
Šo terminu pēc aplenkuma ieviesa zviedru kriminologs un psihiatrs Nilss Bejerots, lai izskaidrotu šķietami iracionālo pieķeršanos, ko daži gūstekņi juta pret saviem ķīlnieku sagrābējiem.
Teorija plašāku auditoriju sasniedza nākamajā gadā, kad revolucionārie kaujinieki nolaupīja Kalifornijas laikraksta mantinieci Petiju Hērstu.
Intervijā 2021. gadā Enmarka noraidīja Stokholmas sindroma koncepciju, sakot: “Tas ir veids, kā vainot upuri. Es darīju visu, ko varēju, lai izdzīvotu.”
Ūlofsons bija recidīvs likumpārkāpējs un lielu daļu savas dzīves pavadīja cietumā. Pēdējo reizi viņš tika atbrīvots 2018. gadā pēc soda izciešanas par narkotiku noziegumu Beļģijā.
2022. gadā aktieris Bils Skarsgārds atveidoja viņu Netflix drāmas seriālā “Clark”