Tās ilgi tika novērtētas par zemu, bet tagad, frontes līnijā pret agresīvo kaimiņvalsti Krieviju, Baltijas jūras reģiona valstis nosaka Eiropas nākotni. Rakstnieks Olivers Mūdijs uzskata valstis, kas robežojas ar Baltijas jūru, par Rietumu ģeopolitisko avangardu. Šādi jauniznākušās grāmatas apskatu izklāsta Süddeutsche Zeitung apskatniece Renāte Nimca-Köstere
Runājot par ES dalībvalstīm kontinenta nomalē, CDU priekšsēdētājam patika citēt vienu no saviem priekšgājējiem: Frīdrihs Mercs 2024. gada drošības politikas konferencē atkārtoja Helmuta Kola paziņojumu, ka “mums vajadzētu rūpēties par mazajiem”. Tomēr paternalistiskā perspektīva ir būtiski mainījusies. “Mazie” tiek augstu vērtēti kā līdzvērtīgi partneri NATO aliansē pret agresīvo Krieviju : “Viļņas aizsardzība ir Berlīnes aizsardzība,” ir sākusies jauna ēra, 22. maijā svinīgajā vācu brigādes pasākumā Lietuvā uzsvēra kanclers Mercs.
Lietuva ar saviem trīs miljoniem iedzīvotāju atrodas starp Krievijas anklāvu Kaļiņingradu un Krievijas sabiedroto Baltkrieviju, ar kuru Lietuvai ir 680 kilometrus gara robeža. Arī pārējās “mazās” valstis – Latvija un Igaunija – ir kļuvušas vitāli svarīgas kopš Krievijas agresijas kara pret Ukrainu. ” Baltijas jūras konflikta zona “, kā savu jauno grāmatu dēvē Berlīnē dzīvojošais britu žurnālists Olivers Mūdijs, saskaņā ar apakšvirsrakstu noteiks “Eiropas nākotni”. Piecas no astoņām Rietumbaltijas jūras valstīm robežojas ar Krieviju. Kā jauns pretsvars agresoram tās iezīmē frontes līniju pret Putina agresīvo impēriju.
Mūdijs, laikrakstu The Times un The Sunday Times korespondents , ir apceļojis visu reģionu un izpētījis to sarunās ar politiķiem, vēsturniekiem, pilsoņiem un militārpersonām. Grāmata, kas sadalīta trīs daļās: “Noturība”, “Pretošanās” un “Izdzīvošana”, apraksta dažādu Baltijas jūras valstu lomu un to reakciju uz pašreizējām problēmām — saskaroties ar Krievijas ēnu floti un jūras sabotāžas aktiem. Iegūtā sarežģītā panorāma izceļ nenovērtētu reģionu.
Autors to uzskata par “Rietumu ģeopolitisko avangardu” — ar tā pieredzi, drosmi un jauno pašapziņu. Mūdijs ir pārliecināts, ka Baltijas jūras reģions varētu būt “jaunu ideju un optimisma avots” Eiropai, kuru nomoka lēna izaugsme un identitātes krīzes: Putina kara pret Ukrainu dēļ vienotas Baltijas valstis varētu “mācīt Rietumiem, kā mobilizēt kolektīvo gribasspēku un saturēt sabiedrības kopā briesmu un nenoteiktības priekšā”.
Mūdijs īpaši ciena trīs kultūras un valodas ziņā heterogēnās valstis, kuras visas to vēstures gaitā ir bijušas “dziļi ietekmētas no Vācijas, labāk vai sliktāk”, tiranizētas no Krievijas cariem un anektētas un pakļautas padomju laikā. Tāpat kā Igaunijas ES ārpolitikas vadītājas Kajas Kallasas , kuru Mūdijs apmeklēja 2024. gadā, gandrīz katru ģimeni skāra deportācija uz Sibīriju.
No “ekonomiski bezcerīgas situācijas” pēc neatkarības iegūšanas 1991. gadā Igaunija veica “tīģera lēcienu” (Mūdijs). Tā palielināja savu iekšzemes kopproduktu par 2500 procentiem, izveidoja skolu un bērnu aprūpes sistēmu, kas tiek uzskatīta par priekšzīmīgu, un ieguva vadošo lomu Eiropā, izmantojot digitalizāciju un augsti novērtētus jaunuzņēmumus. Visas trīs Baltijas valstis arī sacenšas Ukrainas atbalstīšanā : Mūdijs konstatēja, ka ukraiņu cīņa par brīvību “tiek uzskatīta par savu”.
“Stāviet mums aiz muguras vai dodieties prom no šejienes.”
“Lūk, ko mūsu valstīm un sabiedrībām nācās piedzīvot padomju un krievu režīmu laikā. Cilvēki zina, ar ko mums šeit ir darīšana,” sacīja Artis Pabriks, bijušais Latvijas aizsardzības ministrs un līdz 2022. gadam atkal ārlietu ministrs, kurš ieguva doktora grādu ar disertāciju par Latvijas tautības jautājumu: Latviešu dilemma ir, kā rīkoties ar valstī dzīvojošajiem Krievijas pilsoņiem. Padomju laikā valsts tika rusificēta: okupanti ieveda simtiem tūkstošu krievu rūpniecības strādnieku. 330 000 apmetās uz pastāvīgu dzīvi.
2023. gadā tikai puse no palikušajiem varēja pierādīt pietiekamas latviešu valodas zināšanas kā daļu no latviskošanas kampaņas, un aptuveni 1000 vēlāk zaudēja uzturēšanās atļaujas. Padomju Uzvaras pieminekļa nojaukšana galvaspilsētā Rīgā 2022. gada vasarā, par kuru sēroja vietējie krievi, bija paredzēta kā pretošanās simbols mūsdienu krievu imperiālismam. “Stāviet aiz mums vai pazūdiet,” tā var apkopot latviešu attieksmi pret krievvalodīgajiem, saka Mūdijs pēc diskusijām ar vadošajiem politiķiem.
Arī Lietuva parādīja drosmi, kad pēc Taivānas lūguma 2021. gadā tā piekrita atļaut diplomātisko pārstāvniecību ar nosaukumu Taivāna, nevis nomierinošo nosaukumu Taipeja. Lietuva pārdzīvoja sekojošo tirdzniecības karu, ko izraisīja Ķīna.
Katra valsts gatavojas nākotnei savā unikālā veidā: Somija gatavojas “absolūtai aizsardzībai” (Mūdijs); vairāk nekā 80 procenti somu būtu gatavi ņemt rokās ieročus valsts aizsardzības nolūkos. Dānija gatavojas klimata pārmaiņām un enerģētikas karam. Detalizētas nodaļas ir veltītas “uzlecošajai zvaigznei Polijai” un “lielvarai Vācijai”. Pašreizējais jautājums, pēc Mūdija teiktā, ir tas, vai Vācija pēc stagnācijas var “atgūt spēku un kļūt par Rietumu atjaunotnes pagrieziena punktu”. Jo “Baltijas jūras reģions būs šī procesa izšķirošais pārbaudījums”.
