Trofiskās attiecības ir būtiskas, lai izprastu izmaiņas noteiktu sugu izplatībā, liecina ASV vadīts pētījums, kurā piedalījās eksperti no 26 valstīm. Starptautiska komanda, ko vada Seviļas Universitāte, Romas La Sapienza Universitāte un Polijas Dabas aizsardzības institūts, ir pētījusi, kā sugu mijiedarbība ietekmē brūno lāču izplatību Eiropā un Turcijā.
Ir atklāts, ka lāču izplatību kontinentālā mērogā lielā mērā izskaidro mijiedarbība ar citām sugām: konkrēti, lāči apdzīvo teritorijas, kur ir izplatītas sugas, kas veido daļu no viņu uztura. Pētījums, kas publicēts žurnālā ” Global Change Biology” , parāda sugu mijiedarbības nozīmi kontinentālā mērogā, izmantojot brūno lāci kā gadījuma izpēti.
Izpratne par to, kā globālās pārmaiņas, piemēram, klimata pārmaiņas vai zemes izmantošanas pārveidošana, ietekmē sugas, ir ļoti svarīga, lai saglabātu bioloģisko daudzveidību un uzturētu dabas sniegtās priekšrocības, piemēram, tīru ūdeni, augsnes auglību un apputeksnēšanu.
Piemēram, klimata pārmaiņu rezultātā dažu sugu izplatība pārvietojas uz lielāku augstumu vai uz poliem, kur klimatiskie apstākļi paliek sugu tolerances robežās. Līdz šim lielākā daļa pētījumu ir koncentrējušies tikai uz tiešu izmaiņu, piemēram, temperatūras, nokrišņu vai lauksaimnieciskās izmantošanas izmaiņu, nozīmi sugu izplatībā. Tomēr šis darbs ir pievērsis uzmanību netiešajai ietekmei, ko rada mijiedarbība starp sugām.
“Lāči uzrādīja ļoti daudzveidīgu uzturu: to uzturā mēs atklājām 276 sugas. Lāčiem, kas dzīvo siltākās vietās, piemēram, Kantabrijas kalnu apakšpopulācijās, Grieķijā vai Turcijā, ir veģetārāks uzturs, savukārt aukstākos apgabalos, piemēram, Skandināvijā un Somijā, lāči ir vairāk gaļēdāji. Tas nozīmē, ka lāču loma ekosistēmā/barības ķēdē ir atšķirīga, variējot no zālēdāja līdz virsotnes plēsējam,” skaidro ASV pētnieks Pablo M. Lūkass.
“Pateicoties mūsu lielajai starptautiskajai komandai, mums bija vairāk nekā trīs miljoni lāču atrašanās vietu, kas atbilst aptuveni 3000 lāču, un, kas ir ļoti svarīgi, dati no 14 Eiropas un Turcijas apakšpopulācijām, kas apdzīvo ļoti atšķirīgas vides. Tas ļāva mums pētīt lokālās mijiedarbības ietekmi kontinentālā apgabalā. Mēs novērojām, ka lāči apdzīvo tās vietas, kur ir pieejams visvairāk enerģijas no sugas to uzturā.
Piemēram, Kantabrijas kalnos ozolu un dižskābaržu klātbūtne, kas ir šīs apakšpopulācijas galvenais barības avots, palielina lāču klātbūtnes iespējamību; citās apakšpopulācijās, kur lāči ir vairāk gaļēdāji, lāču klātbūtni labāk izskaidro savvaļas nagaiņu, piemēram, mežacūku un briežu, izplatība.”
Šī informācija ir īpaši svarīga, lai prognozētu, kur sugas dzīvos nākotnē un kādu lomu tās spēlēs ekosistēmās klimata pārmaiņu un zemes izmantošanas transformācijas kontekstā, kā arī lai izprastu, ka, lai aizsargātu sugas, mums ir jāsaglabā ekosistēmas, kurās tās dzīvo. “Izmaiņas to sugu izplatībā, ar kurām tās barojas, var ietekmēt lāču pozīciju barības ķēdē un sugas dzīvotspēju vietējā līmenī,” norāda pētnieks.
Citas sugas, kurām ir atšķirīgas īpašības nekā brūnajiem lāčiem, piemēram, specializētāks uzturs, mazāka spēja pārvietoties vai spēja dzīvot tikai ļoti specifiskos vides apstākļos, var reaģēt atšķirīgi uz klimata pārmaiņām, zemes izmantošanas transformāciju un izmaiņām sugās, ar kurām tās mijiedarbojas.
Šo zināšanu uzlabošana ir būtiska, lai izstrādātu efektīvākas stratēģijas bioloģiskās daudzveidības un dabas sniegto pakalpojumu saglabāšanai.
Šo darbu veica 87 pētnieku komanda no 75 iestādēm 26 valstīs, ko vadīja pētnieks no Seviļas Universitātes (ASV). Papildus ASV ir iesaistītas arī citas Spānijas iestādes, piemēram, Nacionālais dabaszinātņu muzejs (MNCN-CSIC), Donjanas bioloģiskā stacija (EBD-CSIC) un Huelvas Universitāte.
