Virsrakstā apzināti atgādinājām, ka šodien, un pateicoties tieši saules parkiem, Latvijā 4 stundas varēsim lietot elektrību bez maksas. Savukārt turpinājumā raksts ir saistīts ar aizvadītajās dienās notikušo IEA (Starptautiskā Enerģētikas aģentūra) samitu par energoapgādes drošību, pirms kura analītiķi vēlreiz uzsvēra saules un vēja ieguvumus.
Ja pasaule tiktu sadalīta neto fosilā kurināmā importētājos un eksportētājos, trīs ceturtdaļas no mums dzīvotu pirmajā.
Tas ir saskaņā ar jauno domnīcas Ember analīzi, kurā uzsvērta energoapgādes drošība, kas izriet no ieguldījumiem atjaunojamos resursos.
Ministri un enerģētikas nozares vadītāji pulcējās Londonā uz Starptautiskās Enerģētikas aģentūras (IEA) samitu par enerģētikas drošības nākotni. Tas notika no 24. līdz 25. aprīlim, un tie ir globāli centieni risināt vairākas enerģētikas problēmas.
“Fosilais kurināmais ir kā mājas īrēšana, atjaunojamie avoti ir kā īpašums,” skaidro Deivs Džonss, Ember globālo ieskatu programmas direktors.
“Atšķirība ir vienkārša: ar fosilo kurināmo jūs pastāvīgi maksājat, bet cenas ir ārpus jūsu kontroles, un saimnieks var izbeigt līgumu, kad viņam tas patīk. Atjaunojamie enerģijas avoti ir sākotnējais ieguldījums, taču tie nodrošina ilgtermiņa stabilitāti un neatkarību.”
Jaunā analīze liecina, ka vēja un saules enerģija no enerģētikas viedokļa ir gatava atbalstīt vairāk valstu, kas kļūst par “māju īpašniekiem”.
Kuras valstis ir visvairāk un vismazāk atkarīgas no fosilā kurināmā importa?
Aptuveni 74 procenti pasaules iedzīvotāju dzīvo valstīs, kas ir atkarīgas no fosilā kurināmā importa no citām valstīm, saskaņā ar Ember aplēsēm, kas balstītas uz IEA datiem no 2022. gada.
Tas ir nedaudz mazāk nekā iepriekšējie pētījumi 2018. gadā, kad tika ziņots, ka 80 % cilvēku dzīvo valstīs, kas bija fosilā kurināmā neto importētājas. Pārmaiņas lielā mērā ir saistītas ar to, ka 2019. gadā ASV kļuva par neto eksportētāju, jo valsts iepriekš ir bijusi ilgtermiņa neto importētāja.
Kopumā tikai 12 valstis nodrošina 80 procentus no fosilā kurināmā neto eksporta, atklāja Ember.
Daudzas valstis, tostarp Japāna (87 procenti), Koreja (81 procents), Turcija (69 procenti) un Vācija (67 procenti), paļaujas uz fosilā kurināmā importu, lai apmierinātu lielāko daļu no kopējām enerģijas vajadzībām. Spānija un Itālija analīzē arī izceļas kā lielās importētājas.
Otrajā spektra galā Ķīna ir saglabājusi savu atkarību no importa salīdzinoši zemā līmenī, proti, 21% no enerģijas vajadzībām, izmantojot vietējās ogles un tīru elektroenerģiju, vienlaikus elektrificējot savu ekonomiku.
Saules paneļi atmaksājas tikai gada laikā
“Lai gan tīras enerģijas infrastruktūrai var būt nepieciešami sākotnējie ieguldījumi, tā atbrīvo valstis no nestabila degvielas importa un periodiskām izmaksām, atšķirībā no fosilā kurināmā, kas ir pastāvīga ekonomiskā aizplūšana, kas padara jūs atkarīgu no ārēja spēka,” piebilst Džonss.
Ember analīze atklāj, ka saules paneļa importa izmaksas “atmaksājas” tikai viena gada laikā, salīdzinot ar importa izmaksām, kas rodas, sadedzinot gāzi spēkstacijā.
Viena gigavata saules paneļu importēšana maksā 100 miljonus ASV dolāru (87 miljonus eiro), pamatojoties uz 2024. gada vidējām cenām. Tas ir līdzvērtīgi gāzes importam, lai vienā gadā saražotu tādu pašu elektroenerģijas daudzumu.
Taču fosilā kurināmā importēšana valstīm ir regulāri izdevumi. Tātad saules paneļi ātri atmaksājas. Saules paneļu 30 gadu darbības laikā ietaupījumi ir līdzvērtīgi 30 gadu gāzes importa izmaksām par 2024. gada cenām.
Saskaņā ar Ember analīzi, kas veikta šī mēneša sākumā, pasaulē paātrinās pāreja uz tīro enerģiju, un pagājušajā gadā 40% elektroenerģijas tika saražoti no zema oglekļa satura avotiem.
Saules un vēja enerģija jau tagad varētu radīt pietiekami daudz elektroenerģijas, lai aizstātu globālo benzīna pieprasījumu no mehāniskajiem transportlīdzekļiem, šodien piebilst analītiķi, ja pasaules benzīna transportlīdzekļu parks būtu tikai elektrisks.
Kā atjaunojamie energoresursi iekļausies Eiropas energoapgādes drošības plānos?
IEA jau iepriekš ir bijusi nozīmīga loma ES dekarbonizācijas politikas veidošanā, tostarp Eiropas zaļā kursa un RePower ES plāna izstrādē.
Kopš ES Komisija 2022. gada maijā uzsāka REPowerEU plānu, SDG un cauruļvadu gāzes imports no Krievijas ir samazinājies no 45 procentiem 2021. gadā līdz 19 procentiem 2024. gadā. Atjaunojamie enerģijas avoti ir aizstājuši gāzi un palīdzējuši aizsargāt Eiropas valstis no ārējiem cenu satricinājumiem.
“Eiropas vadītāji zina, ka gāze negarantē energoapgādes drošību — mēs iekritām šajā slazdā pirms 2022. gada,” saka Julians Popovs, bijušais Bulgārijas vides ministrs un stratēģiskās perspektīvas domnīcas vecākais līdzstrādnieks. “Sāpes par Krievijas iebrukumu Ukrainā ir likušas saprast, ka mēs tam vairs nepiekritīsim.”
ES mērķis ir līdz 2027. gadam panākt pilnīgu enerģētisko neatkarību no Krievijas.
