Neskatoties uz Donalda Trampa administrācijas centieniem izbeigt kaujas Ukrainā, maz ticams, ka Krievijas prezidents Vladimirs Putins piekritīs pamieram. Viņš apzināti kavē laiku, lai sasniegtu savu mērķi, proti, militāro uzvaru.
Šādu viedokli Politico rakstā paudis Leons Ārons, Amerikas Uzņēmējdarbības institūta vecākais līdzstrādnieks un politologs.
Eksperts ir pārliecināts, ka pēdējo mēnešu laikā Baltais nams ir “aprijis” lielāko daļu Kremļa naratīvu un nosacījumu, jo īpaši “krievu pīli” par to, ka konfliktu izraisīja Ukrainas vēlme pievienoties NATO. Trampa administrācija arī akceptēja teritoriālo piekāpšanos neizbēgamību un nepieciešamību atstādināt no amata Ukrainas prezidentu Volodimiru Zeļenski, kura mandāts beidzās pērn, bet tika automātiski pagarināts, jo vēlēšanas nenotika.
Ārons uzskata, ka ir septiņi iemesli, kāpēc Putins ir “spītīgs” un piekrīt miera sarunām tikai, lai sasniegtu savus mērķus. Pirmkārt, politologs uzskata, ka “karš kalpo kā attaisnojums diktatūrai”. Putins it kā atkārto padomju ideju, ka cīņa ar ārējo ienaidnieku ļauj novērst uzmanību no iekšējām problēmām un tādējādi paildzina noturēšanos pie varas.
Pēc Ārona teiktā, kopš Krimas sagrābšanas 2014.gadā Krievijas prezidents par sava režīma leģitimitātes pamatu ir padarījis “militārisma patriotismu”.
“Putinam joprojām ir nepieciešams, lai Krievijai būtu ienaidnieki, pretējā gadījumā militāristiskajam patriotismam un pieaugošam represijām, kas virza viņa režīmu, nebūtu pamata,” norāda eksperts.
Otrs Putina “spītības” iemesls ir viņa dedzīgā un izmisīgā mīlestība pret “militāriem atribūtiem”. Viņš it kā “bauda Staļina augstākā virspavēlnieka titulu, kad viņš defilē militārā formā un pasniedz karavīriem medaļas”. Taču daudz objektīvāks šķiet trešais iemesls: tautsaimniecības atkarība no militārajām operācijām. Ārons atzīmē, ka no 2022. gada, kad pārtikas cenas ir pieaugušas vairākas reizes un šobrīd Centrālās bankas likme ir 21%, pāreja uz pirmskara ekonomiku, visticamāk, nebūs nesāpīga.
Kā ceturto iemeslu eksperts vērš uzmanību uz to, ka pēc konflikta beigām daudzas militārpersonas paliks bez ierastajiem maksājumiem, kas vairākas reizes pārsniedz vidējos ikmēneša ienākumus Krievijā. Veterāni, kuri, pēc Ārona domām, būs “sarūgtināti, šausmu un nežēlības piesātināti”, tāpat kā pēc Otrā pasaules kara, vēlēsies kaut kādas preferences. Tas pats attiecas uz civiliedzīvotājiem, kuri gadu gaitā ir pieraduši pie “augstām algām, prestiža un darba garantijām”.
Ārons uzskata, ka Putins var būt arī “spītīgs”, jo jebkuras politiskās svārstības, pat vismazākās režīma pārveides, pat ja tās ir vērstas uz uzlabojumiem, rada risku politiskajiem līderiem. Visvairāk tas attiecas uz autoritāriem režīmiem, kas nav īpaši elastīgi un uzņēmīgi.
Kā sesto iemeslu politologs izceļ to, ka Putins ir “oportūnists un riskē”. Viņaprāt, jo vairāk Tramps piedāvā Krievijas prezidentam kā “pamudinājumu”, jo vairāk viņš prasa pretī. “Tā ir (Putina) sarunu māksla,” norāda Ārons.
Eksperts norāda, ka Putina neizlēmības galvenais iemesls ir viņa vēlme nevis pēc miera, bet pēc uzvaras. Tieši tas var palīdzēt Kremlim tikt galā ar pēckara problēmām, neizmantojot bruņotas represijas, lai apspiestu sociālo neapmierinātību.
“Karos karojošās puses sāk risināt sarunas, kad ir pārliecinātas, ka pie sarunu galda var sasniegt vairāk nekā kaujas laukā. “Labāk” Putinam gandrīz noteikti nozīmē ne mazāk kā Ukrainas kapitulācija. “Aicinājumi un retoriski draudi nespēja kliedēt viņa cerības,” sacīja Ārons.
Nobeigumā politologs brīdina, ka Putins šobrīd ir gatavs uzsākt jebkādas miera sarunas tikai tādēļ, lai nostiprinātu “Ukrainas kapitulāciju”.
