Neskatoties uz skaļajiem solījumiem izbeigt Krievijas karu pret Ukrainu 24 stundu laikā, ASV prezidents Donalds Tramps ne tikai nav spējis panākt mieru, bet arī palīdz paildzināt karu, uzskata žurnāliste Liza Haseldīna. Viņa par to raksta The Telegraph
ASV prezidenta vēlēšanu kampaņā Donalds Tramps ne reizi vien lepojās, ka spēs izbeigt karu starp Krieviju un Ukrainu “24 stundu laikā”. Gandrīz trīs mēnešus pēc otrā termiņa sākuma tas acīmredzami nav noticis. Līdz martam, kad viņiem parādījās šī izaicinājuma mērogs, viņa administrācijas noskaņojums klusi mainījās: tiekoties ar Maskavas un Kijivas delegācijām Tuvajos Austrumos, Trampa pārstāvji paziņoja, ka ir optimistiski, ka pamiers tagad varētu īstenoties pēc “nedēļām”.
Tiek ziņots, ka Baltā nama mērķis bija panākt miera līguma parakstīšanu līdz Lieldienām. Trampam, cilvēkam ar vāju vietu uz pompu un ceremonijām, šāda sasnieguma simbolika patiešām būtu ļoti glīta – un, iespējams, viņš cerēja, ka tas kaut nedaudz viņu pietuvinās Nobela miera prēmijai, par kuru viņš sapņo. Šogad Lieldienu svinēšana sakrīt gan Rietumu, gan pareizticīgo kristiešu baznīcas kalendārā; Lieldienu svētdienā apritēs arī tieši trīs mēneši kopš Trampa atgriešanās Baltajā namā. Kara izbeigšana starp Krieviju un Ukrainu šādā veidā noteikti būtu bijusi liela prezidenta uzvara.
Taču, kad līdz šī termiņa beigām ir mazāk nekā nedēļa, mēs jau zinām, ka Trampa ambīcijas pēc Lieldienu miera līguma bija tikai vēlmes.
Krievija tikko sākusi jaunu pavasara ofensīvu Ukrainas ziemeļos, pulcējot vairāk nekā 67 000 karavīru, lai pārņemtu Sumi pilsētu. Nedēļas nogalē Krievijas raķešu triecienos pilsētai gāja bojā vismaz 31 cilvēks. Vladimirs Putins ir parādījis tikai dažas pazīmes, kas liecinātu, ka ir gatavs izbeigt kaujas vai atkāpties no saviem maksimālistiskajiem nosacījumiem, lai piekristu pamieram, proti, Ukraina tiktu demilitarizēta un aizliegta tās iestāšanās NATO un, ka viņa karaspēka okupētās Ukrainas teritorijas tiek juridiski atzītas par Krievijas teritorijām. Ukraina vairākkārt ir paziņojusi, ka nekad nepieņems šādus noteikumus kā daļu no pamiera ar Maskavu.
Neraugoties uz apgalvojumiem, ka martā panākta Krievijas piekrišana 30 dienu daļējam pamieram uzbrukumiem enerģētikas infrastruktūrai (par ku Ukraina to apsūdzēja gandrīz nekavējoties), realitāte ir tāda, ka Tramps nav tuvāk tam, lai piespiestu Putinu pie sarunu galda. Piektdien prezidenta īpašais sūtnis Tuvajos Austrumos Stīvs Vitkofs atgriezās no tikšanās ar Putinu Sanktpēterburgā, un viņam šķietami nebija ko parādīt.
Kamēr norisinājās Vitkofa tikšanās, Tramps vērsās Truth Social, lai liktu Krievijai “ķerties pie darījuma”. Sestdien, runājot intervijā Air Force One, prezidents atklāja, ka, viņaprāt, diskusijas norit “labi”, lai gan “ir brīdis, kad jums vienkārši ir jāpiekrīt vai jāaizveras”.
Ir skaidrs, ka Tramps kļūst neapmierināts ar Krievijas sarunu apstāšanos. Arvien skaidrāks kļūst arī tas, ka Tramps šķiet vairāk norūpējies par jebkāda līguma noslēgšanu ar Putinu, nevis par to, kāds varētu būt šī darījuma saturs vai kādas sekas tas atstāj uz Ukrainu.
Vēl ļaunāk, nedēļas nogalē Trampa sūtnis Ukrainā Kīts Kellogs ierosināja, ka miera līguma ietvaros valsts varētu tikt sadalīta “gandrīz kā Berlīne pēc Otrā pasaules kara”. Lielbritānija un Francija, bet ne ASV, varētu kontrolēt valsts rietumus, lai īstenotu pamieru. Viņš ierosināja, ka Ukrainai tiks piešķirta sava zona un Krievijai kontrole pār valsts austrumu teritorijām. 18 jūdžu (29 km) plata demilitarizētā zona nošķirtu Maskavas un Kijivas karaspēku.
Kellogs skaļi nepateica, ka šāds Ukrainas sadalīšanas plāns pēc noklusējuma nozīmētu pieņemt Putina prasību atzīt Krievijas suverenitāti pār četriem, Luhanskas, Doņeckas, Zaporižjas un Hersonas apgabaliem. Viņš ir tikai pēdējais no Trampam pietuvinātajiem cilvēkiem, kuri publiski piekāpās Krievijas prezidenta prasībām: februārī ASV aizsardzības ministrs Pīts Hegsets sacīja, ka ir “nereāli” domāt, ka Ukraina pievienosies NATO. Kā ziņots, Vitkofs pagājušajā nedēļā Trampam arī sacīja, ka ātrākais veids, kā izbeigt karu Ukrainā, būtu nodot šīs četras teritorijas Putinam.
Vai tie ir burkāni, kurus Trampa komanda cer izkārt Putina priekšā, lai pievilinātu viņu pie sarunu galda? Ja tā, tad visticamāk, ka tie nedarbosies: ja parādīsit savas labākās sarunu kārtis, pirms diskusijas vēl nav sākušās, diez vai iegūsit pretinieka piekāpšanos. Cilvēkam, kurš lepojas ar to, ka it kā ir pilnveidojis “darījuma mākslu”, tā ir dīvaina Trampa kļūda.
Tā kā Trampa augstākā komanda nepamudina Putinu parakstīt pamiera vienošanos, tā drīzāk mudinās Krievijas prezidentu redzēt, ko viņš vēl no viņiem var izspiest. Konflikts Ukrainā šobrīd joprojām rit Putinam par labu; viņš – ne Ukraina un noteikti ne Amerika – ir spēka pozīcijā.
Bez šaubām, Trampam joprojām ir dažas kārtis: tiek ziņots, ka viņš domā par sankciju noteikšanu Krievijas nelegālo naftas tankkuģu flotei, kas ir ļoti svarīga Putina iebrukuma finansēšanai pēdējo trīs gadu laikā, ja līdz mēneša beigām netiks noslēgts pamiers. Bet, ja tas nozīmē Putina atgrūšanu tālāk no sarunu galda, vai viņš uzdrošināsies? Es neesmu tik pārliecināta.
