Metāna emisijas Zviedrijas Siljan Ring ezeros ir līdz pat 300 reizēm lielākas nekā gaidīts, radot bažas par klimatu.
Jauni pētījumi Zviedrijā ir atklājuši pārsteidzoši augstas metāna emisijas, kas rodas no lielākā meteorīta krātera Eiropā.
Siljanas gredzens ir aizvēsturiska trieciena struktūra Zviedrijas centrālajā daļā, kuras diametrs ir aptuveni 52 km. Reģionā ir vairāki ezeri, no kuriem lielākais ir Siljan dienvidrietumu malā.
Katru ziemu virs Siljana ezera veidojas biezs ledus, izņemot dažas dīvainas, atkārtotas vietas. Šie atklātie plankumi, kas pazīstami kā “ledus mostas”, vairākus gadus mulsināja vietējos iedzīvotājus. Kāpēc viņi vienmēr parādījās vienās un tajās pašās vietās? Kas nosargā šos caurumus no ledus pat skarbā aukstumā?
Tagad jaunais Zviedrijas Čalmersas Tehnoloģiju universitātes zinātnieku pētījums atklāj, ka šīs atklātās vietas izdala pārsteidzoši lielu metāna daudzumu.
“Dabiskā metāna emisija no Siljan Ring ezeriem, šķiet, ir daudz plašāka nekā iepriekš zināms,” skaidro Johans Melkvists, universitātes optiskās attālās uzrādes profesors. “Noteiktās vietās mēs reģistrējām emisiju līmeni, kas līdz pat 300 reizēm pārsniedz to, kas parasti tiek novērots ezeros.”
Kāpēc šīs dabiskās metāna noplūdes mulsina zinātniekus?
Organisko vielu sabrukšana zem ūdens rada metānu visās ūdenstilpēs. Kas ir neparastais situācijā Siljanā, ir atklāto emisiju ļoti koncentrētais raksturs.
Parasti metāns ezeros rodas kā “burbuļu emisijas”, izkliedētas noplūdes, kas šur tur parādās virspusē. Tomēr Siljan iegūtie rezultāti liecina par daudz spēcīgākām un lokalizētām noplūdēm, veidojot gaisā nosakāmus gāzes spārnus.
“Tas ir neparasti un diezgan dīvaini, ka emisijas bija tik ļoti lokalizētas,” saka Melkvists. “Cik mums zināms, šāda cieši koncentrēta metāna noplūde nekad agrāk nav mērīta ezerā. Un mēs līdz šim esam pētījuši tikai nelielu daļu Siljan Ring ezera. Iespējams, esam redzējuši tikai aisberga virsotni.”
Pētnieki izstrādāja jaunu līdzekli metāna noplūdes noteikšanai, izmantojot marķiergāzi, lai izsekotu emisijām. Tas ļāva viņiem identificēt koncentrētus “karstos punktus” ezerā, un viņi atrada divus 10 metrus lielus laukumus, kur emisijas bija ļoti augstas, kā arī vairākus citus mazākus avotus.
Viņi ezeru apmeklēja 2023. gadā un vēlreiz 2024. gadā, abas reizes konstatējot tikpat spēcīgas emisijas. Tas liecina, ka šī problēma ir aktuāla, jo vienā vietā gadā tiek saražotas 3,5 tonnas metāna.
Tā kā metāns ir spēcīga siltumnīcefekta gāze, 3,5 tonnas atbilst 85 tonnām CO2. Tas ir tas pats, kas ar benzīna auto nobraukt vairāk nekā 300 000 km – no Stokholmas līdz Sidnejai un atpakaļ piecas reizes.
No kurienes rodas metāna emisijas?
Pētnieki vēl nav pārliecināti, kur rodas emisijas, bet strādā, lai noskaidrotu.
Viena teorija ir tāda, ka avots varētu būt “dziļa gāze” no pazemes. Tas ir saistīts ar meteorīta triecienu Siljanā, kas organisko vielu varēja nogādāt dziļi Zemē, kur tā turpina ražot metānu līdz pat šai dienai.
Ja tas tiek identificēts kā avots, situācija varētu būt unikāla Siljan Ring. Tomēr, ja tiek atklāts, ka avots ir seklākas nogulumu kabatas, šīs emisijas varētu būt daudz vairāk vietās.
Pētnieki tagad plāno kartēt lielāku Siljanas daļu un veikt turpmākus pētījumus citos tuvējos ezeros. Viņu atklājumi varētu ietekmēt daudz tālāk par Siljanu attiecībā uz to, kā pasaule reaģē uz dabasgāzes noplūdi no akmeņiem.
“Ja turpmākie pētījumi atklāj vēl lielāka mēroga emisijas, tas varētu attaisnot centienus tos samazināt,” saka Mellkvists.
Ja šāda veida noplūde notiek arī citos ezeros, tas norāda uz nepietiekamu novērtējumu par to, cik daudz metāna nāk no dabiskiem avotiem. Klimata krīzei pastiprinoties, izpratne par tādiem dabīgiem metāna avotiem kā Siljan varētu būt svarīgāka nekā jebkad agrāk.
