Ādolfa Hitlera “Mein Kampf” ir naida darbs, kuru franču valodā tulkojis Olivjē Manoni. Intervijā viņš stāsta par to, ko uzzināja par Hitleru un kāpēc Tramps viņam atgādina diktatoru.
Ādolfs Hitlers savu centrālo ideoloģisko brošūru nosauca par “Mein Kampf” – pēc gadiem ilga darba un ar lielām pūlēm to pārtulkoja franču valodā. Tulkotājs spriež, ka vācu diktatora stils nav nekas cits kā ņirgāšanās. Kad Manoni šodien dzird Donaldu Trampu runājam, tas viņam atgādina Hitlera valodu.
Kā Hitlers un Tramps ir līdzīgi? Kas padarīja “Mein Kampf” tulkošanu tik sarežģītu? Un kādas vēstures mācības nevajadzētu aizmirst? Uz šiem jautājumiem intervijā Vācijas medijiem atbild Olivjē Manoni, kurš par savu pieredzi sarakstījis arī grāmatu “Tulkojot Hitleru”.
Mannoni kungs, jūs esat pētījis Ādolfa Hitlera “Mein Kampf” daudz intensīvāk nekā daži citi cilvēki. Kāda ir jūsu bilance?
“Mein Kampf” ir diezgan slikta grāmata. Es jau to zināju iepriekš. Bet tikai tad, kad sāku tulkot, es sapratu, cik šausmīgi slikts patiesībā ir “Mein Kampf”. Šo valodu, šos vārdu plūdus, kuriem dažreiz nav nekāda sakara vienam ar otru, ir grūti izturēt. Hitlers nepakļāvās loģikai, grāmata ir pilna ar siloģismiem, šķietami loģiskiem secinājumiem, kuriem trūkst loģikas. Hitlers priecājās arī par apstākļa vārdiem un īpašības vārdiem, un viņš praktiski ņirgājās par vācu valodu.
Kritiskā jaunā “Mein Kampf” tulkojuma mērķis bija pārtulkot Hitlera nožēlojamo stilu franču valodā. Cik grūti tas bija?
Tas bija šausmīgi. Pirmais tulkojums franču valodā jau bija publicēts 1936. gadā. Tomēr šī versija izlaboja Hitlera briesmīgo stilu un tāpēc bija neadekvāta. “Mein Kampf” ir tik daudz šausmīgi garu teikumu, kas grozās ap viņiem pašiem un kuru nozīmi var saprast tikai ar lielu piepūli. Daži teikumi ir gandrīz piespiedu kārtā, tie riņķo ap domu, Hitlera ideju, tā ir kā brūnā mērce: viskoza. Tam pievieno daudzās fantāzijas, puspatiesības un melus šajā darbā.
Jūs pavadījāt apmēram astoņus gadus, tulkojot “Mein Kampf” franču valodā, pēc tam par to rakstījāt grāmatu “Tulkojot Hitleru”. Kāda bija jūsu motivācija?
Mans mērķis bija pēc iespējas patiesāk iztulkot Hitlera grāmatu. Hitlers, starp citu, bija nikns, jo oriģinālais tulkojums franču valodā 1936. gadā tika veikts bez viņa atļaujas. Kāpēc? Viņš no tā nenopelnīja ne feniņa.
Hitlers kļuva par miljonāru caur “Mein Kampf”
Viņš bija bagāts cilvēks, jā. Sava darba sākumā sev teicu, ka maniem tautiešiem ir ļoti svarīgi iepazīt šo grāmatu tādu, kāda tā ir patiesībā. Tas daudz atklāj par Hitlera raksturu: Hitlers zināja tikai naidu. Neatkarīgi no tā, ko viņš apspriež “Mein Kampf”, vai tas ir bērnu audzināšana, ģeopolitika vai rasu studijas, naids uzplaiksnī visur. Skaidru domu grāmatā trūkst, bet naids ir pārpilns. Bet tagad ir vēl viens iemesls, kāpēc es uzskatu, ka manam tulkojumam ir jēga. Es atpazīstu Hitlera stilu Donaldā Trampā. Tas ir absolūti biedējoši.
Kā Tramps līdzinās Hitleram?
Tramps vairākkārt izmanto “Mein Kampf”. Tāpat kā Hitlers, viņš politiskos oponentus sauc par “kaitēkļiem” Tramps lieto arī šausminošo vārdu “iznīcināt”. Viņš arī apgalvo, ka migranti “saindē amerikāņu asinis”. Ir daudz piemēru, viss Trampa stils atgādina Hitleru: šie bezgalīgie monologi, grūti saprotami un viss, kas nav intelektuāli konsekventi, kā arī daudzi nepatiesi apgalvojumi.
Tātad Hitlera metodēm ir pēcnāves dzīve?
Diemžēl tie ir mūžīgi mehānismi. Pirms pieciem gadiem es strādāju pie nacionālsociālisma, es nebūtu ticējis, ka kaut kas tāds atkal parādīsies. Bet tagad tas ir noticis.
Eiropā labējie populisti un ultralabējie vēlas atkārtot Trampa panākumus ASV, iefiltrējot savas idejas galvenajā sabiedrībā. Cik veiksmīgi viņi ir?
Viņi ir pārāk veiksmīgi. Francijā bijušais prezidents Nikolā Sarkozī sācis ieņemt pozīcijas no labējiem. Tagad nekādā gadījumā nav neiespējami, ka Marine Lepēna no Rassemblement National 2027. gadā pārcelsies uz Elizeju. 2015. gadā viņa runāja par “baktēriju imigrāciju”, kuru viņa vēlējās “izskaust”. Jūs varat uzminēt, ko Lepēna patiesībā domāja. Hitlers un citi nacionālsociālisti arī lietoja šo valodu, šos biologus. “Coulée brune” (brūnie dubļi), angļu valodā “Brown Mud” ir manas grāmatas nosaukums, kurā es aprakstu, kā fašistu idejas ieplūst mūsu valodā. Šīs ir lietas, kas notiek, ja pieļaujat, ka politiskās debates kļūst piesārņotas un saindētas. Vācijā AfD jau ir otra spēcīgākā partija.
Vai jums ir kāds padoms?
Mēs esam kritiskā pasaules vēstures punktā. Diez vai kāds vēl nesen būtu iedomājies, ka Amerikas prezidents tā tiesās Krieviju un tā izturēsies pret mums, eiropiešiem. Eiropai tagad ir jāsaprot, ka tā ir viena un ir atbildīga par sevi. Vēl nav par vēlu, jo labējie spēki un autokrāti ir pārņēmuši varu tikai dažās valstīs, piemēram, Ungārijā, demokrāti joprojām ir vairākumā un var strādāt kopā. Bet laiks iet uz beigām.
Politiķi bieži tiek kritizēti par to, ka viņi “runā” daudz, bet “saka” maz. Vai jūs saprotat kritiku?
Jā. Politiķu valoda – ar dažiem izņēmumiem – bieži vien ir tukša. Protams, klausītāji to pamana un attiecīgi ir neapmierināti. Man kā tulkotājam tas savā ziņā ir aizraujoši: tu runā, lai neko neteiktu.
No kurienes rodas jūsu interese par vācu valodu?
Mans vectēvs gāja bojā Otrajā pasaules karā. Kuģi, uz kura viņš atradās, vācieši nogremdēja 1940. gadā. Mans tēvs vēlāk kļuva par vācu valodas skolotāju, viņš gribēja veicināt abu valstu izlīgumu. Viņš varēja citēt Gēti un Rilki no galvas, taču viņu ļoti interesēja arī kara un koncentrācijas nometņu vēsture. Es sāku mācīties vācu valodu, kad man bija seši gadi, un turpināju vēlāk skolā un universitātē.
Kas jūs fascinē vācu valodā?
Mani vienmēr pārsteidz vācu valodas smalkums, arī vācu valodai piemīt noteikta gramatiski pamatota abstrakcijas spēja. Tāds filozofs kā Martins Heidegers franču valodā būtu gandrīz neiespējams.
Vai esat kādreiz nožēlojis, ka esat uzņēmies “Mein Kampf” tulkošanu?
Kas attiecas uz pašu projektu, es to nekad neesmu nožēlojis. Bet es gadiem bridu pa brūnajiem dubļiem. Reizēm biju noguris un teicu sev, ka Hitlera teikumus nevar iztulkot. Tas bija briesmīgi, bet nepieciešams.
Jūs tulkojāt arī citus nacionālsociālistus. Vai ir kādas atšķirības no Hitlera?
Jozefam Gebelsam bija pavisam cits stils nekā Hitleram, viņa teikumi bija īsāki, precīzāki un brutālāki. Tomēr Hitleram un Gebelsam kopīgs ir viņu izteikumu tukšums.
Ar to arī Donalds Tramps ir bēdīgi slavens
Tramps nebūs lasījis “Mein Kampf”. Es nezinu, vai viņš vispār kaut ko lasa. Tomēr cilvēki no viņa pagātnes un tagadnes vides noteikti lasīs. Viņa bijušais padomnieks Stīvs Banons noteikti to dara. Arī šie cilvēki, kas stāv aiz “Projekta 2025” par ASV labējo pārstrukturēšanu. Tomēr nav skaidrs, kuri plāni nāk no paša Trampa. Varbūt viņš ir tikai runājoša galva, varbūt citi cilvēki vada visu. Bet ir svarīgi, lai mēs viņa vārdus un teikumus uztveram nopietni. Jo daži no tiem nāk no “Mein Kampf”. Mēs jau esam redzējuši, kur tas noved.
Kādas ir jūsu bailes?
Ņemiet vērā Argentīnas prezidentu Havjeru Milei, kurš nesen teica dažas ļoti neglītas lietas par cilvēkiem ar garīgām slimībām. Arvien vairāk labējo populistu vēlas pārņemt varu arvien vairāk valstīs, un, lai to izdarītu, viņi nojauc absolūtās morālās barjeras, kas pamatoti ieviestas kopš 1945. gada. Tramps nesen fantazēja par palestīniešu “pārvietošanu” no Gazas. Nacionālsociālisti ebreju deportāciju par viņu slepkavībām eifēmiski sauca par “pārvietošanu uz austrumiem”. Tas ir šausmīgi. Vai ņemam Putinu un viņa karu pret Ukrainu .
Kremlis patiesībā šo karu uzskata par “īpašu militāru operāciju”
Vārdi piesedz nežēlīgo realitāti, Putins to dara gudri un bīstami. Viņam vairs nav vispār nekādas morāles, viņš vairs nezina nekādus apsvērumus.
Visbeidzot, atgriezīsimies pie Ādolfa Hitlera un Donalda Trampa. Kas saista šos divus cilvēkus?
Naids saista Trampu un Hitleru. Tramps, tāpat kā Hitlers, ir kāds, kurš ienīst un saka citiem: Tas ir labi, ja arī tu ienīsti. Tādā veidā tiek atbrīvots šis negatīvais spēks. Paņemsim Hitleru: Viņa grāmatā ir tik daudz naida, viņš uzskatīja, ka tas ir vienīgais viņa dzīvesveids. Paskatīsimies uz viņu viņa pirmajās dienās Vīnē: Vīrietis bija pilnīgs lūzeris, viņš bija vientuļš un viņam nebija nekā. Vēlāk viņš atklāja politiku un pamanīja, ka, kad viņš teica naidpilnas runas, cilvēki viņu uzmundrināja, pat mīlēja.
