Cilvēka acis ne tikai atspoguļo viņa emocijas un uzmanību, bet arī ir cieši saistītas ar elpošanu. Zinātnieki no Karolinskas institūta Zviedrijā un Groningenas Universitātes Nīderlandē atklājuši, ka acu zīlīšu izmērs mainās atkarībā no elpošanas fāzes: tās samazinās ieelpas laikā un paplašinās izelpas laikā. Par to ziņo žurnāls The Psihological Society
Šis atklājums, ko sauc par zīlīšu respiratorās fāzes reakciju (Pupillary Respiratory-Phase Response), varētu mainīt mūsu izpratni par saikni starp elpošanu, redzi un nervu sistēmu.
Acu zīlītes nekad nepaliek statiskas: tās pastāvīgi pielāgojas apstākļiem. To vislabāk zināmā funkcija ir reakcija uz gaismu, ko izmanto smadzeņu darbības novērtēšanai. Ja acu zīlītes nereaģē uz gaismu, cilvēkam var būt nepieciešama neatliekamā medicīniskā palīdzība, piemēram, insulta gadījumā.
Papildus tam, ka acu zīlītes reaģē uz gaismu, tās sašaurinās, koncentrējoties uz tuviem objektiem, un paplašinās kognitīvās slodzes vai emocionāla uzbudinājuma laikā. Kā atzīmēja pētniece Irēna Lēvenfelde: “Cilvēks var nosarkt vai kļūt bāls no emocijām, bet viņa acu zīlītes vienmēr paplašinās.”
Tagad šiem trim zināmajiem mehānismiem ir pievienots ceturtais: elpošana. Zinātnieki veica piecu eksperimentu sēriju, iesaistot vairāk nekā 200 cilvēkus, lai izpētītu, kā elpošana ietekmē acu zīlītes izmēru. Dalībnieki elpoja caur degunu vai muti, mainīja elpošanas ātrumu, veica uzdevumus datorā vai vienkārši atpūtās.
Visos gadījumos tika novērots viens un tas pats modelis: zīlītes izmērs bija mazākais ieelpas sākumā un lielākais izelpas laikā.
“Šis mehānisms ir unikāls ar to, ka tas ir ciklisks, pastāvīgi klātesošs un tam nav nepieciešams ārējs stimuls,” skaidro Karolinskas institūta klīniskās neiroloģijas asociētais profesors Artins Aršamjans, kurš vadīja pētījumu.
Viņaprāt, elpošana ietekmē smadzeņu darbību un kognitīvās funkcijas. Šis atklājums var palīdzēt mums labāk izprast, kā tiek regulēta mūsu redze un uzmanība. Elpošana var ietekmēt ne tikai acu zīlītes izmēru, bet arī vizuālo uztveri. Lai gan acu zīlītes lieluma izmaiņas ir milimetra daļas, teorētiski tās ir pietiekami lielas, lai ietekmētu mūsu redzi.
“Mūsu rezultāti liecina, ka redze var pārslēgties starp optimizāciju smalku detaļu atrisināšanai ieelpošanas laikā un smalku objektu noteikšanu izelpas laikā viena elpošanas cikla laikā,” saka Martins Šēfers no Karolinskas institūta un pētījuma pirmais autors.
Šim atklājumam ir arī iespējama klīniska ietekme. Tā kā izmaiņas acu zīlītes reakcijā uz gaismu tiek izmantotas, lai diagnosticētu neiroloģiskās slimības, piemēram, insultu, jaunā saikne starp elpošanu un acu zīlītes izmēru varētu kļūt par instrumentu citu traucējumu, piemēram, Parkinsona slimības, agrīnai noteikšanai, sacīja Aršamjans.
Zinātnieki arvien vairāk uzskata, ka smadzenes integrē signālus no iekšējiem orgāniem, piemēram, sirds un kuņģa, lai apstrādātu ārējo informāciju. Elpošanai, kā vienam no šiem ritmiem, var būt galvenā loma, veidojot mūsu uztveri par apkārtējo pasauli.
Pētnieki plāno turpināt pētīt, kā zīlītes lieluma izmaiņas elpošanas laikā ietekmē redzi un vai to var izmantot, lai izstrādātu jaunas diagnostikas un terapeitiskās pieejas medicīnā.
