Krievijas varas iestādes vēlas noteikt pasaules kārtību un izvirzīt sevi “makroreģiona” centrā, kas apvienotu bijušās padomju republikas, pārvēršoties par vienu no pasaules ekonomiskās ietekmes centriem. Problēma ir tā, ka pat Vidusāzijas valstis, kuras ar Krieviju saista “kopīgs liktenis” un ciešas ekonomiskās attiecības, dod priekšroku gūt labumu no tās problēmām un savās interesēs izmantot pret to vērstās sankcijas, atzīst Maskava.
Vladimirs Putins vairākkārt ir runājis par nepieciešamību mainīt pasaules kārtību, kas, viņaprāt, balstās uz noteikumiem, ko Rietumi uzliek pārējai pasaulei. Financial Times rīcībā esošā prezentācija sniedz ieskatu Kremļa priekšstatos par jauno pasaules kārtību. Tas tika apspriests premjerministra Mihaila Mišustina vadītās valdības stratēģiskajā sēdē pagājušā gada aprīlī. Dalībnieku vidū bija vairāki desmiti augstu valsts amatpersonu un lielāko valsts uzņēmumu vadītāju, kā arī režīma ideoloģiskā dienesta pārstāvji, piemēram, Sergejs Karaganovs un Aleksandrs Dugins.
Prezentācijā teikts, ka Maskavas mērķis ir atjaunot piekļuvi starptautiskajai tirdzniecībai, apvienojot valstis ap Krieviju Eirāzijas tirdzniecības blokā, kas konkurētu ar ASV, ES un Ķīnu. Krievija šāda “makroreģiona” izveidi uzskata par svarīgu ilgtermiņa projektu, kuru neietekmēs sarunu ar Rietumiem iznākums par Ukrainas nākotni un kas palīdzēs nostiprināt tās pozīcijas “pasaules arēnā”. Jaunais bloks savienotu Krieviju ar globālajiem dienvidiem, nodrošinot visām pusēm piekļuvi izejvielām, attīstot finanšu un transporta sakarus un apvienojot tās, pamatojoties uz kopīgu “pasaules uzskatu… kur mēs rakstām noteikumus jaunajai pasaulei [un īstenojam] savu sankciju politiku”, teikts ziņojumā.
Maskavas ambīcijas gan ierobežo vienkāršais fakts, ka pat tās valstis, kuras šķiet visvairāk no tās atkarīgas, nav ieinteresētas jaunā “vienotā varenā savienībā”, bet gan gūt peļņu no Krievijas problēmām un izmantot tās, lai tuvinātos Rietumiem.
Šķēršļi Krievijas globālajai atdzimšanai joprojām ir būtiski, atzīts ziņojumā. Tajā norādīts, ka Rietumvalstis ir piekopušas veiksmīgu “burkāna un nūjas” politiku pret Vidusāzijas valstīm, liekot tām ievērot sankcijas, piedāvājot piekļuvi globālajiem tirgiem, transporta koridoriem un piegādes ķēdēm, kas apiet Krieviju.
Savukārt Krievijas sabiedrotie izmantoja tās “neaizsargātību” – izspieda tās uzņēmumus no savām teritorijām, pārņēma kontroli pār importa un eksporta preču plūsmām un guva labumu no ražošanas pārcelšanas no Krievijas, teikts ziņojumā. Tajā pašā laikā Centrālāzijas valstis cenšas saņemt papildu komisijas, lai kompensētu sankciju pārkāpšanas riskus, norādīts tajā.
Augsti kvalificētu krievu pārvietošana uz šo reģionu, personīgo līdzekļu, korporatīvā kapitāla un uzņēmumu pārvietošana uz turieni, jaunu biznesu atvēršana, tostarp produkcijas eksportam uz Krieviju, lai aizstātu Rietumu preces, un Rietumu preču reeksporta maršrutu organizēšana uz Krieviju, ir kļuvuši par svarīgāko faktoru, kas nodrošina IKP pieauguma paātrināšanos Centrālāzijā no 4,5% 2022. gadā, līdz 5,2% un 5,4% nākamajos gados. atzīmē Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības banka (ERAB). ERAB pat nāca klajā ar terminu “Eirāzijas karuselis” šādiem reeksporta kanāliem.
Nedaudz vairāk nekā gadu pēc Putina izvērstā kara sākuma Ukrainā Krievijas kapitāls bija aptuveni 15 500 uzņēmumos Kazahstānā – divreiz vairāk nekā pirms kara, toreiz lēsa ERAB. Jo īpaši Polymetal, kas agrāk bija viens no lielākajiem zelta un sudraba ieguves uzņēmumiem Krievijā, pārcēlās uz Kazahstānu .
Centrālāzijas valstis cenšas “integrēties bez Krievijas” tādās grupās kā Turku valstu organizācija, sūdzas ziņojuma autori. Viņi “mainīja savu pasaules uzskatu”, “pārdomājot mūsu kopīgo vēsturi”, popularizējot angļu valodu kā otro valodu, nevis krievu valodu un pārņemot Rietumu izglītības standartus, kā arī sūtot savu eliti mācīties uz Rietumiem.
Tikmēr Armēnija, kas ir Eirāzijas Ekonomiskās savienības dalībvalsts (kura, kā norādīts prezentācijā, cieš no “sistēmiskām problēmām”), cenšas pakāpeniski saraut saites ar Krieviju, sākot no militārām līdz ekonomiskajām.
Ziņojuma autoriem nav nekā daudz ko piedāvāt, kā vien “spēlēt garo spēli”, apelēt pie kopējās vēstures un apliecināt cieņu pret savu dienvidu kaimiņu neatkarību. Tajā pašā laikā valdība saprot, ka ar uzvaru karā pret Ukrainu nepietiks, lai apturētu Rietumu spiedienu uz sankcijām, un citām valstīm “ciešas attiecības ar valsti [piemēram, Krieviju] būs grūtību avots”.
Bet Baltkrievija nepievīla Mišustina kabinetu. Ja vēl 2018.gadā Aleksandrs Lukašenko runāja par nepieciešamību samazināt ekonomisko atkarību no Krievijas, tad sešus gadus vēlāk viņš paziņoja, ka Baltkrievija vienmēr būs ar to, un tas ir veiksmīgākais Maskavas vienojošās politikas piemērs, teikts ziņojumā.
