Šis jautājums, iespējams, ir prātā daudziem cilvēkiem dažās nepatīkamās situācijās, liekot viņiem aizdomāties, vai slikta smaka patiešām var izraisīt veselības problēmas. Neatkarīgi no tā, vai tie ir notekūdeņi publiskajā tualetē, trūdoši atkritumi, doma par kaut kā kaitīga ieelpošanu ir biedējoša. Bet, lai gan pati smaka var būt nepatīkama, zinātne, kas slēpjas aiz tās, atklāj daudz iepriecinošāku patiesību: slikta smaka ir brīdinājums, nevis ierocis, raksta Popular Science.
Gadsimtiem ilgi cilvēki uzskatīja, ka slikta smaka pati par sevi var izraisīt slimības. Šī ideja, kas pazīstama kā “miasmas teorija”, dominēja medicīnā no senās Grieķijas līdz 1800. gadu beigām. Veselības reformētājs Edvīns Čadviks reiz teica: “Jebkura smaka, ja tā ir intensīva, nekavējoties izraisa akūtu slimību.”
Bet, kad zinātnieki atklāja mikroorganismus un izstrādāja mikrobu teoriju, viņi saprata, ka slimības izplata nevis smaka, bet gan baktērijas, vīrusi un citi patogēni, kuriem nepieciešama tieša pārnešana caur pieskārienu, norīšanu vai gaisā esošiem pilieniem.
Monell Chemical Senses Center galvenais zinātnieks Daniels Rīds skaidro, ka, lai gan sliktas smakas mūs nesaslimina, tās kalpo kā spēcīgs brīdinājuma signāls. “Ir bioloģisks un evolucionārs iemesls, ka izkārnījumos ir tik slikta smaka, vai ne? Jo tie mums nenāk par labu, un tajos ir potenciāls pārnēsāt visādas nepatīkamas lietas,” saka Rīds. Citiem vārdiem sakot, riebuma reakcija ir izdzīvošanas mehānisms, kas attur mūs no iespējamiem infekcijas avotiem.
Ričards Dotijs, Pensilvānijas Universitātes Smaržas un garšas centra direktors, skaidro, ka smakas molekulas — sīkie savienojumi, kas ir atbildīgi par smaržu – ir pārāk mazi, lai pārnēsātu baktērijas vai vīrusus. Lai gan šīs molekulas var nosēsties uz virsmām, tostarp uz pārtikas, tās nerada tādus pašus veselības apdraudējumus kā īstie mikrobi.
Tomēr spējas sajust smakas zaudēšana var būt bīstama. Saskaņā ar pētījumu, kas veikts Hārvardas Teachng slimnīcā un publicēts žurnālā Laryngoscope, aptuveni 60% cilvēku, kas bija inficēti ar COVID-19, ziņoja par zināmu ožas zudumu.
Rīds norāda, ka ožas pētījumi, neskatoties uz to nozīmi, ir nožēlojami nepietiekami finansēti. “Mēs zinām 10 reizes vairāk par redzi nekā par ožu,” viņš atzīmē, lai gan ožai ir galvenā loma tādu apdraudējumu noteikšanā kā sabojāta pārtika, gāzes noplūde un pat agrīnas neirodeģeneratīvo slimību pazīmes, piemēram, Parkinsona un Alcheimera slimība.
Dotijs atzīmē, ka izmaiņas smakas uztverē var būt nopietnas slimības agrīna pazīme ilgi pirms citu simptomu parādīšanās. Neskatoties uz tās svarīgo lomu, ožu bieži ignorē zinātniskajos pētījumos un finansēšanā. Tomēr tas ietekmē mūsu ikdienas dzīvi tādā veidā, par ko mēs reti domājam, sākot no ēdiena garšas uzlabošanas un beidzot ar brīdinājumu par slēptām briesmām. Tātad, lai gan slikta smaka var izraisīt apetītes zudumu, tā mūs nesasliminās. Tas ir ķermeņa veids, kā likt mums turēties tālāk no kaut kā potenciāli bīstama – evolucionāras trauksmes sistēmas, par kuru mums visiem vajadzētu būt pateicīgiem.
