Katra gada pirmajā februāra svētdienā klauni no visas pasaules pulcējas Londonā, lai godinātu Džozefu Grimaldi, profesijas tēvu.
Bethnal Green, vienkāršā Londonas Īstendas rajonā, ir jauks un gaišs svētdienas rīts. Visu svēto baznīcā notiek 79. gadskārtējais Grimaldi klaunu dievkalpojums, kas ir ekscentrisks izpildītāju salidojums par godu “Klaunu karalim Džozefam Grimaldi”.
Pasākumu ieviesa fotogrāfs Stens Bults, kurš 1946. gadā nodibināja Klaunu starptautisko organizāciju pēc tam, kad atklāja, ka vietējie klauni bieži apmeklē Grimaldi apbedījumu vietu Islingtonā.
“Visi klauni satikās uz dievkalpojumu februārī, pirms cirka sezonas, jo cirks ir bīstams darbs,” stāsta Clowns International pilnvarnieks Metijs Feints.
Kopš tā laika šis pasākums ir kļuvis par veidu, kā veci un jauni klauni no visas pasaules satuvinās, daloties savā krāsainajā izskatā, personīgos stāstos un mīlestībā, kas liek cilvēkiem smaidīt.
“Ar klaunādi nodarbojos jau aptuveni gadu. Bet pirms tam es biju dzirdējis par šo pasākumu un domāju, ka tas būtu patiešām labs, interesants veids, kā satikt citus klaunus,” stāsta Bobijs, klauns no Bristoles.
“Klaunu dievkalpojums ir bijusi ģimenes tradīcija. Mana mamma nāca 70. gados, un mana māsīca bija viena no organizatorēm,” skaidro Braitonas žonglēšanas klauns Susi Oddball. “Tikai atrašanās šeit kopā ar citiem talantiem man atgādina visu to, ko klauni ir darījuši pagātnē, proti, mēģināt likt cilvēkiem smieties un justies ērti.”
Kas bija Grimaldi?
1778. gadā dzimušais Džozefs ‘Džo’ Grimaldi bija viens no Regency perioda slavenākajiem izklaidētājiem.
Pirmo reizi kā klauns parādījās 1800. gadā Sadlera Velsas teātrī Londonā, un viņš bija aizsācējs pārspīlētajai sejas krāsošanai un spilgtas krāsas apģērbam, kas varētu definēt šo profesiju. Pirms tam klauni parasti valkāja nežēlīgus tērpus un dabīgu grimu.
“Viņš pacēla klaunu no lauku plušķa līdz ļoti labi ģērbtam, talantīgam un ļoti smieklīgam aktierim ar ikoniski baltu seju,” stāsta Faints.
Pēc Eiropas apceļošanas Grimaldi enerģiskais dzīvesveids sāka ietekmēt viņa ķermeni, izraisot depresiju un dažādas fiziskas kaites. Viņš nomira 1837. gadā, pabeidzot savu memuāru pēdējo nodaļu, ko Čārlzs Dikenss vēlāk rediģēs. Tajās bija šāds citāts, kas tagad ir uzdrukāts Grimaldi brošūras aizmugurē:
“Dzīve ir spēle, kas mums ir jāspēlē…
Gudrie to izbauda, muļķi ar to slimo;
Mēs atklājam, ka zaudētājiem ir jāmaksā,
Uzvarētāji var pasmieties, jo tā ir tā viltība.
Dievkalpojums sākas ar klaunu draudzes ienākšanu baznīcā pie ‘Dejas Kunga’, vienam sitot pa soliem ar milzu stilizētu āmuru, citiem nesot no baloniem izgatavotus krustus.
Tik daudz krāsu un amizantuma, kas piepilda tradicionāli svinīgu un noteikumu pārvaldītu telpu, šķiet kā perfekta klaunādes iekapsulēšana; veids, kā visu dzīves nopietnību uzpūst smieklos.
Visā pasākuma garumā skan dažādi lasījumi, dziesmas un aizkustinošs brīdis, kurā tiek iedegtas svecītes mūžībā aizgājušajiem klauniem.
Tas viss ir sirreāls un bērnišķīgs, pasaule caur tīras jautrības un zinātkāres objektīvu. Tās ir pamanāmas iezīmes ikvienā, pilnīga atteikšanās no sabiedrības normām un tā vietā koncentrēšanās uz joka pieņemšanu un burvības radīšanu no ikdienišķā.
“Kādu dienu atkritumu tvertnē atradās gludeklis. Tāpēc es to izņēmu kā glābšanas gludekli un vienkārši vilku viņu apkārt. Kopš tā laika viņš ir ar mani, un tagad man tas visur jāņem līdzi. Es pat uztaisīju viņa tetovējumu,” stāsta 50 gadus vecais Strudas klauns Tvīdijs.
“Tas ir tikai par jautrību un prieka sagādāšanu un palaidnību. Jums ir tik daudz, ka esat klauns, tas ir lieliski. Tu vari būt patiesi nerātns. Tas ir gluži kā atkal būt bērnam. Tas ir kā nepieaugt.”
Cits klauns vārdā Ananāsgalvas kungs ir padarījis tropiskos augļus par sava stila lietu, valkājot iespaidīgu pagriežamo cepuri. Tā bija identitāte, kuru pirms daudziem gadu desmitiem iedvesmoja augļu un dārzeņu tirgus apmeklējums.
“Es turēju rokās ananāsu, un man no galvas izspraucās dredu siluets un ananāss simetriski, un visi smējās. Tas bija šis brīdis, ak!,” Ananāsgalvas kungs skaidro, piebilstot: „Es nogriezu matus pēc desmit gadiem – jūs zināt, jūs pārejat uz dažādām dzīves lietām. Bet es paliku pie ananāsu tēmas un izveidoju cepuru sēriju.
Ne visi šeit ir klauni — daži apmeklētāji ir mākslinieki vai kabarē izpildītāji, piemēram, Belle de Bovuāra un viņas partneris Enriko Toutē (kuram ir neticami lietussargs, kas izsmidzina ūdeni).
Runājot par to, ko viņai nozīmē klaunu esamība, Bovuāra saka: “Tā ir saikne sabiedrībā, un jūs to varat redzēt šeit šodien, kad visi pulcējas tikai un vienīgi, es nezinu, priekam.”
