Liela pētnieku grupa, kas ir saistīta ar vairākām iestādēm Apvienotajā Karalistē, ir atradusi pierādījumus, ka sarkanās vāveres, kuras baro cilvēki Anglijas rietumu krasta pilsētās, zaudē muskuļu masu un piedzīvo galvaskausa formas izmaiņas. Pētījumā, kas publicēts žurnālā Royal Society Open Science, grupa salīdzināja vāveru atliekas šajā apgabalā pirms cilvēka barošanas, tās laikā un pēc tās.
Sarkanā vāvere ir vienīgā vāveru suga, kuras dzimtene ir Anglija. Iepriekšējie pētījumi ir parādījuši, ka mazo zīdītāju dzimtene ir Skotijas un Anglijas ziemeļu daļas, daži ir Velsā un daži dažās tuvējās salās. Diemžēl pelēkās vāveres no Ziemeļamerikas Anglijā tika ievestas 1800. gadu beigās. Kopš tā laika pelēkās pamazām pārņem varu. Pieaugot to populācijai, sarkano skaits ir dramatiski samazinājies — tagad tās ir aizsargājama suga.
Sarkano vāveru populācijas skaitam samazinoties, cilvēki visā Anglijā sāka tās barot ar zemesriekstiem – pākšaugu ar ļoti mīkstu čaumalu. Vienā Anglijas daļā, pilsētā, ko sauc par Formbiju, gan privātie iedzīvotāji, gan dabas aizsardzības speciālisti sāka barot vietējās sarkanās vāveres ar zemesriekstiem – tik daudz, ka tas kļuva par viņu galveno pārtikas avotu no 90. gadiem līdz 2010. gadiem.
Galu galā zīdītāju eksperti sāka brīdināt iedzīvotājus par iespējamām šādas barošanas negatīvajām pusēm, piemēram, badu, ko izraisīja nebarošana nelabvēlīgos laikapstākļos. Tas lika viņām pāriet uz daudz cietākiem riekstiem, piemēram, priežu vai lazdu riekstiem, tādiem, kādus vāveres būtu ēdušas dabiski.
Vēloties uzzināt, kādas fiziskas izmaiņas vāveres varētu būt piedzīvojušas zemesriekstu ēšanas dēļ, pētnieku grupa pētīja vāveru atliekas, kas tika ziedotas vairākus gadus pirms zemesriekstu ēšanas gadiem, tās laikā un pēc tam.
Kopumā komanda pētīja 113 galvaskausus un 387 žokļus un atrada dažus secinājumus. Viens no tiem bija tas, ka to Formbija vāveru galvaskausi, kuras bija ēdušas daudz zemesriekstu, bija plakanāki nekā viņu Skotijas kolēģēm. Pētnieki arī atklāja, ka žokļa muskuļu stiprinājumi atrodas tuvāk locītavai, kas ļauj košļāt. Pētnieki atzīmē, ka abas izmaiņas ir vājāka, mazāk efektīva koduma pazīmes.
Riekstu ar mīkstu čaumalu ēšana samazināja viņu spēju ēst riekstus ar cietāku čaumalu – pārmaiņas, kas varēja izrādīties postošas, ja vāveres pēkšņi būtu saskārušās ar samazinātu zemesriekstu daudzumu. Pētnieki norāda, ka viņu darbs parāda negatīvo ietekmi, ko cilvēku barošana var atstāt uz savvaļas dzīvniekiem.
