Neskatoties uz to, ka astronomi jau sen ir aprēķinājuši, kā un kad var novērot interesantas ar Zemes pavadoni saistītas parādības, jautājums par tā izcelsmi joprojām ir atklāts. Pēc jauna pētījuma autoru domām, Mēnesi reiz mūsu planēta varēja vienkārši “notvert”.
Naktī uz 16. novembri pasaule varēs piedzīvot pilnmēnesi, kas ir arī šī gada pēdējais supermēness. Šoreiz debesīs celsies Bebru mēness. Tas būs par 6,5% lielāks un par 12,8% gaišāks nekā parastāks pilnmēness.
Neskatoties uz to, ka astronomi jau sen ir aprēķinājuši, kā un kad var novērot interesantas ar Zemes pavadoni saistītas parādības, jautājums par tā izcelsmi joprojām ir atklāts.
Kā raksta Daily Mail, Pensilvānijas štata universitātes pētnieki apgalvo, ka vispārpieņemtā teorija par Mēness parādīšanos (mūsu planētas sadursmes ar citu debess ķermeni rezultātā) var izrādīties kļūdaina, un viņi ir ierosinājuši “pārliecinošāku” versiju.
Zinātnieki daudzus gadus cīnās ar mūsu planētas pavadoņa izcelsmes noslēpumu un joprojām nevar vienoties. Mūsdienās vispārpieņemta Mēness rašanās teorija ir tā, saskaņā ar kuru tas veidojies Zemes sadursmes rezultātā ar citu debess ķermeni.
Kopumā ir septiņas dažādas teorijas.
Milzu ietekmes teorija
Milzu trieciena teoriju 1975. gadā ierosināja Viljams Hartmens un Donalds Deiviss. Viņi ierosināja, ka protoplanēta (nosaukta Theia), kas ir aptuveni Marsa izmēra, sadūrās ar proto-Zemi tās veidošanās sākumā. Tajā laikā mūsu planētai bija aptuveni 90% no tās pašreizējās masas.
Šajā gadījumā sitiens nav trāpījis centrā, bet gan leņķī. Lielākā daļa objekta vielas, kas sadūrās ar Zemi, un daļa no Zemes mantijas vielas tika izmesta zemās Zemes orbītā. Rezultātā no šiem gabaliem tika ”samontēts” proto-Mēness, kas sāka riņķot orbītā ar aptuveni 60 tūkstošu km rādiusu.
Trieciena rezultātā planēta saņēma strauju griešanās ātruma pieaugumu un ievērojamu rotācijas ass sasvēršanos.
Šī hipotēze tiek uzskatīta par galveno, jo tā labi izskaidro visus zināmos faktus par Mēness ķīmisko sastāvu un struktūru, kā arī Zemes-Mēness sistēmas fizikālajiem parametriem.
Zinātnieki atzīmē, ka, lai gan šī teorija atbilst lielai daļai no tā, kas šodien ir zināms par Mēness ķīmisko sastāvu, tā neizskaidro visas detaļas.
Pētnieki no ASV uzskata, ka sadursmes teorija var būt nepareiza.
Vadošais pētnieks profesors Darens Viljamss un viņa kolēģi atzīmē, ka, ja Mēness būtu veidojies no gružu gredzena, tas būtu riņķojis virs ekvatora. Taču Mēness orbīta patiesībā ir nosliece uz pavisam citu plakni, aptuveni septiņu grādu attālumā no ekvatoriālās plaknes.
Zeme varētu būt “noķērusi” Mēnesi
Lai atrastu alternatīvu skaidrojumu, kāpēc tas notiek, pētnieki pievērsās fenomenam, ko sauc par binārās apmaiņas uztveršanu. Šajā gadījumā, kā norāda zinātnieki, Zeme varētu vienkārši “noķert” Mēnesi, kad tas dreifēja garām.
Saskaņā ar šo teoriju Mēness savu dzīvi varētu būt sācis kā viena daļa no “zemes pāra” – akmeņainu objektu pāra, kas riņķo viens ap otru. Kad šis pāris pagāja zem Zemes gravitācijas, Mēness tika ievilkts orbītā, pārvēršoties par pavadoni, bet otrs ķermenis tika izmests kosmosā.
Šī hipotēze ir pārliecinoša, jo, pirmkārt, tā izskaidro, kāpēc Mēness orbīta ir tik slīpa, un, otrkārt, tā izskaidro noteiktu ķīmisko izotopu klātbūtni, kas sastopami uz Mēness, bet ne uz Zemes.
Lai gan viņu teoriju joprojām ir grūti pierādīt, pētnieki piebilst, ka tā ir dzīvotspējīga alternatīva standarta sadursmju teorijai un ir pelnījusi papildu apsvēršanu.
Kamēr zinātnieki ir neizpratnē par Mēness izcelsmes teorijām, šajās dienās ap Zemi jau riņķo divi satelīti. Kā jau iepriekš tika ziņots, pašlaik ap Zemi riņķo neliels asteroīds, kurš pēc tam dosies uz citiem Saules sistēmas reģioniem. Otrais “Mēness” viņš varēs būt līdz 25. novembrim.
Tomēr, pēc ekspertu domām, pagaidu satelīts ir pārāk mazs un blāvs, lai to varētu redzēt ar amatieru teleskopiem vai binokļiem. Tomēr objekts ir standarta teleskopu spilgtuma diapazonā, ko izmanto profesionāli astronomi.
Lai novērotu šo objektu, nepieciešams teleskops ar vismaz 76 cm diametru, kā arī CCD vai CMOS detektors, norāda eksperti.
