Pusotru nedēļu pēc iebrukuma Ukrainā, nespējot ieņemt Kijivu trīs dienu laikā, Vladimirs Putins uzsāka miera sarunas – taču it kā agresijai pakļautā valsts jau būtu cietusi sakāvi.
Maskavas pārstāvji, “atsaucoties uz savām saistībām saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtiem un citām starptautisko tiesību normām”, pieprasīja Ukrainai pilnībā atteikties no Krimas, Doņeckas un Luhanskas apgabaliem, praktiski likvidēt armiju, kā arī atsaukt visas kopš 2014. gada iesniegtās prasības. un atcelt visas sankcijas (arī Rietumu).
Šādi noteikumi ir ietverti ”Radio Brīvība – Brīvā Eiropa” rīcībā esošajā līguma projektā par situācijas Ukrainā noregulējumu un Ukrainas neitralitāti. Dokumentu viņiem iedeva kāds Ukrainas avots, kurš bija iepazinies ar sarunu gaitu, kas sākās 28.februārī Baltkrievijā; viņiem tuvs krievu avots apstiprināja tā autentiskumu. Projekts tika uzrakstīts Maskavā, datēts ar 2022. gada 7. martu, un tajā dienā trešās sarunu kārtas laikā tika nodots Ukrainas delegācijai. Šis ir pirmais zināmais dokuments, kurā Krievija izvirza nosacījumus miera līguma noslēgšanai, atzīmē Radio Brīvība.
Pēc tam sarunas turpinājās līdz maijam, izmantojot videokonferences un personiskas tikšanās Turcijā. Un 29. martā Stambulā puses panāca izrāvienu – vienojās kopīgā komunikē un 15. aprīlī sagatavoja līguma galīgo versiju. Tajā Krievija, kuras armija jau bija padzīta no Kijivas tuvuma, ievērojami mīkstināja savas pozīcijas.
Viena lieta palika nemainīga – prasība Ukrainai kļūt par valsti ar pastāvīgu neitrālu statusu, nevis militāro bloku dalībvalsti, kuras teritorijā bija aizliegta ārvalstu ieroču un militārpersonu klātbūtne, “ieskaitot jebkura veida raķešu ieročus, bruņotos spēkus. un veidojumi.”
Bet savās sākotnējās prasībās Putins centās ne tikai padarīt Ukrainu par neitrālu valsti (kam Kijiva tolaik varēja piekrist), bet arī “neitralizēt to kā neatkarīgu valsti”, sacīja Berlīnes Kārnegija Krievijas un Eirāzijas izpētes centra vecākais līdzstrādnieks Ēriks Kjaramella, iepazīstoties ar 7. marta projektu:
Valsts var būt neitrāla, tai var būt ļoti spēcīga armija un spējīga pašaizsardzībai. Bet tas nav tas, ko Krievija bija domājusi. Dokuments sastādīts tā, it kā Ukraina būtu kaujas laukā sakauts agresors… Grūti pateikt, vai tas bija reāls mēģinājums panākt vienošanos, jo ne viens vien ukrainis pieņemtu šādus nosacījumus. Viņi neitralizētu Ukrainu tādā mērā, ka tā būtu neaizsargāta.
Līguma projekts paredz karojošo pušu “atdalīšanu” pēc pamiera, visu Ukrainas karaspēku izvedot uz pastāvīgās dislokācijas vietām, bet Krievijas karaspēkam paliekot Ukrainas teritorijā “līdz tiks izpildītas visas saistības saskaņā ar šo līgumu”. Visa ārējā militārā un militāri tehniskā palīdzība tiek pārtraukta. Krievija pieprasīja, lai Ukrainas bruņotajos spēkos paliek tikai 50 tūkstoši cilvēku (35 tūkstoši sauszemes spēkos, 5 tūkstoši gaisa spēkos un 10 tūkstoši jūras spēkos), 300 tanki, 400 artilērijas vienības.
Līdz 15. aprīlim, kad Krievijas karaspēks tika izraidīts no Kijivas apgabala un vairākiem citiem reģioniem, jau notika kaulēšanās par Ukrainas bruņoto spēku skaitu. Krievija piedāvāja 85 tūkstošus militārpersonu, 342 tankus un 519 lielgabalus, Ukraina – 250 tūkstošus (tāpat kā pirms kara sākuma), attiecīgi 800 un 1900. Tas zināms no The Wall Street Journal un The New York Times publikācijām, kas iepriekš apskatīja jaunāko līguma projektu.
Attiecībā uz teritoriālajām pretenzijām Ukrainai bija:
– atzīt Krimas Republiku un Sevastopoles pilsētu par Krievijas Federācijas neatņemamu sastāvdaļu (subjektiem);
– atzīt Doņeckas un Luhanskas “tautas republiku” neatkarību un Doņeckas un Luhanskas apgabalu administratīvajās robežās;
– atjaunot iznīcināto “DTR” un “LTR” infrastruktūru.
15.aprīļa projektā jautājums par separātisko reģionu nākotni Ukrainas austrumos vairs vispār netika aktualizēts, un to bija paredzēts pārrunāt Putina un Vladimira Zelenska personīgā tikšanās reizē. Taču 2014. gadā ieņemtā Krima tika iedalīta Krievijai. Bet Stambulas komunikē, kuru apskatīja žurnāls Foreign Affairs, viens no noteikumiem aicināja puses mierīgā ceļā atrisināt strīdu par Krimu 10-15 gadu laikā. Piedāvājot sarunas par pussalas statusu, “Kremlis netieši atzina”, ka tas nav “tas pats Krievijas reģions kā visi pārējie”, kā tas bija uzstājis iepriekšējos astoņus gadus, norādīja izdevums.
7. marta projektam ir vēl viena Kremļa “netieša atzīšanās”. Ja visos pārējos gadījumos tas pieprasa atsaukt prasības un sankcijas par laika posmu kopš 2014.gada, tad šeit parādās cits datums: “atsaukt iesniegtos un atkārtoti neiesniegt pieteikumus par Starptautiskās Krimināltiesas jurisdikcijas atzīšanu saistībā ar par iespējamiem noziegumiem, kas izdarīti Ukrainas teritorijā kopš 2013.gada. Konfrontācija starp ukraiņiem un Viktora Janukoviča valdību Maidanā sākās 2013. gada novembrī; Krievijas drošības spēki palīdzēja ukraiņiem apspiest protestus 2013. gada beigās – 2014. gada sākumā, norāda Kijiva.
Tāpat Krievijas varas iestādes 7.marta projektā norāda, ka “visas personas Ukrainas teritorijā bauda tiesības un brīvības, kas noteiktas Vispārējā cilvēktiesību deklarācijā un citos attiecīgajos starptautiskajos dokumentos saistībā ar cilvēktiesībām”, tāpēc Ukrainai “stingri jāievēro” šie dokumenti un tai ir pienākums “veikt efektīvus pasākumus, lai novērstu atgriešanos pie 2014.–2022. gada perioda politikas un prakses”.
Pēc Chatham House aplēsēm, kopš Krimas okupācijas pati Krievija ir pārkāpusi vairāk nekā 400 starptautiskos līgumus un konvencijas. Iekšzemē varas iestādes ir apspiedušas visas pilsoniskās brīvības un nodarbojas ar politiskām represijām, ko pēdējais apstiprināja Eiropas Cilvēktiesību tiesas oktobrī pieņemtais lēmums 107 fizisko un juridisko personu lietā. Pasludinot viņus par ārvalstu aģentiem, Krievijas valsts ir pārkāpusi Cilvēktiesību konvenciju attiecībā uz privātuma, vārda brīvības un biedrošanās brīvības garantijām, lēma tiesa.
