”Bija norāde uz mirušo skatīties ar skumju skatienu, noliektu galvu. Ja paskaties uz fotogrāfu, tiksi rāts par aizgājēja necieņu”, padomju laikā pat bērni bija spiesti fotografēties ar mirušo. Bija arī ierasts sērot par aizgājušo tuvinieku trīs dienas šaurajā, smacīgajā daudzdzīvokļu mājā. Padomju priekšzīmīgās bērēs bija aizliegta jebkāda reliģiska simbolika, bet vainagi ar lentēm ir obligāts atribūts. Tie, kas nolēma rīkot reliģiskas bēres, nesaņēma ne katafalku, ne pabalstu. Ar šādu vadmotīvu savu plašo rakstu ievada Lietuvas valsts medijs LRT
Justīnam no Ukmerģes 80. gados bērēs nācies apmeklēt ne reizi vien. Lai gan intervējamais toreiz bija bērns, pēc tā laika izpratnes bērni pat tika mudināti trīs dienas sēdēt pie atvērtā zārka, skūpstīt nelaiķi un fotografēties ar viņu. Justins dalījās savās atmiņās:
“Līķis sāka uzpūsties trešajā dienā, no nāsīm tecēja kaut kāds šķidrums”
”Visvairāk man atmiņā palicis iekārtojums nelielā dzīvoklī pilsētas daudzdzīvokļu mājā. Nokaisīti egļu zari veda uz viņa durvīm trešajā stāvā. Pats nelaiķis sagatavots tā sauktajā salonā, atvērtais zārks novietots uz stumtiem galdiem, bet logi un sekcija nosegta ar segām. Atceros arī, ka blakus zārkam bija durvis uz tualeti. Iznākot no tās, varēja redzēt līķa seju un blakus zārkam raudam radiniekus.
Nesot un mēģinot pagriezt zārku, tā augšdaļa atsitās pret kāpņu margu un nokrita. Visi sāka kliegt un raudāt”
Atvadīšanās no nelaiķa ilga trīs dienas, un temperatūra tobrīd sasniedza aptuveni 30 grādus. Trešajā dienā ķermenis sāka pietūkt, no nāsīm tecēja kāds šķidrums. Ķermeņa smaka bija spēcīga. Blakus istabā tika uzstādīts kafijas galdiņš. Tur bēru viesu uzkodas”, – karstumu smacīgajā dzīvoklī atceras Justīns.
Nesot zārku kāpņu telpā, tam nokrita vāks
Visvairāk intervētājam palika atmiņā zārka izņemšana no dzīvokļa.
”Kāpņu telpa bija ļoti šaura un mirušais radinieks bija garš, tāpēc, kad viņš to nesa un mēģināja pagriezt zārku, viņa augšdaļa atsitās pret margām un nokrita no kāpnēm. Visi sāka kliegt un raudāt. Attēls man atgādināja ainu no traģikomēdijas.
Mēs, bērni, bijām spiesti skūpstīt vecmāmiņas līķi, kurš vairākas dienas gulēja zārkā”.
Atceros, ka, atgriežoties no kapsētas, tajā pašā telpā, kas trīs dienas bija pārvērsta par ieroču noliktavu, galdi jau bija pārcelti, balti galdauti uzklāti, uz tiem liktas karbonādes, jauktie dzērieni un alkohols. Smakā, kas vēl nebija izklīdusi, visi ēda tās karbonādes. Bija sēru pusdienas,» par toreizējo bēru sadzīviskumu stāstīja Justīns.
Kā vienu no nepatīkamākajām atmiņām par bērēm viņš izceļ skūpstu ar mirušo.
”Mēs, bērni, bijām spiesti skūpstīt vecmāmiņas ķermeni, kas trīs dienas gulēja zārkā. Tas tika teikts, lai atvadītos no viņas, pirms zārks bija aizsegts. Neviens nedomāja par to, ka skūpstoties ar līķiem, pastāv risks saķert baktērijas.
Nācās piedalīties ne vienā vien kopīgā fotosesijā pie atvērtā zārka. Visi drūzmējās vairākās rindās, rokās tika paņemti mazāki bērni. Bija norādījums uz nelaiķi skatīties ar skumju skatienu, noliecot galvu. Ja paskatīsies uz fotogrāfu, saņemsi aizrādījumu par necieņu pret aizgājušo personu. Tad tās fotogrāfijas tika ievietotas īpašos radinieku albumos,” savās nepatīkamajās bērnības atmiņās dalījās Justīns.
Pa daudzdzīvokļu mājas logiem tiek izcelti zārki
Kā uzskata filozofe, padomju laika bēru pētniece Dr. Nerija Putinaite, bēru tradīcija pilsētas dzīvokļos nākusi no laukiem. Tur jau sen ir pieņemts mājās atvadīties no mīļajiem. Lauku cilvēki, kas pārcēlās uz pilsētām, šo tradīciju pārnesa uz dzīvokļiem.
Presē tika publicētas tā laika slaveno mirušo figūru fotogrāfijas atklātos zārkos, viņu apbalvojumi un bēres tika pārraidītas televīzijā.
“Tas, ka ne visās pilsētās bija atvadu zāles vai tajās nebija brīvu vietu, cilvēkiem bija grūti atvadīties mājās. Pagastiem bija aizliegts sniegt bēru pakalpojumus. Daži izvairījās no sēru namiem, jo tie aizliedza bēres saskaņā ar reliģiskajām paražām.
Kur tad pilsētnieks var atvadīties no mīļotā, ja viss, izņemot tavu dzīvokli, ir valsts īpašums ar stingriem aizliegumiem? Un tas, ka atvadas daudzdzīvokļu namos nebija ērtas… Visai padomju dzīvei bija daudz neērtību,” norādīja zinātniece.
Ar kādiem šķēršļiem nācies saskarties cilvēkiem, kuri izvēlējušies bruņot mirušos šaurajos dzīvokļos, liecina “Panorāmai” 1987.gadā nosūtītā sūdzība atbildīgajai komisijai. Tajā Naujosio Akmenes iedzīvotāji raksta, ka apkaimē netiek nodrošināti bēru pakalpojumi. Zārki neietilpst pa dzīvokļa durvīm, tāpēc ar celtni tiek izcelti pa daudzdzīvokļu mājas logiem.
Fotografēt blakus nelaiķim bija normāla prakse
Dr. N. Putinaite stāsta, ka vēl 1969. gadā padomju rekomendācijas rosināja saīsināt atvadīšanās laiku no mirušā līdz divām dienām. Vienu atvadas, otrā jau aprok.
”Tās garās atvadīšanās varbūt vairāk saistās ar māņticību, ka trīs dienu laikā var pārliecināties, ka cilvēks tiešām ir miris. Tās, visticamāk, nākušas no ļoti seniem laikiem, kad medicīna vēl nespēja simtprocentīgi noteikt nāves faktu,” par atvadu ilgumu stāsta intervētājamā.
”Mūsu kapu godināšana, to pārmērīgā dekorēšana un gandrīz piespiedu kopšana daļēji ir padomju laika mantojums.
Padomju Savienībā mirušā ķermeņa eksponēšana tika saprasta savādāk nekā tagad. Mirušais ķermenis bija vairāk publisks nekā personisks. Tagad mirušo attēlu fotografēšana un izlikšana tiek uzskatīta par necieņu pret mirušo, kas ir viņa privātuma pārkāpums. Bet padomju laikos tā bija norma”.
Piemēram, presē tika publicētas tā laika slaveno mirušo tēlu fotogrāfijas atvērtos zārkos, viņu novietojums un bēres tika pārraidītas televīzijā.
Tā tika traktēta kā mirušo godināšana, normāla parādība. Tāpēc arī parastie cilvēki kopēja fotogrāfiju uzņemšanu pie zārka un saglabāja albumos, tādējādi uzsverot mirušā nozīmi. Un jo vairāk dalībnieku stāv pie zārka, jo nozīmīgāks ir nelaiķis,” par tā laika drausmīgo bēru tradīciju stāstīja filozofe.
Jo lielāks piemineklis, jo svarīgāks ir mirušā statuss
Pēc filozofes domām, jaunas attiecības ar nāvi Lietuvā iesakņojušās padomju laikā. Parādījās mirušo pielūgšana un idealizācija. Uzsvars uz viņa unikalitāti bija stipri uzpūsts, uzsvērts. Ļoti spēcīgi tiek uzsvērtas emocionālās attiecības ar mirušo.
”Arī šodien mūsu kapu godināšana, to pārmērīgā dekorēšana, gandrīz piespiedu kopšana daļēji ir padomju laika mantojums.
Starpkaru laikā Visu svēto dienu svinēja daudz pieticīgāk, reizēm pat neejot uz kapsētu, bet dievnamā mirušos godinot mises laikā.
Bet te padomju laikā tika nolemts Svētdienā rīkot oficiālus piemiņas pasākumus kapsētās ar daudziem vainagiem, kas rotāti ar propagandas uzrakstiem un mūžīgo uguni. To mērķis bija izcelt un heroizēt par padomju varu bojāgājušos, citus propagandai noderīgus cilvēkus,” skaidroja eksperte.
Zinātniece uzskata, ka līdz šim arī gigantisku granīta kapu pieminekļu celtniecība daļai mirušo ir padomju laika tradīcija.
”Kapu pieminekļa izmērs un izmaksas padomju laikā bija saistītas ar nelaiķa nopelniem padomju varas iestādēm. Bija pat īpaša komisija, kas lēma, cik lielu kapa pieminekli viena vai otra politiska figūra ir pelnījusi.
Šādu attieksmi pieņēma arī parastie cilvēki. Jo lielāks piemineklis, jo svarīgāks ir mirušā statuss. Izvēloties kapa pieminekļa izmēru, bija sava veida konkurence,” stāsta Dr. N. Putinaite.
Viņa sacīja, ka cilvēkiem nebija atļauts būvēt krusta formas kapu pieminekļus, tāpēc viņi ķērās pie reliģisku simbolu iegremdēšanas kapakmenī. Protams, aiz kapakmeņu rūpnīcas sienām to darīja amatnieki. Privāti.
Kapi slīka vainagos
Kā stāsta sarunas biedre, vainagi ir vēl viens jaunieviestais padomju laika bēru atribūts.
”Metāla kroņi pastāvēja starpkaru Lietuvā, taču tie bija ļoti dārgi, tāpēc nebija īpaši pieprasīti. Tas bija reti.
Padomju laiki Lietuvā ļoti popularizēja augu vainagus ar uzrakstiem rotātām svītrām. Tie ir kļuvuši par galveno bēru atribūtu, kas jāņem līdzi uz bērēm. Uzņēmumi tika mudināti nodrošināt savu ražošanu. Pat Ministru padome bija uzdevusi audzēt puķes un zaļumus sēru vainagu pīšanai.
70. gados kapi jau slīkst vainagos. Un ne tikai partiju figūras, bet arī vienkāršo cilvēku,” stāsta Dr. N. Putinaite.
Gribi, lai tevi apglabā saskaņā ar reliģiskiem rituāliem – nedabūsi ne katafalku, ne pabalstu
Zinātniece skaidro, ka pilsoņu bērēs padomju vara iejaukusies diezgan daudz. Visa apbērēšanas sistēma tika pārņemta valsts rokās.
”Pirmkārt, mērķis bija likvidēt jebkādas reliģiskās izpausmes atvadu un apbedīšanas rituālos. Tālāk no baznīcas. Piemēram, kapelās bija stingri aizliegts aizvadīt bēres.
Tika izveidotas bēru zāles, kurās bija aizliegta jebkāda reliģiska simbolika. Nav krustu, priesteru un reliģisku dziedājumu. Publiskās zāles kļuva par instrumentu apbedīšanas procesa vadīšanai. Plaši tika reklamēts, ka tieši nereliģiozu bēru laikā personai tiek izrādīta īpaša cieņa. Valsts regulāri nāca klajā ar ieteikumiem, kādām jābūt priekšzīmīgām, nereliģiskām bērēm.
Piemēram, reliģiskos dziedājumus aizstāja pūtēju orķestris. Bēru zālē bija jāspēlē ballītei pieskaņota klasiskā mūzika,” stāstīja Dr. N. Putinaite.
Zārki bija kļuvuši par deficītu
Spiediens atteikties no reliģiskām bērēm 20. gadsimta 70. gados kļuva arvien lielāks.
”Piemēram, cilvēki, kuri nolēma rīkot reliģiskas bēres, nesaņēma katafalku, apbedīšanas pabalstu. Bija gadījums, kad Kauņas institūta studenti devās uz kursa biedra bērēm. Izrādījās, ka viņi ir reliģiozi. Vēlāk viņiem tika piemērotas sankcijas. Ir bijuši gadījumi, kad arī priesteris, kurš ieradies šādā publiskā atvadu zālē, iekļuva lielās nepatikšanās,” stāstīja padomju laika pētniece.
Dr. N. Putinaite stāsta, ka visi zārki un vainagu lentes tika izgatavotas stingri bez reliģiskās piederības. Atsevišķos periodos zārki kļuvuši par deficītu. Tie bija pazuduši. Cilvēki sūdzējās par apbedīšanas preču slikto kvalitāti, piedāvājums bija ļoti ierobežots.
