Padoms jums – nekad nepērciet lielu daudzumu šampanieša, ja neesat pilnīgi pārliecināts, ka tas ir svinēšanas vērts. Ar šādu vadmotīvu sava viedokļa izklāstu ievada BBC Krievijas redaktors Stīvs Rozenbergs
2016. gada novembrī Krievijas ultranacionālistu politiķis Vladimirs Žirinovskis bija tik sajūsmināts par Donalda Trampa uzvaru un bija tik pārliecināts, ka tā izmainīs ASV un Krievijas attiecības, ka viņš Krievijas parlamenta Domē atkorķēja 132 pudeles ar burbuļojošu dzērienu un sarīkoja ballīti viņa partijas birojā televīzijas kameru priekšā.
Viņš nebija vienīgais, kurš svinēja.
Nākamajā dienā pēc Trampa pārsteiguma uzvaras Baltajā namā valsts kanāla RT galvenā redaktore Margarita Simonjana tviterī paziņoja par savu nodomu braukt pa Maskavu ar Amerikas karogu viņas automašīnas logā.
Un es nekad neaizmirsīšu brīdi, kad kāda Krievijas amatpersona man teica, ka viņa ir smēķējusi cigāru un izdzērusi pudeli šampanieša (jā, VAIRĀK šampanieša), lai atzīmētu Trampa uzvaru.
Maskavā bija lielas cerības, ka Tramps atcels sankcijas pret Krieviju; varbūt pat atzīs no Ukrainas anektēto Krimas pussalu kā Krievijas daļu.
“Trampa vērtība bija tā, ka viņš nekad nav sludinājis par cilvēktiesībām Krievijā,” skaidro laikraksta Ņezavisimaja Gazeta īpašnieks un galvenais redaktors Konstantīns Remčukovs.
Nepagāja ilgs laiks, līdz visa šī putošana izzuda.
“Tramps tolaik ieviesa vissmagākās sankcijas pret Krieviju,” atceras Remčukovs.
“Līdz viņa pilnvaru beigām daudzi cilvēki Krievijā bija vīlušies viņa prezidentūrā.”
Tieši tāpēc pēc astoņiem gadiem – vismaz publiski – Krievijas amatpersonas ir piesardzīgākas attiecībā uz Trampa otrā termiņa izredzēm.
Prezidents Vladimirs Putins pat ir izteicies un atbalstījis Demokrātu partijas kandidātu, lai gan šis “apstiprinājums” tika plaši interpretēts kā Kremļa joks (vai Kremļa troļļošana).
Putins apgalvoja, ka viņam patīk Kamalas Herisas “infekciozie” smiekli.
Taču nav jābūt pieredzējušam politiskajam ekspertam, lai saprastu, ka tieši Tramps, nevis Heriss, ir tas, ko teica Tramps, un tas noteikti izraisīs Putina sejā smaidu.
Piemēram, Trampa kritika par ASV militārās palīdzības apmēru Ukrainai, viņa acīmredzamā nevēlēšanās vainot Putinu Krievijas pilna mēroga iebrukumā un prezidenta debašu laikā viņa atteikšanās pateikt, vai viņš vēlas, lai Ukraina uzvarētu karā.
Turpretim Kamala Herisa ir iebildusi, ka atbalsts Ukrainai ir Amerikas “stratēģiskās interesēs”, un viņa Putinu nodēvējusi par “slepkavniecisku diktatoru”.
Ne jau arī Krievijas valsts televīzija par viņu būtu īpaši izteikusi komplimentus. Pirms dažām nedēļām viens no Krievijas skarbākajiem ziņu vadītājiem pilnībā noraidīja Herisas politiskās spējas. Viņš ieteica viņai labāk vadīt TV kulinārijas šovu.
Ir vēl viens iespējamais iznākums, kas varētu būt piemērots Kremlim – īpaši saspringtas vēlēšanas, kam sekos strīdīgs rezultāts. Pēcvēlēšanu haosa, apjukuma un konfrontācijas pārņemtajai Amerikai būtu mazāk laika pievērsties ārlietām, tostarp karam Ukrainā.
ASV un Krievijas attiecības pasliktinājās Baraka Obamas laikā, pasliktinājās Donalda Trampa laikā, un, pēc nesen aizgājušā Krievijas vēstnieka Vašingtonā Anatolija Antonova vārdiem, tās “sabrūk” Džo Baidena laikā.
Vašingtona pilnībā vaino Maskavu.
Pagāja tikai astoņi mēneši pēc Putina un Baidena tikšanās Ženēvā samitā, kad Kremļa līderis deva rīkojumu veikt pilnu Krievijas iebrukumu Ukrainā.
Baidena administrācija ne tikai nosūtīja sankciju cunami Krievijai, bet arī ASV militārā palīdzība ir bijusi izšķiroša, palīdzot Kijivai pārdzīvot vairāk nekā divarpus gadus ilgušo Krievijas karu. Starp modernajiem ieročiem, ko Amerika ir piegādājusi Ukrainai, ir Abrams tanki un HIMARS raķešu sistēmas.
Tagad ir grūti noticēt, ka bija laiks, ne tik sen, kad Krievija un ASV apņēmās strādāt kā partneri, lai stiprinātu globālo drošību.
Astoņdesmito gadu beigās Ronalds Reigans un Mihails Gorbačovs izveidoja ģeopolitisku dubultdarbību, lai samazinātu savu valstu attiecīgos kodolarsenālus.
Ja kaut kas, šķiet, Reiganam patika tikpat ļoti kā kodolatbruņošanās, tas bija krievu sakāmvārdu skaitīšana Gorbačovam lauzītā krievu valodā (“Nekad nepērciet 132 pudeles šampanieša, ja neesat pārliecināts, ka tas ir svinēšanas vērts” būtu bijis labs).
1991. gadā PSRS un Amerikas pirmās lēdijas Raisa Gorbačova un Barbara Buša Maskavā atklāja neparastu pieminekli – pīles māti ar astoņiem pīlēniem.
Tā bija Bostonas publiskajā dārzā esošās skulptūras kopija un tika pasniegta Maskavai kā padomju un amerikāņu bērnu draudzības simbols.
Tā joprojām ir populāra maskaviešu vidū. Krievi plūst uz Novodevičjas parku, lai pozētu fotogrāfijās ar bronzas putniem, lai gan tikai daži apmeklētāji zina lielvaru “pīļu diplomātijas” aizmugures stāstu.
Tāpat kā pašas ASV un Krievijas attiecības, arī pīles ir saņēmušas dažus sitienus. Reiz dažas no tām tika nozagtas un bija jānomaina.
Es dodos pie Maskavas meža pīles un viņas pīlēniem, lai uzzinātu, ko krievi domā par Ameriku un ASV vēlēšanām.
“Es gribu, lai Amerika pazūd,” saka dusmīgs makšķernieks Igors, kurš makšķerē tuvējā dīķī. “Tā ir sākusi tik daudz karu pasaulē. ASV bija mūsu ienaidnieks padomju laikos un ir joprojām. Nav svarīgi, kurš ir prezidents.
Amerika kā Krievijas mūžīgais ienaidnieks – tāds pasaules uzskats bieži tiek atspoguļots valsts medijos. Vai Igors ir tik dusmīgs, jo viņš ziņas saņem no Krievijas TV? Vai varbūt tas ir tāpēc, ka viņš nav noķēris daudz zivju.
Lielākā daļa cilvēku, ar kuriem es šeit pļāpāju, neuzskata Ameriku par ļaunu pretinieku.
“Es esmu par mieru un draudzību,” saka Svetlana. “Bet mans draugs Amerikā baidās man tagad zvanīt. Varbūt tur nav vārda brīvības. Vai, iespējams, šeit, Krievijā, nav vārda brīvības. Es nezinu.”
“Mūsu valstīm un mūsu abām tautām vajadzētu būt draugiem,” saka Ņikita, “bez kariem un sacensībām par to, kuram ir vairāk raķešu. Es dodu priekšroku Trampam. Kad viņš bija prezidents, lielu karu nebija.
Neskatoties uz atšķirībām starp Krieviju un Ameriku, abām valstīm ir viena kopīga iezīme – tām vienmēr prezidenti ir bijuši vīrieši.
Vai krievi kādreiz varēs redzēt, ka tas mainās?
“Es domāju, ka būtu lieliski, ja sieviete kļūtu par prezidenti,” saka Marina.
“Es labprāt balsotu par prezidenti sievieti šeit [Krievijā]. Es nesaku, ka tas būtu labāk vai sliktāk. Bet tas būtu savādāk.”
