Līgumkaravīriem Maskavā pilsētas varas iestādes maksā gandrīz divus miljonus rubļu (ap 20 000 eiro) par līguma parakstīšanu ar Aizsardzības ministriju. Tāpēc kopš 2024. gada augusta atlases punktā Krievijas galvaspilsētas Butirskas rajonā no visas Krievijas stāv rinda ar 18-65 gadus veciem vīriešiem, kuri ieradušies, lai pieteiktos karam. Nāk arī sievietes.
Medijs“Verstka” runāja ar atlases punkta darbiniekiem un tiem, kas tur ieradās, lai noskaidrotu, kāpēc krievi trešajā kara gadā joprojām ir gatavi doties uz fronti.
Tas ir desmit minūšu gājiena attālumā no Timirjazevskaja metro stacijas līdz lielajai piecstāvu ēkai Jabločkova ielā. Šajā laikā, ja būs labs laiks, bonusā var apskatīt pāris desmitus telšu, baneru, stendu un automašīnas ar plakātiem par militāro dienestu un aprīkojumu. Katrā krustojumā brīvprātīgie militārās formās izdala skrejlapas un bukletus, kas aicina cilvēkus uz jaunu darbu – karot. Ārpus ēkas, kurā tiek slēgti līgumi ar Aizsardzības ministriju, ir bars gados vecu vīriešu haki krāsas drēbēs, sievietes un bērni, kuri ieradušies pavadīt uz karu savus dēlus, vīrus un tēvus.
Pie ieejas atlases punktā ir divi policisti ar automātem. Pie durvīm divi stikla klucīši – tajos manekeni karavīru formās, bez sejām. No deviņiem rītā šeit veidojas rinda: pirmie uz centru dodas citu Krievijas reģionu iedzīvotāji, kuri Maskavā ieradās nakts vilcienos. Iekšpusē ir elektroniska rinda. Dienās, kad “Verstka” runāja ar topošajiem līguma karavīriem, pa skaļruni tika paziņoti skaitļi tuvāk simtajam, lai gan vēl nebija pat dienas vidus. Katru reizi, kad “Verstka” sazinājās ar kontrktniekiem, zāle bija pilna.
Rindas atlases punktā parādījās pēc 6. augusta, kad Ukrainas karaspēks ienāca Kurskas apgabala teritorijā. “Tagad mums ir 500 cilvēku dienā, mēs viņus vispār neizvedam,” augustā ”Verstkai” sacīja viens no centra psihologiem. “Parasti darbinieki atpūtās, devās mājās sešos vakarā, pa dienu tusēja parkā, pilnīgi atslābinājušies, un tad notika Kurska – un viņi nāk un nāk. Sākām strādāt līdz desmitiem vakarā.”
Ažiotāžu izraisīja ne tikai patriotiskā noskaņojuma pieaugums. 23. jūlijā, it kā paredzot Krievijas robežas pārkāpšanu, Maskavas mērs Sergejs Sobjaņins parakstīja dekrētu, ka katram līgumkaravīram, kas izvēlēts militārajam dienestam pilsētā, viņš samaksās 1,9 miljonus rubļu. Ņemot vērā algas, Maskavas un federālās piemaksas, Maskavas valdība aprēķināja, ka kopējā maksājumu summa līgumkareivim “sasniegs vairāk nekā 5,2 miljonus rubļu (52 tūkstošus eiro) par pirmo dienesta gadu”.
Pēc tam uz Maskavu plūda vīrieši no visiem Krievijas reģioniem. “Šķiet, ka tagad mums ir ceturtā daļa maskaviešu, visi pārējie atbraucēji. Ja jūs dzīvojat Ufā, jūs varat noslēgt līgumu tur, bet jums no pilsētas maksās 400 tūkstošus (4 tūkstoši eiro) pabalstu. Vai arī varat nopirkt sev biļeti, aizlidot uz Maskavu, saņemt divus miljonus un doties karā no mums.
Maskavas maksājumi – un runa ir par summām, kuras lielākā daļa pretendentu nekad nav redzējuši savos bankas kontos – apvienojumā ar Vladimira Putina lēmumu, ka pirmo reizi līgumu var parakstīt cilvēki vecumā līdz 65 gadiem, noveda pie tā, ka starp jaunieši no tehnikumiem un vīriešiem kamuflāžas drēbēs ar Z ševroniem un medaļām par Bahmutas sagrābšanu, sēž simtiem pirmspensijas un pensijas vecuma ģimeņu tēvu. Viņu argumentācija ir vienkārša: “Esmu dzīvojis, tagad mēs dabūsim dzīvokli manam dēlam, ja viņi mani nogalinās, ko nu vairs.”
Ierakumos atrodas arvien vairāk vīriešu, kas vecāki par 50, ”Verstkai” apstiprina viens no Hersona virzienā karojošajiem Gaisa desanta spēku virsniekiem. Pēc viņa teiktā, situācija ar jaunajiem līguma karavīriem ir “bēdīga”. “Tagad mēs šeit stāvam sajaukti ar pūļiem, un 40% no viņiem ir vecāki par 50 gadiem. Un no jaunajiem trīs ceturtdaļas ir veci. Tas ir skumji, bet pasākums darbojas”.
Vecāka gadagājuma brīvprātīgie parasti ierodas atlases punktā ar savām ģimenēm, viņu sievu un bērnu pavadībā. Kāds no “Verstkas” sarunu biedriem sarunas laikā redzējis pa zāli skraidām apmēram piecus gadus vecu bērnu, kuram bija kāda dāvināta karavīra cepure. Kaimiņš piemiedza aci vīrietim ar ševronu uz piedurknes: “Mūsu maiņa aug.”
Atlases punkta vestibilā atrodas automāts ar kafiju, čipsiem un kolu. Pie sienām ir plakāti: “Jo plašākas robežas, jo tālāk ienaidnieki” un “Uzvara ir tikai laika jautājums! Nevilcinieties! Stūrī parasti ir jaunākā prese: viens no sarunu biedriem parāda kāda “Vakara Maskavas” numura fotogrāfiju. Tur ir iespiests 1942. gada plakāts ar līķi zem padomju karavīra kājām un uzrakstu “Krievu tauta nekad nemetīsies ceļos”.
Tajā pašā telpā ir televizors ar PlayStation – jūs varat spēlēt Atomic Heart – datorspēli pirmās personas šāvēja žanrā no Krievijas studijas Mundfish. “Verstkas” sarunu biedrs stāsta, ka jaunietis no rindas, lai paspilgtinātu gaidīšanu, vienkārši apsēdies ar pulti ekrāna priekšā.
Tie, kas ir gaidījuši, iet pa virkni ārstu, civilo psihologu, juristu, militārpersonu, notāru un banku darbinieku. Ikvienam, kurš piekrīt parakstīt līgumu, tiek dots darbs Mosgaz, Moslift vai citā Maskavas dzīvojamo un komunālo pakalpojumu kompleksa iestādē. “Verstkas” rīcībā ir vairāki šādu līgumu eksemplāri. Tie ir noslēgti tā, lai līgumstrādnieks saņemtu papildu “Maskavas” maksājumus, kas ir plus 50 tūkstoši rubļu pie viņa mēneša algas. Vēl viens iemesls šo darba līgumu sastādīšanai ir gandrīz divu miljonu maksājumu shēma no Maskavas valdības. Šī nauda nonāk līgumstrādnieka kontā kopā ar algu no Mosgaz vai Moslift uz Sberbank, VTB “un citu banku kartēm,” Vestkai sacīja viens no centra darbiniekiem.
“No bērnu un viņu nākotnes viedokļa viss būs kārtībā”
Pēc topošo līgumkaravīru vārdiem, kuros “Vestka” varēja ieklausīties, patriotisma ideja iet roku rokā ar naudas nepieciešamību. Un ierēdņi ir gatavi šo vajadzību izmantot. Kamēr “Vestka” gatavoja šo ziņojumu, Belgorodas apgabala gubernators Gladkovs pārspēja Maskavas cenu, solot katram Krievijas pilsonim, kurš no 7. oktobra līdz 31. decembrim parakstīs līgumu Belgorodas militārajā reģistrācijas un iesaukšanas birojā, 3 miljonus rubļu ( 30 000 eiro).
“Lielākā daļa no tiem, kas šeit ierodas, pelna maz,” atzīst viens no Maskavas atlases punkta speciālistiem. — Bet gandrīz visi runā par patriotiskām jūtām, kad jautā, kāda ir motivācija. Daži min parādus. Protams, visi ir pārliecināti, ka izdzīvos, taču nevar nedomāt par nāvi. Un, protams, viņi nav gatavi mirt par 30 tūkstošiem rubļu. Lielākajai daļai ir bērni, un viņi saprot, ka problēmas ir jārisina. Un, kad viņi paši nolemj mirt patriotisku iemeslu dēļ, viņi zina, ka tas dod zināmas garantijas viņu bērniem.
Gandrīz visas sievas zina un apzināti ļauj vīriešiem karot, saka stacijas darbinieki. “Nu tāpēc, ka sievām tas ir forši. Viņa saprot, ka no bērnu un viņu nākotnes viedokļa viss būs kārtībā. Un, ja jūs strādājat mēbeļu uzņēmumā par 30 tūkstošiem mēnesī (300 eiro), kādas citas iespējas jums vispār ir?
Vēl viens iemesls ir valdības solījums kara ar Ukrainu dalībnieku bērniem nodrošināt bezmaksas pulciņus, papildu izglītību, vietas bērnudārzos, skolās un augstskolās.
“Šie vīrieši daudz domā, piemēram, par savu bērnu augstāko izglītību. Bezmaksas vietu skaits ar katru gadu kļūst mazāks. Un viņi saprot, ka nekad nesamaksās par savu trīs bērnu izglītību.
— Vai viņiem pašiem visbiežāk nav augstākās izglītības?
— Lielākajai daļai nav augstākās izglītības. Pēc manām izjūtām, 80% ir tehnikumi, 15% ir deviņas klases, 5% ir augstākā izglītība, dažiem pat trīs. Filozofi, vēsturnieki. Vispār to var redzēt pēc ģērbšanās veida – daži nāk jau kamuflāžā, speciāli audumi, ērtas lietas. Un kāds atnāk uzvalkā. Un jūs viņiem jautājat: “Vai jūs paši domājat, ka pie mums nāk daudzi cilvēki uzvalkos?”
Sarunās ar karot gribētājiem dzirdams vēl kāds viņu lēmuma pamatojums. Tā ir cerība, ka viņiem izdosies dzīvē vismaz kaut ko sasniegt, sasniegt vismaz vienu mērķi. “Lielākā daļa viņu motivācijas rodas no tā, ka viņi ir lūzeri,” saka viens no centra sociālajiem darbiniekiem. — Viņiem pārdzīvot karu ir viens no retajiem dzīves mērķiem, ko reāli var sasniegt. Tā viņi saka: man ir 35 gadi, es esmu pilnīgs lūzers, šī ir mana pēdējā iespēja.
30 gadus vecais Dmitrijs mācījās “privātā maksas ģimnāzijā”, taču mācības universitātē nesekmējās. Izgājis trīs kursus, iestājies armijā, 2019. gadā atbrīvots, strādājis par celtnieku, ugunsdzēsēju, oficiantu un krāvēju. “Man jau iepriekš tika piedāvāts doties uz armiju, bet es gribēju izmēģināt vairāk civilajā dzīvē. Civilajā dzīvē tas neizdevās. Stabilitātes nav. Tas neizdevās.”
Kurpnieks Ivans saka, ka vēlas atdot parādu dzimtenei, ka Kurskā dzīvo radi – bet tā nauda nenāks par ļaunu. “Vakar bija atvadas. Es pats nedzeru. Gribu ordeņus. Lai mans dēls redzētu, ka es te ne vienkārši tāpat ņemos civilajā dzīvē… Es gribu sevi pierādīt.
Celtnieks Genādijs tika ieslodzīts par zādzību, pēc tam viņš satika meiteni, “mums ir bērns, bet kpdzīve neizdevās.” “Bet mēs nesarakstījāmies. Kas tālāk? Dzēru un strādāja. Nedzēru un strādāju. Man bija jāiet parakstīt līgumu, lai sāktu dzīvot savādāk. Mana dzīve kļūs labāka. Man nekad nav bijusi militārā apliecība, es nevarēju dabūt normālu darbu.
Nikolajs bija brigadieris, metinātājs un celtnieks ziemeļos: “Mani dzīve pamētājusi. Nekur nebija labi. Tagad pēkšņi es varu izpausties.”
20 gadus vecais Deniss “civilajā dzīvē izmēģināja visu, neko nevarēja izdarīt, varbūt speciālajā operācijā (SVO) kaut kas sanāks.”
Psihologi šo problēmu sauc par “sociālo lūzerismu”, “slāpes pēc vismaz kaut kādiem panākumiem, ko uzspiež patriarhālā sabiedrība”, “vēlme pēc pašrealizācijas, kad nav pieejami citi sociālie lifti”.
“Cilvēkiem sociālajos medijos ir sasniegumu kults, un mēs domājam, ka visi ir sasodīti veiksmīgi. Taču skarbā dzīves realitāte Krievijā un pasaulē ir tāda, ka viss ir pilnīgs haoss. Un tas it kā ir normāli,” saka viena no sociālajām darbiniecēm. – Tu vari sevi pilnībā sabojāt, piedzerties, slinkot, sajukt, attiecības neizdevās, nav ģimenes, gadiem ilgi gulēji un spēlējies datorā. Un tad tev piedāvā – vai vēlies uzspēlēt vēl kādu spēli? Pastāv iespēja, ka tas nebeigsies normāli. Bet tajā pašā laikā jums būs nauda, profesija, statuss, sabiedrības cieņa un uzmanība. Un viņu acis iedegas.”
Sievietes nāk karā arī dēļ karjeras. “Viņas ir dzīvespriecīgas, pozitīvas, šis patriarhālais pienākums “sasniegt”, “būt vīrietim” viņas neskar, nav vilšanās savā lomā,” stāsta viena no sociālajām darbiniecēm.
Sievietes var slēgt līgumu ar Aizsardzības ministriju un doties karā tikai tad, ja viņas ir jaunākas par 45 gadiem. Katru nedēļu atlases punktā ierodas 15-20. Ir ne tikai ārstes un pavāres, ir snaiperes, precizē centra darbinieki. “Viņai ir tiesības slēgt tādu pašu līgumu kā jebkuram vīrietim. Bet kur viņa tiks nosūtīta dienēt saskaņā ar šo līgumu, tas ir jautājums militārajai vadībai. Pavārs, medmāsa, bet ir iespēja ņemt šauteni un doties mežā.
Viena – neprecēta, jauna, skaista – saka: tagad es tur kādu atradīšu. Cita stāstīja, ka viņas vīrs karo un viņai nav bērnu: “Es negribu sēdēt un gaidīt viņu, es jūtos slikti, es arī tur iešu.” Dziesmu un deju ansambļa māksliniece pēc viesizrādēm Sīrijā un okupētajās teritorijās nolēma, ka dziesmu “Es ar zirgu naktī iziešu laukā” labāk dziedāt, ieņemot ierindu, nevis tikai civilā amatā. Bija mamma ar trīsgadīgu un gadu vecu bērnu, viena no “Verstkas” sarunu biedrenēm viņai jautāja – kā tad ar bērniem. “Viņiem viss kārtībā,” viņa atbildēja. “Viņi paliks pie savas vecmāmiņas un tēva.”
“Pareizi rīkoties ir doties karā”
Timirjazevskas atlases punkta darbinieki stāsta, ka gandrīz puse no tiem, kas vēlējās parakstīt līgumu Maskavā, pavadīja laiku kolonijās ar dažādām apsūdzībām, sākot no laupīšanas 90. gados līdz narkotiku tirdzniecībai 20. gados. Daudziem no viņiem dienests un militārā pakāpe ir veids, kā labot “jaunības kļūdas”. “Noziedznieka zīmoga noņemšana ir ļoti spēcīga motivācija,” saka viens no centrā strādājošajiem juristiem. “Tā viņi saka: es nevēlos, lai mans termiņš sagādātu problēmas maniem bērniem.” Soda pabeigšana viņiem ir štrunts, bet sodāmības dzēšana viņiem ir ļoti nozīmīga. Ko darīt, ja mani bērni vēlas iet dienēt Iekšlietu ministrijā? Tas ir, viņi savu iepriekšējo lēmumu uztver kā kļūdainu, bet tagad vēlas, lai viss būtu pareizi. Pareizi ir doties karā.
Augustā līgumu parakstīt ieradās arī izmeklējamie, tie, kuriem tiesa vēl nebija, bet jau bija iespēja doties karot, nevis gaidīt spriedumu. Viena no šīm pretendentēm bija meitene – viņa teica, ka policija viņu aizturējusi ar kilogramu hašiša un ierosinājusi krimināllietu: “Mani pieķēra, man jāpazūd. Un man tur ir arī kredīti… Vārdu sakot, es devos.” Neskatoties uz atklāto krimināllietu, viņai noformēja visus dokumentus un viņa tika nosūtīta uz Ukrainas teritoriju.
Šis ceļš kļuva oficiāls 2024. gada septembrī: Valsts dome pieņēma divus likumprojektus, lai atbrīvotu no kriminālatbildības cilvēkus, kuri izdarījuši noziegumus, ja viņi paraksta līgumu ar Aizsardzības ministriju un dodas karot. Tagad noziegumos apsūdzētie var doties uz fronti jebkurā kriminālprocesa stadijā: uzreiz pēc aizturēšanas, pirmstiesas izolatorā, tiesas procesa laikā un tad, kad jau dzīvo kolonijā. Pietiek atzīt vainu un līdz ar to palielināt noziegumu atklāšanas statistiku, kas joprojām kalpo kā galvenais IeM darbinieku darba efektivitātes kritērijs.
“Nu, nogalinās. Un kas?
Mihails Sergejevičs ir bijušais metinātājs. Viņš izšķīrās pirms trim gadiem, bet lēmumu doties karā apsprieda ar savu bijušo sievu. “Ko viņa teica? Ja godīgi? Ko, es esmu mudaks. Bet šobrīd man ir iesaukts dēls, viņš tika nosūtīts uz Belgorodu. Viņi mani atmeta veselības apsvērumu dēļ, tiks veikta operācija – sinusīts, punkcijas. Bet daži no viņiem jau ir aizbraukuši uz Belgorodu. Es gribu viņu aizsargāt. Lai iesauktie nepiedalītos karā. Un tad – nu, kas notiek… Es varu dot kādu ieguldījumu. Trīs mani biedri jau ir gājuši bojā, bet ko lai te vēl pasaka… Vai tas ir taisnīgs karš? Kā vispār var saprast, vai karš var būt taisnīgs? Savu robežu aizsardzība, protams, ir… Bet tas, ka mēs devāmies pāri kāda cita robežai, arī nav īpaši labi…”
Viktors ir otrā Čečenijas kara veterāns. “Es neesmu iesaistīts naudas dēļ. Mana sieva raud, bet es domāju, ka man jāiet. Jauniešiem nav jācīnās. Nu vajag, kāpēc es te vēl sēžu, vecs vīrs, un tur karo jauni cilvēki, kuri vēl nav pat redzējuši sievietes…” Pēc trim jautājumiem izrādās, ka Viktora dēls septiņus mēnešus pavadīja. karā, atgriezās un izdarīja pašnāvību. Viņš pakārās ārpus pilsētas, iepriekš nosūtot ģeolokācijas datus savai sievai. Viņai palika divi bērni – trešklasnieks un desmit mēnešus vecs. “Nu, es viņu apglabāju un uzcēlu pieminekli. Un tāpēc es iešu.”
Katram, kurš vēlas doties uz fronti, tiek uzdoti ducis standarta jautājumu: kāda ir izglītība, kad pēdējo reizi dzēra, vai lieto narkotikas, vai ir bijuši pie psihiatra, kādi tetovējumi ko viņi domā par karu un kāpēc viņi vēlas slēgt līgumu. To dara Maskavas psiholoģiskās palīdzības dienesta darbinieki, kas 2024. gadā tika ievērojami samazināti. Tagad speciālisti, kas iepriekš bez maksas palīdzēja pilsētniekiem pārvarēt grūtības, ir nosūtīti atlasīt topošos karavīrus. Vairāki līgumdarbinieki ”Verstkai” pastāstīja, ko viņi atbildēja šīs aptaujas laikā.
Sergejs Valerijevičs, noliktavas pārzinis, deviņu klašu izglītība. “Kāpēc es parakstu līgumu? Uz turieni devās daudzi draugi, un es biju kopā ar viņiem kompānijā. Vai man ir patriotiskas jūtas? Nē, nē, man vienkārši ir daudz paziņu, un es esmu ar viņiem kompānijā. Pēdējo reizi alkoholu lietoju vakar. Es saprotu riskus, es saprotu visu. Burtiski katru dienu es lasu par zaudējumiem. Ko es darīšu, kad atgriezīšos? Jā, es nezinu, vai es atgriezīšos vai nē… nu, man ir bērni, man ir ģimene… mana sieva neiebilst…”
18 gadus vecais Vladimirs pēc līguma noslēgšanas vēlas kļūt par psihologu. “Kopš bērnības mani vecāki ir bijuši bezatbildīgi. Viņi mūs visu laiku sita. Man bija trīs jaunāki brāļi. Mani aizveda no vecākiem uz sociālo centru, jo viņi mūs izlaida… Man vajadzēja, kā viņu sauc, ātrāk izaugt un kļūt, kā viņu sauc, atbildīgākam. Pēc devītās klases es pastāvīgi strādāju. Ēdnīcā, kā kurjers, kā instruktors, kā viņu sauc, peintbola klubā. …pēc tam es vēlos pabeigt 10.–11. klasi kā eksterns un doties uz koledžu, lai kļūtu par psihologu. Un tad turpināt strādāt šajā sakarā. Kaut ko mainīt un darīt labāk. Es saprotu, ka viņi varētu mani nogalināt. Ja viņi mani nogalina, tad kā viņu sauc… Manam ceļam vajadzētu beigties ar to. Kopumā man, kā viņu sauc, ir mērķi. Draugs no Ārlietu ministrijas man teica, ka cilvēki tur dodas nevis mirt, bet gan uzvarēt.
Vadims ir meistara palīgs rūpnīcā, strādā par 50 tūkstošiem rubļu mēnesī. “Es gatavojos uzlabot sevi finansiāli, nevis nogalināt cilvēkus. Es ceru, ka mēs to paveiksim gada vai pusotra gada laikā un atgriezīsimies.
Nikolajam ir trīs bērni – divi gadi, trīs gadi un pieci gadi. “Mani šeit nekas neattur,” saka daudzbērnu tēvs. “Man tiešām tur jānokļūst.” Es pilnībā apzinos, ka viņi varētu mani nogalināt. Mans draugs jau ir devies tur. Tas ir motivējoši, ka šīs militārās darbības jau notiek Krievijā, es gribētu, lai tas ātri beigtos.
Aleksandrs, rezerves pulkvežleitnants ar 30 gadu militāro dienestu no Tālajiem Austrumiem līdz Jaroslavļai. “Es gribu līgumu bērnu dēļ. Vienai paliek četri gadi, vecākajai meitai ir 17 gadi. Sākumā sieva mani rāja, tad es uzvarēju. Viņa saprata, ka tas ir bērnu dēļ. Vai no šī kara varēja izvairīties? Noteikti. Ja nebūtu saņemts satelītvalstu atbalsts, valsts maldināšana, mūsu bērnu un mūsu tautas pazemošana, tad, protams, no šī kara varēja izvairīties. Es domāju, ka tas ir pareizi, ka mēs sākām iestāties par sevi un saviem bērniem – kas ir galvenais. Karš beigsies ar mūsu uzvaru. Es domāju, ka mums vajadzētu paņemt Odesu, un tad mēs redzēsim, vai Dievs ir ar mums un mums palīdz. Pulkvežleitnants neprecizēja, kā un kas tieši pazemoja krievu tautu.
Valērijs Pavlovičs pirmo līgumu parakstīja 2016. gadā, pēc tam viņš strādāja būvlaukumā, tad taksometrā, tad atkal būvlaukumā. “Kurskas apgabalā notika izrāviens, un es nolēmu doties. Šķiet, ka esmu pieredzējis un labi apzinos visu riska apjomu? Šaubos. Ja es būtu bijis apzinīgāks, es tagad šeit negrozītos.
Bet mana pirmā problēma ir finansiāla. Nu, kādam tas var šķist smieklīgi, bet es ļoti mīlu savu dzimteni. Vai es domāju, ka karš ir taisnīgs? Nezinu, tas jau ir sācies… Mans viedoklis ir tāds, ka to varēja iztikt, bet kāds tur zina labāk par mani, es zinu mazāk… bet tā kā tā notika, jāiet līdz galam, bet tas vēl nav pat redzams… Es gribētu atgriezties”
Dmitrijs, notiesāts pēc trīs pantiem, tostarp bēgšanu no apcietinājuma, ieradās Maskavā kopā ar savu sievu. Pēdējos piecus gadus viņš strādā par šoferi Yandex Taxi. “Kāpēc es esmu skumjš? Jā, esmu noguris. Es sen nebiju bijis lielā pilsētā. Un šis darbs katru rītu, tu celies 4 no rīta, lai brauktu līdz trijiem vai pieciem, es sievai saku – man viss ir tik apriebies… Vismaz gribas kaut ko mainīt. Mēs sēdējām ar viņu un nolēmām, ka es iešu karot. Gribu izlabot, ka sasmērējos kopā ar brāli. Brālis nomira stulbi, viņa mazdēls ir kā mans. No malas es domāju, ka varbūt vismaz mazdēls būs lepns, ka vectēvs gāja karā un bija kaut ko pelnījis. Viņš ir vienīgais, kas man ir. Manam mazdēlam būs labāk, ja es izdzēsīšu visu mūsu pagātni. Un mazdēls, paldies Dievam, pats sporto, gribēja te uzspēlēt pulti…”
Dmitrijs īsti nepazīst savu bērnu — tagad jau pieaugušo — un nesazinās ar viņu.
Militārists Andrejs atjauno līgumu, kas beidzās 2024. gadā: viņa brigāde dodas uz Sīriju, un viņš gaidīja vietu ”speciālās operācijas” vienībā. “Civilajos laikos militārists strādā uz parāda. Tagad ir pienācis laiks atmaksāt parādus valstij. Nav viegli iegūt hipotēku un iet cauri vieglām mācībām. Karā cilvēki atklājas – ja bija apslēpti sliktie, tad tie uzreiz ir redzami. Sadzīve maina vairāk nekā šaušana un karš. Zemnīcas, netīrumi, nav kur mazgāties. Militārajās lietās man patīk kolektivizācija, kopā ir viena lieta un viens mērķis, visiem saprotams. Un pēc kara es došos pensijā, es vienmēr sapņoju nopirkt kravas automašīnu un kļūt par kravas automašīnas vadītāju.
Armatūras sietu metinātājs Vladimirs ir nepārprotami piedzēries, taču stāsta, ka dzēris tikai alu – un tikai vakar. Viņš ieradās slēgt līgumu, lai, pirmkārt, rādītu piemēru savam dēlam: “Viņam šogad ir 17, lai viņš zinātu, ka nav no kā baidīties.” Viņš saprot riskus dzīvībai un veselībai un saprot līgumu līdz SVO darbības beigām. Nav domu par pašnāvību.
“Kāpēc es gribu karot? Vai esat bijis Belgorodā? Tad tu nesapratīsi. Es nevēlos, lai viņi nāk uz manu māju. Es gribu, lai karš ātri beigtos. Kāpēc tas sākās? No vienas puses, ja ne mēs, viņi būtu devušies šeit. Lai gan es nezinu, vai ietu…?
Pāvels Krievijas gvardē dienēja 25 gadus, 2017. gadā pensionējās, strādāja par ēku pieņemšanas inženieri – strīdējās ar visiem, jo redzēja “sabrukumu un negodu”. “Tagad visi mani draugi ir aizbraukuši uz SVO, zvana, kad atnāk atvaļinājumā un stāsta… Nolēmu aizbraukt pie viņiem, ko te darīt? Mana sieva kliedz un saka, ko tu tur darīsi? Un visi mani čaļi ir aizgājuši, ko es te darīšu?
Kokapstrādes uzņēmuma direktors Aleksandrs cenšas izārstēt savu tēvu, kuram konstatēts zarnu vēzis. “Operācijai naudas nepietiek. Mums ir jauna onkoloģiskā slimnīca, teica ar rehabilitāciju – 35 miljoni rubļu. Esam jau pārdevuši un ieķīlājuši māju par 20 miljoniem un mašīnu. Tāpēc es ierados šeit uzreiz. Nu, šaubīga situācija, protams. Es uzrakstīju viņiem pilnvaru, viņi to sakārtos. Man vairs nedod kredītus ne kā privātpersonai, ne uzņēmumam. Mani vecāki ir karsto kameru operatori ķīmiskajā rūpnīcā, kur viņi pastāvīgi tiek pakļauti starojumam. Varbūt tas izraisīja vēzi. Kā izrādījās, šajā posmā iekārta tos var vienkārši atlaist; Viņi paši atrodas Samarā, kur vidējā alga ir piecdesmit dolāru. Raška.”
Iļjam ir 53 gadi, viņš saka, ka jādodas karot “par dzimteni”. “Esmu patriots un tādā garā cenšos audzināt arī savu meitu. Es vēroju situāciju kopš 2014. gada, skatos televizoru, sieva zvēr, ka es to neizslēdzu 24/7. Tieši tagad svinējām jubileju, bērnu aizsūtīja uz skolu, un es devos uz šejieni. Odesa, Piedņestra, viss būs mūsu.
Traktorists Arkādijs paraksta līgumu, lai “uzlabotu mājokli un nodrošinātu bērnus”. “Par kādiem riskiem jūs jautājat? Nu, viņi tevi nogalinās. Nu un tad? Vai tiešām līgums līdz SVO beigām? Ne uz gadu? Nu, izrādās, es tur būšu līdz beigām. Es nemainīšu savu lēmumu, kad eju, tad eju.
Montāžnieks Ivans neslēpj, ka vēlas nopelnīt vairāk. “Ko es domāju par karu? Jā, es par to pat nedomāju. Tas ir politisks solis, un tas nav mana izlemšana. Varbūt godīgi, varbūt negodīgi. Bet algas Krievijā ir mazas, tu it kā esi izglītots un strādā, bet naudas nav. Ja man miera laikā būtu alga 200 tūkstoši, es nevienā karā nebrauktu. Bet mēs neesam tie, kas pārvalda naudu valstī. Ir cilvēki, kas pieņem lēmumus mūsu vietā, tas nav atkarīgs no mums. Vai es devos uz vēlēšanām? Pāris reizes tur biju. Pēdējo reizi es balsoju par Putinu.
Būvnieks Sergejs ieradās, lai parakstītu līgumu, “lai palīdzētu saviem cilvēkiem”. “Es domāju ilgi, divus gadus. Pat ja civilā alga būtu 200 tūkstoši, es tik un tā ietu. Vai līgums ir līdz SVO beigām? Tā viņi teica, ka gadu… Nu, es saprotu. Mani puiši joprojām tur. Karš varētu ātrāk beigties…”
Veikalnieks Dmitrijs vakar dzēra alu ”Baltika”, ”nullīti” un pudeli šņabja. Viņa brālis jau dienē karā, bet viņam nav savas dzīvesvietas, un viņš sastrīdējās ar māsu: “Viņa mani izdzina, un nav kur dzīvot.”
“Normētas slepkavības, normētas laupīšanas”
Ieslodzītajam vai apsūdzētajam var atteikt līgumu ar Aizsardzības ministriju, ja viņa krimināllietas panti ietver seksualizētu vardarbību un ekstrēmismu. “Narkotikas ir normas, 228 – populārs pants tāpat kā iepriekš. Normu slepkavības, normu laupīšanas,” stāsta viena no sociālajām darbiniecēm. – Tas atkal ir jautājums, ko cilvēki tur jautās. Nebūs atsevišķas cietumos pazemoto rotas, viņi visi būs kopā, un neviens nevēlas konfliktu starp militārpersonām ierakumos.
Vēl viens atteikuma iemesls ir smaga narkotiku atkarība, kas pamanāma intervijas laikā un psihiatra pārbaudā. Viņi arī aplūko tetovējumus. Cilvēki ar modernu zīmējumu pārpilnību nenāk uz centru vairumam pretendentu tetovējumi veikti armijā vai zonā. Zvaigznes, rozīte, “Visa pasaule ir pie manām kājām” latīņu valodā: “Tikai Dievam ir tiesības mani tiesāt.” Kamēr “Verstka” sazinājās ar līguma gribētājiem, viens vīrietis centrā ieradās ar kāškrustu uz kājas un otrs ar cipariem 14/88 uz pleca. “Mēs domājām par to atteikšanu,” atzīst viens no darbiniekiem. “Bet viņi abi jau atradās SVO, abi dienēja ”Vāgnerā”, viņi atveda medaļas par Bahmutas ieņemšanu un fotogrāfijas.”
“Nu, jā, tas ir mans tetovējums. Un kurš liks man par to atbildēt, ja mēs cīnīsimies pret viņiem? – atcirta viens no Vāgneriešiem, kuram vairs nepatika dienēt privātās militārajās kompānijās: “Es gribu ordeņus un sociālo paketi.”
“Mēs nevēlamies ņemt ar kāškrustu, nevis tāpēc, ka mums personīgi nepatīk svastika. Bet tāpēc, ka mēs saprotam, ka viņš dienēs vienībā ar dažādiem cilvēkiem, ies ar viņiem uz pirti, un kāds varētu ieraudzīt šo simbolu un radīsies nevienam nevajadzīga situācija,” atlases kritērijus skaidro centrs.
Kā atzīst paši centra darbinieki, viņu uzdevums ir visus sūtīt karā. “Es vēl nevienu neesmu noraidījis, es teikšu tā. Kāpēc? Nu man liekas dīvaini, cilvēks grib iet mirt par Putinu, kāpēc lai es viņu apturētu? Tieši pretēji. Es redzu kādu, kurš vēlas iet mirt. Man būtu dīvaini teikt: nē, ej strādāt par apsargu.
“Bet, ja redzu, ka cilvēks šaubās, palīdzu viņam šaubīties,” turpina “Verstka” sarunu biedrs. “Es nezinu, vai es esmu vienīgais, mēs neplānojam sanāksmes, kurās viņi mums nolasa iemācītu tekstu.” Bet jautājums par to, vai viņi saprot riskus dzīvībai un veselībai, jebkurā gadījumā ir obligāts. To es viņiem saku – viņi tevi nogalinās. Tu nomirsi. Jūs atgriezīsities mājās bez kājām. Tas var radīt šaubas.”
“Es nesaprotu, vai es nevarēšu aizbraukt pēc gada?”
Kā pārliecinājās “Verstka”, visspēcīgākais arguments, pēc kura pretendenti maina seju un šokēti skatās uz sarunu biedru, ir informācija, ka viņu līgums vispār nav uz gadu, bet gan uz nenoteiktu laiku. Tipiska saruna par to ir šāda:
– To, ka līgums tiks automātiski atjaunots, vai zināt?
– Nē, viņi neko tādu neteica. Esmu šeit uz gadu.
– Nē, tu nebūsi šeit gadu.
– Bet šī ir pirmā reize, kad es to dzirdu no tevis. Kāpēc, jo es to parakstīju uz gadu?! Tur ir rakstīts.
– Jūsu pirmais līgums ir uz gadu. Bet tūlīt pēc termiņa beigām tas tiks automātiski atjaunots. Tas ir saistīts ar Vladimira Putina 2022. gada septembra dekrētu, ka visi militārie līgumi tiek uzskatīti par nenoteiktiem līdz militārā dienesta beigām. Tas tāpēc, lai mobilizētie neapvainotos, ka viņi tur sēž trīs gadus, kamēr līguma karavīri nāk un iet. Tātad jūsu līgums ir līdz SVO beigām.
– Nu, varbūt pēc gada beigsies? Galu galā es parakstījos tikai uz gadu…
– Prezidenta dekrēts ir juridiski pārāks par līgumu ar Aizsardzības ministriju. Tātad jūs tur būsiet līdz kara beigām. Vai tas varētu mainīt jūsu lēmumu?
– Nē… tagad nekādi… Bet droši vien palaidīs… palaidīs atvaļinājumā, komandējumā mājās…
“Daži “remdenie” (piedzērušies) nemaz nezina par automātisko atjaunošanu,” apstiprina viens no juristiem. “Šiem cilvēkiem parasti ir ilūzija, ka viņi parakstīs līgumu uz gadu, izies apmācību un atgriezīsies mājās ar naudu.”
Acīmredzot tāds bija būvfirmas darbinieka plāns, kurš vienlaikus iegūst augstāko izglītību četrās Maskavas augstskolās.
– Aleksej, kāpēc tev vajadzīgs līgums?
– Mana vēlēšanās. Es jau sen gribēju, bet tagad esmu nobriedis, katru dienu to visu redzot ziņās…
– Vai tu saproti riskus?
– Jā.
– Līgums ir neierobežots, saproti?
– Nu… vispār tikai uz gadu.
– Tu parakstījies uz gadu. Bet saskaņā ar prezidenta dekrētu visi pilsoņi automātiski atjauno savus līgumus.
– Es nesaprotu, es nevarēšu aizbraukt pēc gada? Kāpēc tu tā saki?
– Līgums tiek slēgts uz gadu kā juridisks dokuments. Bet prezidenta dekrēts par daļēju mobilizāciju ir augstāks.
– Pagaidi, nu es parakstu līgumu ar Aizsardzības ministrijas pārstāvjiem, braucu uz gadu aizstāvēt dzimteni, pēc gada mierīgi atgriežos mājās un dzīvoju. Vai tas nav pareizi? Kāpēc viņi visur raksta, ka tas ir uz gadu? Kāpēc viņi visur tā teica? Izrādās, es atnācu brīvprātīgi… Dīvaini. Pagaidi, es esmu pieaudzis, apzinīgs cilvēks. Es to daru brīvprātīgi. Zinu, ka esmu nodienējis 12 mēnešus un varu aiziet. Kāds beztermiņa līgums… Es tikai plānoju… Saprotu, ka tas ir prestižs, samaksa, vieglāk turpināt studijas, iegūt statusu, kļūt par ierēdni… Bet lai šis būtu beztermiņa līgums. .. Tas ir, es varu neatgriezties pēc gada? Vai arī es varu atgriezties? Vismaz atvaļinājumā? Un es pēc gada nevarēšu dzīvot civilajā dzīvē? Vai tā tiešām ir taisnība?!
Sergejam nav 30, viņš uz atlases punktu ieradās T-kreklā ar TeamSpirit logo. 2024. gadā Dota-2 pasaules čempionātā šī Krievijas komanda – favorīte, kas iepriekšējos gados bija izcīnījusi divas trofejas, negaidīti pat neiekļuva ⅛ finālā. Tūkstošiem spēlētāju lika likmes uz TeamSpirit uzvaru, izredzes uz pretinieka uzvaru sasniedza 1:6 – cilvēki zaudēja miljonus.
Sergejs runāja caur sakostiem zobiem un trīcēja. “Kāpēc līgums? Nu tāda situācija ir, izvēles nav. Es nevaru piecelties un aiziet. Jā, parādi, jā, likmes. Kopumā tas bija manas mātes lēmums, viņa mani piespieda. Es esmu nelietis, es viņus visus pievīlu,” un vīrietis sāk raudāt. Vēlāk izrādījās, ka viņš ir klasisks azartspēļu atkarīgais: miljoniem parādu, aizdevumi no mikrofinansēšanas organizācijām, zaudēta nauda no vecākiem un līgavas, viņa alga aiziet uz jaunām likmēm. Saņēmis kontaktus no vairākiem centriem palīdzības sniegšanai cilvēkiem ar atkarībām, Sergejs nolēma līgumu neparakstīt.
Pārdomāt atlases punktā var tikai pirms pretendents un komandieris ir parakstījuši līgumu. Ja dokumenti ir parakstīti, tad jaunkaltie karavīri dodas ar virsniekiem pārrunāt, kur vēlas pavadīt turpmākās dienas. Viņi nevar doties tieši uz nodaļu, un ir divu vai trīs dienu pārtraukums – viņi var doties mājās, taču daži cilvēki tam piekrīt. Tāpēc lielākā daļa brauc ar autobusiem uz Avangard centru Odincovas Patriot Park teritorijā. “Tur viņi dzīvo kazarmās, tiek pabaroti, iespējams, notiek kaut kāda saliedēšanās. Tad viņi dodas atpakaļ uz punktu un no šejienes ar autobusu dodas uz militārajām vienībām.
Katru dienu militārpersonām tiek nosūtīti to personu saraksti, kuri nav devušies karā. Katrs atteikums tiek ierakstīts, iemesli, kurā posmā persona mainīja savas domas, un viņa vārdi tiek ierakstīti tabulās. Pēc tam šie dati tiek pētīti, “jo militārpersonām ir svarīgi, lai pēc iespējas mazāk atsakās”. Dienā ir ap simts cilvēku, kuri medicīnisku problēmu dēļ līgumu neslēdz, un vēlāk no četrsimts pamet vēl aptuveni desmit cilvēku. No tiem viens cilvēks kādu dienu atsakās pats par sevi, pārējiem tika izvirzītas apsūdzības par vardarbīgu rīcību pret bērniem pagātnē un dziļā alkoholismā tagadnē.
Nav iespējams vienkārši atstāt atlases punktu. Jākāpj līdz 306.kabinetam, kur blakus notāriem sēž administratore, izsniedzot izbraukšanas caurlaides. Viņi tev jautās, kāpēc tu atnāci, ja neparakstīji līgumu. Viņi nokopēs jūsu pases datus un jūsu pavadībā aizvedīs jūs uz otru ēkas galu un ar autobusiem nogādās jūs līdz vārtiem cauri zonai. Pārējie no turienes dodas karā.
Ir sniegbalti paviljoni no Maskavas pilsētas gadatirgiem, kas apvīti ar mākslīgiem ziediem. Tajos militārpersonas un viņu ģimenes gaida, kad vīrieši iekāps autobusā un dosies uz savu dienesta vietu.
Kad sarunājamies ar kādu no līguma gribētājiem, blakus mūziķi izšūtos kaftānos un kokošņikos, kas rotāti ar mākslīgām pērlēm, spēlē bajānus un gusli. Šī ir viena no Mosconcert kultūras brigādēm, kas “piedalās Krievijas un valsts bruņoto spēku atbalstīšanā”. Organizācija, kurā savulaik strādāja Leonīds Utjosovs un Klavdija Šuļženko, 2024. gadā šādas kultūras brigādes sauc par “savu galveno projektu kopš speciālās militārās operācijas pirmajām dienām”.
Kopš jūlija grupas Uma2rmaH vokālists Vladimirs Kristovskis, grupas “Va-Bank” solists Aleksandrs Skļars, aktrises Olga Budina un Aglaja Šilovskaja, dziedātāji Oļegs un Rodions Gazmanovi, 74 gadus vecais Aleksandrs Buinovs un bijusī grupas ”Nakts snaiperi” soliste, 55 gadus vecā Svetlana Surganova. šeit uzstājušies tiem, kas izbrauc uz Ukrainas teritoriju. Pēdējā pēc uzstāšanās piebilda, ka “ja viņa atbilstu vecuma kategorijai, viņa būtu atnākusi līdz šim punktam un būtu darījusi to, ko dara tik daudzi cilvēki, kad viņi šeit ierodas.”
Ja mūziķu nav, atskaņo mūziku no skaļruņiem uz ielas – vienā no intervijām fonā atskan Viktora Coja balss: “Novēli man veiksmi cīņā, novēli, lai es nepalieku šajā zālē.” Ikdienā priesteris kalpo pagalmā – pirms nosūtīšanas uz karaspēka daļu jauniesauktie izsūdz grēkus, runā ar priesteri un kopīgi lūdzas uz ielas. Ir arī lauku virtuve, kurā bez maksas tiek dalīti griķi un sautēta gaļa. “Mēs aizbraucam uz pozitīvas nots,” komentē viens no ”Verstka” sarunu biedriem.
Pēc līguma noslēgšanas autobusi ved militāros spēkus no Maskavas uz savām pozīcijām. Centra darbinieku pienākums nav uzraudzīt savu pierakstīto turpmāko likteni.
Kopš augusta, kā izriet no “Verstkas” iegūtajiem datiem, no šejienes uz fronti devušies vairāk nekā 14 tūkstoši cilvēku. Kopš iebrukuma Ukrainā tur gājuši bojā vairāk nekā 70 000 Krievijas karavīru, kas pēc kara sākuma parakstīja līgumu ar Krievijas armiju, aprēķināja BBC un Mediazona žurnālisti.
