Kopš Otrā pasaules kara beigām Maskava ir cietusi no paranojas, ka Rietumi plāno uzbrukumu Krievijai. Šīs pastāvīgās bailes galu galā nosaka Kremļa pašreizējo politiku. “Viņi ir paranoiski un vienmēr tādi būs, jo uzskata, ka Rietumi ir tehnoloģiski labāki, bagātāki, un kāpēc gan lai tie uzbruktu vājākiem?” saka Džons Hjūzs-Vilsons, militārās izlūkošanas eksperts, viens no Lielbritānijas vadošajiem militārajiem vēsturniekiem un atvaļināts pulkvedis.
Ekskluzīvā intervijā Lietuvas valsts medijam LRT.lt viņš sacīja, ka reālie draudi Vladimiram Putinam nāk nevis no Rietumiem, bet gan no pašiem krieviem.
“Es domāju, ka slepkavības draudi Krievijas līderim nāk no Krievijas iekšienes. Kad viņam iedurs nazi mugurā, tas būs krievs, nevis amerikānis,” sacīja Hjūzs-Vilsons, kurš piedalījās septītajā Leonīda Donska konferencē, ko organizēja Vītauta Dižā universitātes Andreja Saharova centrs Lietuvā, Kauņā.
Savā grāmatā jūs argumentējat, ka Ukrainas specdienestu profesionalitātes trūkums noveda pie tā, ka Krievijas iebrukums 2022. gadā notika tieši tā, kā tas notika. Kāpēc?
Iemesls ir daudzšķautņains. Pirmkārt, krievi uzskata Ukrainu par daļu no savas impērijas, Lielās Krievijas. Un tāpēc viņi vienmēr gribēja kontrolēt Krimu un Sevastopoli, jo tā ir viņu vienīgā izeja siltos ūdeņos. Melnā jūra ir silta, bet, braucot līdz Sanktpēterburgai un Kronštatei, tur ir auksts, un Krievijai tas ir bezjēdzīgi – viņiem ir vajadzīga silta osta.
Krievi arī uzskata, ka Donbass ir Krievija, jo tur dzīvo daudz cilvēku, kas runā krieviski un vēlas būt Krievijas sastāvā. Vladimirs Putins nolēma uzsākt plaša mēroga ofensīvu, taču viņam bija vāja izlūkošana.
Ukraiņi tika brīdināti, ka Krievija mobilizējas. Bet, godīgi sakot, ukraiņi bija aizņemti ar iekšējiem konfliktiem. Ukrainas politika bija dziļi korumpēta, un es domāju, ka viņi draudus neuztvēra nopietni. Tātad, kad uzbrukums sākās, tas bija liels šoks.
Vai, jūsuprāt, Ukraina ir guvusi mācību no šī kara?
Protams, viņi saprata, ka izlūkošana ir svarīga un nepieciešama. Karā ir svarīgas tikai divas lietas, un es to saku kā profesionāls karavīrs. Pirmais ir inteliģence: zināt, kas ir jūsu ienaidnieks, kur viņš atrodas un ko viņš gatavojas darīt. Otrais ir loģistika: ieroči un aprīkojums. Tas tiek pieņemts, ka jūsu karavīri ir gatavi cīnīties, taču tas ir pašsaprotami.
Tagad Ukrainas izlūkošana ir kļuvusi ļoti laba. Bet kā? Viņiem Krievijā nav daudz spiegu, bet spiegus viņiem nevajag, jo ir amerikāņi un briti.
Pēdējā laikā daudz tika apspriests par negaidīto Ukrainas iebrukumu Kurskas apgabalā. Vai jūs domājat, ka Krievijas izlūkdienesti nebija gaidījuši šo operāciju?
Domāju, ka tas Krievijai bija liels pārsteigums. Tas bija gudrs gājiens no ukraiņu puses, jo Volodimirs Zeļenskis ir sagrābis daļu Krievijas teritorijas un tagad var to izmantot kā kaulēšanās instrumentu sarunās.
Mēs varam iedomāties, ka viņš saka krieviem: “Labi, tagad jums ir Ukrainas daļa uz austrumiem no Dņepras, bet man ir Krievijas daļa.” Viņš saprot, ka vienīgais iespējamais Ukrainas iznākums ir sarunas. Lielas uzvaras pār Krieviju nebūs, aizmirstiet par to.
Taču Zelenskis zina, ka tad, kad sāksies miera sarunas, viņam būs ko piedāvāt Krievijai apmaiņā pret tās pretenzijām uz Donbasu.
Pāriesim pie citas tēmas. Kādus mērķus Krievijas izlūkdienesti izvirza Eiropā un ASV?
Viņus interesē politika un veidi, kā ietekmēt vietējos politiskos procesus, lai padarītu viņus lojālākus Maskavai, jo krievi ir paranoiski. Viņi baidās kopš 1945. gada, kad Staļins teica Politbirojam, ka viņiem ir jābūt ļoti uzmanīgiem pret amerikāņiem.
Ja paskatās uz Krievijas karti, var redzēt septiņus maršrutus iespējamam iebrukumam valstī: no Ķīnas, no Eiropas, no Norvēģijas un no Turcijas. Krieviju ieskauj briesmas. Tas esam jūs un es – mēs, viņuprāt, esam vērsti uz viņiem, un tāpēc viņi vienmēr ir bailēs.
Un neaizmirstiet, ka aukstā kara laikā viņi ticēja, ka amerikāņiem un NATO bija plāns pirmajiem veikt kodoltriecienu Krievijai, lai iznīcinātu Maskavu. Bet tāds plāns nekad nav bijis.
Plāns bija tāds, ka, ja Krievija sāks kodolkaru, Amerika un Lielbritānija reaģēs, bet mēs nekad to nesāksim pirmie. ”Topaz” aģents Reinhards Rups, kurš bija Krievijas vīrs NATO galvenajā mītnē, Maskavai sacīja, ka nav plānots uzbrukt Krievijai. Uz ko Politbirojs atbildēja, ka tādam jābūt, jo Krievijai ir tāds plāns. Viņi ir paranoiķi un vienmēr tādi būs, jo uzskata, ka Rietumi ir tehnoloģiski progresīvāki un bagātāki.
Vai ir kādas pazīmes, ka Eiropā joprojām aktīvi darbojas Krievijas izlūkdienesti?
Protams, SVR (Krievijas Ārējās izlūkošanas dienests) ir Baltijas valstīs, Skandināvijā, Polijā, Vācijā, Turcijā, jo tās ir Krievijai tuvākās ārvalstis.
Turklāt viņi veic stratēģisko izlūkošanu, cieši novērojot amerikāņus. Krievijas problēma ir tā, ka viņi joprojām lielā mērā paļaujas uz izlūkdienestiem.
Vai, jūsuprāt, Putins baidās, ka Rietumu izlūkdienesti var apzināti mēģināt viņu likvidēt?
Nē, es nedomāju, ka draudi nāk no Rietumiem. Es uzskatu, ka slepkavības draudi katram Krievijas līderim nāk no Krievijas iekšienes. Kad dabūs nazi mugurā, tas būs krievs, nevis amerikānis.
Mēs daudz runājām par Krieviju, bet kā strādā Rietumu izlūkdienesti? Vai viņi ir tikpat aktīvi kā aukstā kara laikā?
“Būtībā viņi vienkārši vēlas sekot līdzi Krievijai.” Mums ļoti uzmanīgi jāvēro Krievija. Bet Rietumi par Krieviju īpaši neuztraucas, jo Putins nevēlas uzbrukt Vācijai, nevēlas iebrukt Baltijas valstīs, negrasās doties uz Viļņu. Viņam ir pietiekami daudz problēmu mājās – ar ekonomiku un Ukrainu, un viņš nevēlas jaunus piedzīvojumus, tāpēc Krievija ir noslēgta sevī – tāds ir Rietumu izlūkdienestu skatījums.
Bet tas nenozīmē, ka Krievija, nonākusi stūrī, nesāks rīkoties agresīvi, domājot, ka esam pret to. Kopumā Rietumu pieeja Krievijai joprojām izpaužas kā “nebaksti lāci ar nūju”.