Ukrainas gāzes tranzīta noslēpums: kāpēc Ukraina turpina un neplāno pārtraukt cauruļvadu gāzes piegādi no Krievijas? Ar šādu vadmotīvu sava viedokļa izklāstu ievada naftas un gāzes tirgus eksperts Mihails Krutihins
Augusta beigās Ukrainas prezidenta kancelejas vadītāja padomnieks Mihailo Podoļaks paziņoja, ka no nākamā gada 1.janvāra caur Ukrainas teritoriju nenotiks naftas un gāzes tranzīts no Krievijas.
Drīz vien kļuva skaidrs, ka viņš pasteidzies. Premjerministrs Deniss Šmihals nesen apstiprināja, ka turpināsies Krievijas naftas sūknēšana caur cauruļvadu sistēmas Družba Ukrainas posmu. Un prezidents Volodimirs Zelenskis atzina, ka viņa valsts apspriež iespēju tranzītā vest Azerbaidžānas gāzi caur Krieviju. (Ir skaidrs, ka, ja Azerbaidžānā nebūs gāzes pārpalikuma, jaunajiem Eiropas pircējiem tā būs tā pati Gazprom gāze, kas uzdodas par azerbaidžāņu)
Valdību atbalstošie naftas un gāzes analītiķi Maskavā neslēpj savu gandarījumu, sakot, ka Podoļaka izteikumi izteikti “PR dēļ”.
Kas notiek?
Sociālajos tīklos daudzi uzdod jautājumu: kā jūs skatītos uz situāciju, kad PSRS Lielā Tēvijas kara laikā caur tās teritoriju un tās cauruļvadiem vestu kravas no, piemēram, Japānas uz nacistisko Vāciju?
Ukrainas varas iestāžu nostāja ir mulsinoša pat no elementārās aritmētikas viedokļa. Pēc pašu ukraiņu aprēķiniem, caur Ukrainu piegādātās naftas un gāzes pārdošana Eiropā Krievijas pusei nes ienākumus aptuveni 12 miljardu dolāru apmērā gadā. Gāzes piegādes Austrijai un Slovākijai vien dod Gazprom aptuveni 6 miljardus dolāru. Bet Ukrainas ienākumi gāzes tranzīta maksu veidā nepārsniedz 230 miljonus ASV dolāru gadā – aptuveni 0,46% no valsts IKP.
Vienkāršāk sakot, Ukraina, saņemot drupačas par tranzītu, apzinīgi palīdz Krievijai papildināt savas finanšu rezerves, no kurām ievērojama daļa aiziet karam pret Ukrainu. Vai neesmu ko sajaucis?
Turklāt šī shēma ļauj prokrieviskajiem lobijiem Austrijā un Slovākijā bremzēt Eiropas palīdzības sniegšanu karojošajai Ukrainai, aizbildinoties ar to, ka šīs valstis nevar vērsties pret Putinu, kas tām piegādā naftu un gāzi.
Kad saka, ka Ukraina nevēlas kaitēt saviem Eiropas partneriem, liedzot tiem piekļuvi Krievijas energoresursiem, tad “partnerība” nekādā veidā nevar atsaukties uz tādiem darboņiem kā Slovākijas Fico vai Ungārijas Orbans ar savu klaji anti-ukraiņu nostāju. par jautājumiem par militāro palīdzību Krievijas agresijas upurim.
Taču, apturot naftas un gāzes tranzītu no Krievijas uz Eiropu un motivējot šo lēmumu ar karastāvokli ar piegādātāju, Kijiva saņemtu milzīgus ieguvumus ar minimāliem zaudējumiem savam budžetam.
Pirmkārt, Krievija zaudētu jau minētos gada ienākumus 12 miljardu dolāru apmērā un nespētu finansēt tāda paša mēroga militārās operācijas.
Otrkārt, Krievijas naftas un gāzes pircēji nebūtu spiesti maksāt Krievijas piegādātājiem sodu par iepirkumu pārtraukšanu, jo Ukrainas lēmums viņu līgumiem atspoguļotu tieši nepārvaramas varas apstākļus, kas ļauj izbeigt līgumattiecības bez savstarpējas pretenzijas.
Treškārt, prokrieviskie elementi Ungārijā, Austrijā un Slovākijā zaudētu savu galveno argumentu par labu Putina atbalstam – Krievijas energoresursu piegādi.
Un visbeidzot, ceturtkārt, Kijivas vadītājiem nebūtu tāds kauns savu tautiešu un civilizētās pasaules priekšā par kara noziedznieku finansiālu atbalstu.
Kijivā ir spēki, kas iestājas par tranzīta apturēšanu, taču šķiet, ka viņu viedoklis nekādi neietekmē pieņemtos lēmumus.
Kāds ir iemesls? Kijivas pašreizējai pozīcijai nav racionāla izskaidrojuma, īpaši kara apstākļos. Pa jokam var piebilst, ka Ukrainas rokās tagad ir arī gāzes kompresoru stacija Kurskas apgabala Sudžā, caur kuru gāze (“azerbaidžāņu”) nonāk (un nonāks) uz Eiropu. Tas ir, vispār viss tiek kontrolēts!
Var tikai minēt: vai atkal vainojama korupcija?
