Saskaņā ar pētījumiem aptuveni 1 no 3 cilvēkiem var ciest no misokinēzijas. Ja mēs atšifrējam šo jēdzienu saprotamā valodā, runa ir par “naidu pret kustībām”, kad neticamu emociju vētru (diez vai pozitīvu) izraisa, piemēram, kāda dīdīšanās un rosīšanās. Šķietami dīvainā psiholoģiskā parādība līdz šim ir maz pētīta, taču ir diezgan plaši izplatīta, raksta ScienceAlert.
Misokinēzija ir nedaudz līdzīga misofonijai, neiroloģiskiem traucējumiem, kam raksturīga skaņu nepanesamība (visbiežāk atkārtotu). Tomēr atšķirība starp pirmo parādību un otro ir tāda, ka tā ir saistīta nevis ar skaņu, bet gan ar vizuālu ietekmi.
Eksperti definē “naidu pret kustībām” kā psiholoģisku parādību ar spēcīgu afektīvu reakciju, redzot kāda sīkas un atkārtotas kustības. Iepriekšējā pētījumā, kurā piedalījās 4100 cilvēku, pētnieki novērtēja misokinēzijas izplatību universitātes studentu grupā un cilvēkiem no vispārējās populācijas. Apmēram trešā daļa respondentu ziņoja par zināmu jutīgumu pret šo parādību.
Šī pētījuma rezultāti apstiprināja secinājumu, ka jutība pret misokinēzi nav nekas netipisks, bet, gluži pretēji, ir ļoti integrēta mūsu ikdienas dzīvē. Tomēr šī parādība acīmredzot joprojām ir nepietiekami novērtēta problēma.
“Mani iedvesmoja pētīt misokinēzi pēc tam, kad mana partnere man teica, ka man ir ieradums dīdīties, par ko es nezināju, bet viņa atzina, ka viņa kļūst ļoti saspringta ikreiz, kad viņa redz mani vai kādu citu, kas dīdās,” sacīja pētījuma autors Tods Hendī. “Kā vizuāli kognitīvās neirobioloģijas speciālistam tas patiešām izraisīja manu interesi noskaidrot, kas notiek smadzenēs.”
Nav līdz galam skaidrs, uz ko šis process balstās, taču zinātnieki pieļauj, ka tajā var būt iesaistīti spoguļneironi. Speciālisti saka, ka tie aktivizējas, kad kustamies ne tikai mēs paši, bet arī kāds cits. Tas ir, tas būtībā atspoguļo kāda cilvēka kustības smadzenēs.
Spoguļneironus, par kuriem diskusijas zinātniskajās aprindās ir ļoti aktīvas, daži zinātnieki saista ar empātiju. Šī lielā mērā unikālā spēja apzināti just līdzi citiem cilvēkiem un izprast viņu nodomus var būt saistīta ar to, ka mūs kaitina kāda rokas, kas grozās pa galdu, vai kāju kustināšana, kad tam nav iemesla.
“Iemesls, ka cilvēki dīdās, ir tajā, ka viņi ir noraizējušies vai nervozi, tāpēc, kad cilvēki ar misokinēzi redz kādu nervozējam, viņi to var atspoguļot un arī just nemieru vai kļūt nervozi,” atzīmēja kāds cits pētījuma autors Sumits Džasvals.
Jūlija pētījumā zinātnieki noskaidroja, vai cilvēki ar noslieci uz jūtīgumu pret misokinēzi pievērš uzmanību emocionāli nozīmīgiem vizuāliem un sociāliem stimuliem. Vairāki desmiti atlasīto dalībnieku izpildīja “emocionāli dīvainu uzdevumu”, kas ietvēra reakciju uz sejām ar dusmīgām vai priecīgām izteiksmēm kā novirzošu stimulu.
Tika konstatēts, ka jutība pret misokinēzi nav saistīta ar paaugstinātu jutību pret sociāli afektīviem stimuliem. Taču eksperti vilcinās vispārināt savus atklājumus, atzīmējot, ka pētījuma vizuālie stimuli — statiskas, nekustīgas sejas uz ekrāna — ne vienmēr atbilst tipiskiem kinētisko trigeru veidiem, piemēram, nervozitātei. Kopumā tas neizslēdz ne pastiprinātu orientējošu reakciju uz “izraisošiem” stimulu veidiem, ne emocionalitāti subjektīvā pieredzē.
Zinātniekiem būs jāturpina izprast, kas patiesībā slēpjas aiz “naida pret kustībām” un kā to var pārvarēt, ņemot vērā tā visuresamību.