Militārie eksperti – par NATO stratēģiskās nākotnes vīziju kā spēcīgai demokrātiju aliansei, kas spēj darboties jebkādas neparedzamības apstākļos
Kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gadā NATO vienmēr ir bijis jāstrādā steidzamu lēmumu pieņemšanas spiediena ietekmē, neskatoties uz to, ka alianse jau daudzus gadus izstrādāja savas nākotnes stratēģiskās vīzijas koncepcijas.
Rezultātā Krievijas un Ukrainas kara gaitas realitāte noteica pavisam citus Ziemeļatlantijas alianses attīstības ceļus.
Šo pieredzi un sapratni, ka karš Ukrainā var beigties neparedzamā veidā, amerikāņu drošības projekta ideju laboratorijas militārie eksperti ir uzskatījuši par sākumpunktu diskusijai par to, kādai vajadzētu būt ASV nacionālās drošības stratēģijas ilgtermiņa ainai. izskatās, ņemot vērā mācības, kas gūtas saistībā ar Krievijas iebrukumu Ukrainā, un to, kāda varētu izskatīties NATO nākotne, ņemot vērā gan tās paplašināšanos, gan dažas tās acīmredzamās ievainojamības.
Kas ir galvenais, kas būs jāņem vērā uzreiz pēc kara beigām Ukrainā?
Vašingtonas Amerikas drošības projekta centra direktoru padomes loceklis ģenerālis Daniels Kristmens paskaidroja, ka “NATO valstīm ir jāsaprot, ka spriedze starp Kijivu un Maskavu turpināsies arī pēc kara Ukrainā” un NATO darbs būs ierobežot Kremļa agresīvos plānus un mēģinājumus destabilizēt Eiropu daudzus turpmākos gadus.
Tomēr “labā ziņa”, pēc analītiķa domām, ir tāda, ka šodien šai atturēšanai nav labāka instrumenta kā pati NATO, kurai nesen pievienojās Zviedrija un Somija.
“Par ko mēs agrāk pat nevarējām sapņot,” viņš uzsvēra.
Stenfordas universitātes stipendiāte un bijusī NATO ģenerālsekretāra vietniece Roza Gotemellere ieteica apsvērt citu scenāriju, pēc viņas vārdiem, “mazāk ticamu, bet iespējamu” – otrais “pilnīgs režīma sabrukums Maskavā”, ar pirmo saprotot PSRS sabrukumu.
Gotemellere ieteica padomāt par šo variantu:
“Ja politiskā situācija Krievijas iekšienē mainīsies, tās jaunie līderi varētu vēlēties kaut ko pozitīvāku attiecībās ar NATO un Rietumiem, kā arī ar mūsu sabiedrotajiem Āzijā, kas ir pilnīgi atšķirīgs no tā, ko saņem Kremlis šodien no Ķīnas un Ziemeļkorejas. Un arī mums ir jābūt tam gataviem,” viņa atzīmēja.
Bijušais ASV vēstnieks NATO Dags Lūts atgādināja to, kas, viņaprāt, jau noticis pagātnē un ko viņš sauca par “šokiem, kas seko vēsturiskām pārmaiņām”.
Viens no šiem pozitīvajiem “šokiem”, pēc eksperta domām, protams, bija PSRS sabrukums.
Bet bija vēl viens – negatīvais. Tie ir 2001. gada 11. septembra notikumi, “pēc kuriem daudz kas ASV un NATO attieksmē pret starptautisko drošību krasi mainījās”.
Līdz ar to, analītiķis uzskata, “mums jābūt gataviem gan pozitīvam, gan negatīvam “šokam” pēc Ukrainas kara beigām.”
“Turklāt jau tagad ir skaidrs, ka pasaulei būs jāatrisina sarežģīti jautājumi saistībā ar pārvietotajām personām, bēgļu plūsmām, kara seku ietekmi uz pasaules ekonomiku, Eiropas enerģētikas tirgus reorganizāciju, globālo nodrošinātību ar pārtiku un daudziem citiem”, Dags Lūts uzskaitīja problēmas.
Ja Krievija kaut kādā “fantastiskā veidā” patiešām mainīsies pēc šī kara, kam NATO būs jāpievērš uzmanība?
Roza Gotemellere uzskata, ka “šoreiz nevajadzētu aizmirst par krievu nacionālismu, kas Putinam izrādījās “viņa politikas galvenais elements”.
Ģenerālis Kristmens piekrita, piebilstot, ka “nepārtrauktajiem dialoga meklējumiem starp Amerikas administrācijām” dažādos vēstures periodos “jāpavada sajūta par iespējamām tendencēm uz atgriešanos pie politikas Krievijā, ko Kremlis īsteno šodien”.
Dags Lūts arī ieteica rūpīgi sekot līdzi tam, kā “Krievijas Federācijas perifērijā sāk parādīties nestabilitāte, kas varētu viegli izplatīties uz visu valsti”.
Šajā sakarā, pēc bijušā vēstnieka NATO teiktā, “Rietumiem un aliansei ir jākoncentrējas uz riskiem, kas saistīti ar iespējamo Krievijas Federācijas sadrumstalotību un iespējamo nekontrolētu kodolieroču izplatīšanu, kuru Maskavā ir aptuveni 5000 vienības ”
Vai NATO būtu kaut kā jāpārskata jautājums par jaunu kodolieroču izvietošanu, ņemot vērā faktu, ka New START faktiski izbeidz savu darbību?
Roza Gotemellere nepārprotami atbildēja, ka “kodolatturēšana ir galvenais starptautiskās drošības aspekts”.
“ASV un NATO virzās pa sava kodolarsenāla modernizācijas ceļu,” un, pēc ekspertes domām, “šis ceļš ir pilnīgi pareizs.”
“Pēdējos gados esam daudz darījuši, lai modernizētu kodolieroču atturēšanu Eiropā, tostarp izvietojuši raķetes ar B61-12 kaujas galviņām,” viņa sacīja. – Sabiedrotie pērk F-35 divējāda lietojuma lidmašīnas, jaunas raķešu sistēmas utt. Tieši NATO paplašinātā kodolatturēšana ir instruments, kas patiešām pieliek punktu šādām diskusijām un debatēm.
Tomēr eksperte uzskata, ka “jāturpina mēģināt atgriezties pie Vidēja darbības rādiusa kodolspēku līguma, kas aizliedz visas raķetes ar darbības rādiusu no 500 līdz 5500 kilometriem”.
“Šobrīd mums ir jākoncentrējas uz kodoldraudu novēršanu šajā diapazonā,” sacīja Gotemīlere, “tas būtu stabilizējošais solis, ko mēs tuvākajā laikā varētu spert bruņojuma kontroles jomā. Un mēs redzam signālus no Maskavas, ka viņi vēlas turpināt ievērot START-3 ierobežojumus. Un es nevaru iedomāties, ka tad, kad pienāks 2026. gads un START III būs jābeidzas, krievi vēlēsies atteikties no ierobežojumiem, kas skars arī ASV.
Cik liela ir iespējamība, ka Kremlis atbalstīs gruzdošo karu Ukrainā, lai neļautu tai pievienoties NATO?
Ģenerālis Daniels Kristmans, kurš pārstāvēja ASV sarunās Eiropā starp NATO un Varšavas paktu par konvencionālo bruņoto spēku līgumu, nepārprotami paziņoja, ka “neņemot vērā faktorus, kas varētu izraisīt Putina režīma likvidēšanu, viņš nesaskata nekādas pazīmes lai Ukraina kļūtu par pilntiesīgu alianses dalībvalsti”.
Bijušais ASV vēstnieks NATO Dags Lūts ir pārliecināts, ka “tāpēc Ukrainai ir jādod viss, kas nepieciešams, lai tā uzvarētu”.
Pretējā gadījumā, pēc eksperta domām, “frontē var iestāties strupceļa situācija”, un, vēl ļaunāk, “Krievija sāks dominēt, un tad būs ne tikai Ukrainas dalība NATO, bet arī visas Eiropas drošība. jautājums.”
Dags Lūts uzskata, ka “nav cita veida, kā palīdzēt Ukrainai uzvarēt.”
“Pirmkārt, Ukraina ir pierādījusi, ka tā, pirmkārt, ir atbildīgs militārais partneris,” viņš uzsvēra, “valsts ievēroja visus mūsu noteiktos ierobežojumus attiecībā uz ieroču piegādi. Otrkārt, tā attīsta savas militāri rūpnieciskā kompleksa spējas. Ukraina jau tagad dod triecienu likumīgiem militāriem mērķiem dziļi Krievijas teritorijā. “Un ir pienācis laiks noņemt amerikāņu, franču, britu un īpaši Vācijas atrunas attiecībā uz Ukrainai piegādāto liela attāluma precīzo trieciensistēmu izmantošanu un tādējādi paātrināt Kremļa sakāvi, kas novedīs pie iekšējām izmaiņām Krievijā.”
Kādas ir galvenās mācības no kara Ukrainā?
Divarpus gadus pēc Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā un vairāk nekā desmit gadus kopš Krimas aneksijas eksperti vienbalsīgi atzina, ka “NATO patiesībā nebija gatava Kremļa agresijai”.
Roza Gotemellere ir pārliecināta, ka militārajiem speciālistiem šis karš ir vienkārši kolosāls “savu un citu kļūdu izpētes avots un visaptverošas analīzes priekšmets”.
Pirmkārt, eksperts atzīmēja skaidras tehnoloģiskās revolūcijas pazīmes: tā, pirmkārt, ir “atvērta iespēja veikt kaujas operācijas ar kontrolētu dronu “baru”.
Pēc Gotemelleres teiktā, “NATO tam vajadzētu pievērst īpašu uzmanību un pat mācīties no Ukrainas armijas”.
Ģenerālis Daniels Kristmens Ukrainas kara nozīmi salīdzināja ar Spānijas pilsoņu karu, kad “tika izmantoti veci ieroči, bet modernizēti modernākiem mērķiem” un kad “atjautība kaujas laukā atkal kļuva par svarīgu faktoru militārajās lietās”.
Dags Lūts par galveno kara mācību uzskata atgādinājumu, ka “bruņoto spēku kvalitāte” ir svarīgāka par “daudzumu”, un tas “vienmēr uzvar”. Pēc pētnieka teiktā, “mēs runājam ne tikai par ieroču un kaujas kvalitāti, bet arī par morāles līmeni.”
Lūts arī piebilda, ka attiecībā uz Krieviju, valsti, kurai ir kodolieroči, “ir saņemts vēl viens NATO un tās sabiedrotajiem svarīgs secinājums”:
“Šis ir divarpus gadu empīrisks pierādījums tam, ka tur mēs iedomājāmies “sarkanās līnijas” vai, sauksim to militāri, “mīnu stieples”, kas izraisa Krievijas atbildi ar kodolieroču izmantošanu – nav nekā. Saskaroties ar izvēli starp eskalāciju un evakuāciju, Putins vairākkārt izvēlējās evakuāciju. Tas notika pirmajās kara nedēļās netālu no Kijivas. Tas bija laikā, kad krievi bēga no Harkivas apgabala. Tas bija netālu no Hersonas. Tas notika ar Melnās jūras floti. Krievijas spēja eskalēties patiesībā ir izrādījusies daudz ierobežotāka, nekā bijām iedomājušies. Un mums ir attiecīgi jāpielāgo savas darbības pieejas.
Tajā pašā laikā bijušais ASV vēstnieks NATO atgādināja, ka aliansei “jābūt piesardzīgai”:
“Ja mēs ņemam vērā Krievijas militāro potenciālu,” skaidroja Lute, “tas sastāv no trim līmeņiem: augšējais ir kodollīmenis, un tas ir nevis samazinājies, bet palielinājies; vidējais līmenis – konvencionālie ieroči – tie lielā mērā tika izpostīti Ukrainas konflikta laikā; un zemākais līmenis ir Krievijas spēja veikt kiberuzbrukumus, iejaukties vēlēšanās, veikt dezinformācijas kampaņas, aktīvus pasākumus utt. Šeit Krievijas draudu līmenis nav samazinājies. Tāpēc NATO nevar gulēt uz lauriem, jo Ukraina ir iedragājusi Krievijas spēju vest konvencionālo karu, bet mums ir jāaplūko visas problēmas.
Roza Gotemellere piekrita, norādot, ka “sabiedrotie ir ļoti nobažījušies par Krievijas graušanu Eiropā”.
Ģenerālleitnants Daniels Kristmans piebilda, ka “NATO valstis vairs nedrīkst iemidzināt sevi pārmērīgā pārliecībā un vienaldzībā, kā tas notika pirms kara Ukrainā”.
“Ir bijis fokusa periods, kas ir parādījis, cik svarīgi ir izmantot šīs NATO un demokrātijas kontrpropagandas struktūras, un tas, manuprāt, sākas ar vadību pašā augšā. Vadībai augšgalā atkal ir neticama ietekme. Mums tas ir vajadzīgs tieši tagad, kad demokrātijas tik ļoti apdraud dezinformācijas kampaņas no Austrumiem un plaisa starp Austrumiem un Rietumiem pieaug,” uzsvēra Kristmens.
Roza Gotemellere teica:
“Tagad ir pienācis laiks izvēlēties pareizo NATO ģenerālsekretāra vietnieku. Iesaistiet jauno dalībvalstu pārstāvjus NATO vadībā, un es ļoti ceru, ka tā būs sieviete.
Cik svarīgi ir turpināt palielināt aizsardzības izdevumus NATO valstīs?
Dags Lūts atgādināja, ka 2014. gadā “pirmo reizi NATO valstīm tika aicināts “noķert līdz 2%” no aizsardzības izdevumiem.
“Bija tikai trīs valstis, kas tērēja 2 procentus vai vairāk no IKP, un šodien jau ir 23. Tas ir liels solis desmitgadē. Tieši Amerikas Savienotajām Valstīm ir jāatgādina visiem, ka ir jāmaina iekšpolitika, lai aizsargātu NATO demokrātisko ainavu, lai tad, kad Eiropas sabiedroto vidū notiek tādas pašas dramatiskas izmaiņas draudu uztverē, kas lika viņiem izdarīt pareizo izvēli, viņi turpinātu ieguldījums šodienas un nākotnes drošībā.” – viņš teica.
Roza Gotemēlere piekrita, kā piemēru minot to, kā Vācijas “pozīcija aizsardzības veidošanā pēdējos gados ir radikāli mainījusies”.
Ģenerālis Daniels Kristmens vienlaikus pauda bažas, ka “dīvainā kārtā, ja Ukrainā būs strauji panākumi, atkal būs grūti pacelties virs skaitļa 23 – to valstu skaita, kuras šobrīd tērē 2% no sava IKP vai vairāk.”
“Tāda ir Eiropas politikas realitāte kopumā, kad politiķiem ir grūti atrast argumentus par labu aizsardzības izdevumiem laikā, kad mazinās spriedze ar Austrumiem,” viņš secināja
