Ļoti drīz Kremlim būs jāpieņem svarīgi lēmumi. Ar šādu vadmotīvu savu viedokli izklāsta Kremļa opozīcijas politiķis Garijs Kasparovs
Krievija karo ne tikai ar Ukrainu, bet ar visu brīvo pasauli. Vienkārši Ukraina šodien ir šī kara galvenā fronte. Man šķiet, ka šis karš turpināsies neatkarīgi no resursiem, kamēr pie varas būs Putins. Jo karš pret brīvo pasauli šodien ir vienīgais politiskais, ideoloģiskais un pat ekonomiskais attaisnojums Putina Krievijas pastāvēšanai. Šajā karā ir iespējama atelpa un pamiers, taču tie ir īslaicīgi. Pavisam nesen ar Medvedeva muti Putins teica, ka šis karš ir mūžīgs – tas ir, “vai nu mēs, vai viņi”.
Racionāliem argumentiem ne vienmēr būs izšķiroša loma Putina lēmumā turpināt vai pat pastiprināt karadarbību. Bet tomēr ir zināma ekonomiskā realitāte, kas liecina, ka Krievijas resursi nebūt nav neierobežoti. Un, lai gan es esmu ļoti piesardzīgs pret jebkuriem skaitļiem, ko mēs saņemam no Krievijas, jo statistika, kas tur tiek publicēta, ir nepilnīga vai pat nepatiesa. Taču pēdējie skaitļi, kurus var vismaz nedaudz objektīvi pārbaudīt, liecina, ka Krievijas ekonomikā ir sākušās nopietnas negatīvas pārmaiņas. Līdz ar to aktīvais karadarbības periods nevar turpināties bezgalīgi. Tāpēc tagad krasi saasinājušās sarunas par mieru.
Kopumā mums ir darīšana ar lielu skaitu faktoru, kurus ir ļoti grūti, ja ne neiespējami analizēt. Piemēram, Krievijas spēja mobilizēt vēl pusmiljonu vai pat vairāk karavīru. No vienas puses, skaitļi norāda, ka šāds resurss pastāv. Bet no otras puses redzam, ka Putins ļoti uzmanīgi izvairās no mobilizācijas Maskavā un Pēterburgā. Uzskatu, ka lielās pilsētas parasti apiet aktīvās mobilizācijas pasākumus. Ir kaut kāda mobilizācija, cilvēki tiek ietekmēti. Uzsvars tiek likts uz ieslodzītajiem, migrantiem, depresīviem reģioniem un nacionālām republikām. Tas ir, Maskava un Sanktpēterburga vēl īsti nejūt kara grūtības. Bet mēs tuvojamies brīdim, kad mobilizācija un vervēšana skars arī šīs pilsētas.
Turklāt mēs nesaprotam, cik drīz sankcijas sāks patiesi radīt robus Krievijas militārajā mašīnā. Līdz šim Putinam ir izdevies samazināt to ietekmi. Taču izmantotie sankciju apiešanas mehānismi ir diezgan efektīvi, un tiem ir arī galīgais efekts. Un, visticamāk, arī šis efekts sāks izzust līdz šī gada beigām. Tāpēc man šķiet, ka šī aktīvā “nomierināšanas” kampaņa un runas par mieru nav nejauša un ir saistīta ar objektīvu vērtējumu, ka kara pāreja uz nākamo gadu bez skaidras perspektīvas varētu sākt radīt nopietnus sociāli ekonomiskus. problēmas Krievijā.
Putinam sarunas ir par viņa ieguvumu fiksēšanu. Bet diemžēl Rietumu, galvenokārt amerikāņu, atbalsta līmenis, protams, ir nepietiekams, lai panāktu pagrieziena punktu karā. Tā, starp citu, ir arī daļa no problēmas, ar kuru saskaramies. Rietumi nav gatavi sniegt Ukrainai palīdzību, kas novestu pie ģeopolitiskā līdzsvara maiņas – tas ir, pie iespējamas Ukrainas uzvaras un attiecīgi arī pie Putina sakāves. Un karš šādā režīmā neizbēgami beidzas ar kaut kādām sarunām, jo Ukraina nevar uzvarēt viena pati bez Rietumu ieročiem un Rietumu palīdzības, un Rietumi to dozēs.
Turklāt vairāk nekā reālās izredzes, ka Tramps pēc sešiem mēnešiem parādīsies Baltajā namā, arī radīs spiedienu gan uz Ukrainas vadību, gan uz Eiropas sabiedrotajiem.
Man šķiet, ka aktīvais darbības periods, uz ko Krievija ir spējīga, ir burtiski vēl 6-8 mēneši. Tālāk Kremlim būs jāpieņem lēmumi, kas mainīs izveidoto algoritmu. Domāju, ka Putins tuvāko mēnešu laikā centīsies gūt nopietnus panākumus frontē, lai pēc tam mēģinātu atrauties no izdevīga stāvokļa.
Nav ticības Putina vārdiem par apstākļiem, kādos viņš uzskata par iespējamu karu izbeigt. Kad viņš kaut ko saka, visticamāk, viņš melo. Visi viņa paziņojumi par karu, kā likums, ir izteikti, lai slēptu viņa plānus. Viņa plāni iznīcināt Ukrainu kā valsti un asimilēt ukraiņus kā nāciju nav zuduši. Pats Putins par to runā uzmanīgi, taču viņa alter ego Medvedevs no šiem draudiem nesavaldās. Kā saka: kas prātīgam prātam, tas piedzērušam uz mēles. Medvedeva teiktais mums ir jāuztver kā Putina patiesā ideja par to, kā karam vajadzētu beigties. Un šīs idejas neatstāj vietu Ukrainai kartē.
Cita lieta, ka viņiem šodien nav resursu, lai izbeigtu karu, tāpēc viņiem ir jāmeklē sava veida manevri. Domāju, ka Putins būs gatavs apmierināties pat ar mazāk nekā četriem reģioniem, ja saņems nepieciešamo atelpu un sakārtos konfrontācijas līniju, lai turpinātu gatavoties karam. Tas ir, jebkura fiksācija, pat pēc šodienas līnijas, nozīmē, ka Putins sāks attīstīt šīs teritorijas.
Starp citu, jums ir jāsaprot, ka Krievijā nav korupcijas kā tādas. Jo korupcija nozīmē, ka ir vismaz daži noteikumi. Un Krievija dzīvo pēc barošanas principa: ir budžeta plūsmas, kuras kāds apgūst. Pilnīgi skaidrs, ka okupēto “jauno teritoriju” attīstībai Krievijā tiks atvēlētas milzīgas naudas summas. Un tie būs priekšposteņi, kas tiks uzbūvēti, lai sagatavotos jaunam karam.
Tāpēc šodien, balstoties uz politiskiem, ekonomiskiem un iekšelites apsvērumiem, Putinu, iespējams, apmierinātu kaut kāda vienošanās, kas ļautu viņam pārgrupēties. Vienlaikus viņš mēģinātu vājināt sankciju režīmu. Bet tie visi ir pagaidu pasākumi. Ja jautājuma centrā liekam vārdu “karš”, tad karš turpināsies vairāk vai mazāk aktīvā režīmā, kamēr pie varas būs Putins.
Ap Putinu nav cilvēku, kas iebilst pret karu, tieši tāpēc, ka karš viņus baro. Cita lieta, ka notiek dalījums grupās, no kurām viena iestājas par kara turpināšanu karstākajā variantā, jo barojas no naudas, kas aiziet pret ieročiem un militāro tehniku. Savukārt otra grupa uzskata, ka kaut kā jānostiprina panākumi, jāsāk attīstīt teritorijas, jo par naudu tajās būvēs bāzes. Tas ir, galvenā pretruna starp tām ir līdzekļu sadales metodē. Taču principiālas atšķirības attieksmē pret Ukrainu nav. Ukraina nav Putina Krievijas politiskajā kartē. Viņiem vienkārši ir jautājums par metodēm, kā to izdarīt vieglāk. Manuprāt, šobrīd Putins vairāk sliecas uz otro grupu, kas meklē elastīgāku variantu kara turpināšanai sarunu ceļā, caur konfrontācijas līmeņa mazināšanu, lai pēc tam iegūtu laiku sankciju režīma pārgrupēšanai un vājināšanai.
