Astoņi Eiropas finanšu ministri (Elizabete Svantesone, Zviedrijas finanšu ministre; Stefanie Lyse, Dānijas finanšu ministre; Marts Virklevs, Igaunijas finanšu ministrs; Riika Pudra, Somijas finanšu ministre; Arvils Ašeradens, Latvijas finanšu ministrs; Gintare Skaiste, Lietuvas finanšu ministre; Eelko Heinens, Nīderlandes finanšu ministrs; Andžejs Domaņskis, Polijas finanšu ministrs) laikrakstam The Guardian uzrakstījuši rakstu ar apakšvirsrakstu: “Pazīmes ir skaidras: Putina padomju stila kara ekonomikā ne viss ir tik rožaini, kā Maskava vēlas, lai mēs noticētu.”
Prezidents Vladimirs Putins un viņa autoritārais režīms veicina maldīgu priekšstatu, ka Krievijas ekonomika ir spēcīga un Krievijas militārā mašīna nav cietusi no Rietumu sankcijām. Tie ir meli, kas ir jāatspēko. Patiesībā ir daudz pazīmju, ka Krievijas militārā ekonomika pasliktinās. Sankcijas un citi pasākumi, lai vājinātu Krievijas ekonomiku, ir efektīvi, taču var darīt vairāk.
Mums jāturpina palielināt spiedienu uz Putina režīmu un jāatbalsta Ukraina.
NATO samita laikā Vašingtonā Rietumu līderi vēlreiz apliecināja apņemšanos atbalstīt un aizstāvēt Ukrainu. Bet Krievijas karš pret Ukrainu nav tikai karavīri uz zemes. Tas ir arī informatīvais karš, kuram Kremlis tērē aptuveni 1,5 miljardus dolāru gadā, un tas ir arī ekonomiku karš. Putins un viņa autoritārais režīms vēlas, lai mēs noticētu, ka Krieviju neietekmē sankcijas un citi centieni atbalstīt Ukrainu, brīvību un demokrātiju. Tādējādi ir ārkārtīgi svarīgi, lai politiķi, mediji un ekonomiskās institūcijas Rietumos neuztvertu informāciju, kas nāk no Kremļa, pēc nominālvērtības. Ja paskatās uzmanīgi uz signāliem, kļūst skaidrs, ka ar Krievijas ekonomiku viss nav tik rožains, kā to cenšas pārliecināt Maskava.
Kamēr Krievijas IKP var augt, ekonomika arvien vairāk koncentrējas uz militāro rūpniecību, ko atbalsta lieli fiskālie stimuli. Tas nav nebeidzams izaugsmes avots vai stabilas ekonomikas pazīme. Kremļa militārās rūpnīcas jau strādā ar maksimālo jaudu. Bezdarbs ir samazinājies tik lielā mērā, ka ir ziņas, ka Vladimirs Putins ir apstiprinājis cietuma darbaspēka izmantošanu rūpniecībā. Darba tirgus krīze rada augšupvērstu spiedienu uz algām, un rubļa vājināšanās paaugstina importa cenas un veicina arvien augstāku inflāciju – neskatoties uz Krievijas centrālās bankas centieniem to cīnīties ar augstām procentu likmēm.
Lai finansētu karu, Krievijas valdība izmantoja Nacionālā labklājības fonda likvīdos līdzekļus. Bloomberg lēš, ka kopš Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā tās lielums ir samazināts gandrīz uz pusi, valstij upurējot savu nākotnes labklājību, lai radītu postījumus ārvalstīs. Maskava arī ir ķērusies pie vairākām ekstrēmām intervencēm, lai kontrolētu Krievijas ekonomiku. Benzīna un cukura eksporta aizliegumi tika ieviesti, lai nodrošinātu vietējās piegādes. Tika ieviesta stingra kapitāla kontrole, lai novērstu privāto līdzekļu aizplūšanu no valsts un neļautu rubļa vērtībai iekrist brīvā kritienā. Neskatoties uz to, joprojām tiek ziņots par miljardiem ASV dolāru, kas tiek pārskaitīti no valsts.
Daudziem krieviem Kremļa kara laika ekonomikas politikai ir jāizraisa déjà vu sajūta. Kapitāla kontrole, eksporta aizliegumi un lielas investīcijas militārajā rūpniecībā nav jauna politika, bet drīzāk atgriešanās pie padomju scenārija.
Tas, ko varētu uztvert un maldīgi uzskatīt par Krievijas ekonomiskās izaugsmes “stimulu”, patiesībā ir ekonomikas resovietizācijas sākums.
Pazīmes ir daudzas: tālejoša tirgus kontrole, lieli valdības izdevumi, ko finansē, atsavinot privātos īpašumus, un ekonomikas pārorientācija uz militāro rūpniecību, pilnībā neievērojot iedzīvotāju sociālo un ekonomisko labklājību. Vēsture skaidri parāda, ka tā nav veiksmīga ilgtermiņa stratēģija. Īstermiņa ekonomikas pārkaršana, ko izraisa lieli militārie ieguldījumi un ļoti ierobežota piekļuve tehnoloģijām, visticamāk, kavēs produktivitātes pieaugumu un novedīs pie privātā sektora stagnācijas, vēl straujākas inflācijas un pieaugoša spiediena uz Krievijas mājsaimniecībām.
Lai segtu turpmākos deficītus, Putinam būs jāizmanto monetārais finansējums, kas vēl vairāk veicinās inflāciju un vēl vairāk noplicinās Krievijas skaidrās naudas rezerves. Ja Putins turpinās šo ceļu, ilgtermiņa kaitējums Krievijas ekonomikai varētu būt ievērojams un, iespējams, vēl vairāk iedragās uzticību viņa darbībai. Tomēr tas prasa arī pacietību un apņēmību no Rietumu puses. Mums ir jāsaglabā un jāpalielina spiediens, turpinot un palielinot atbalstu Ukrainai.
Krievijas propagandu nedrīkst ignorēt.
Pretēji stāstījumam, ko Krievija mēģina pārdot, sankcijas, kas vērstas pret Krievijas militāro mašīnu, ir efektīvas un nepieciešamas. Tie mainīja Krievijas ārējās tirdzniecības ģeogrāfiju un ierobežoja tās piekļuvi augstas prioritātes militārām precēm. Saskaņā ar Krievijas muitas dienesta datiem, ieņēmumi no Krievijas eksporta laika posmā no 2022. līdz 2023. gadam samazinājās par aptuveni trešdaļu.
Tagad tiek veikti papildu pasākumi, lai vēl vairāk palielinātu spiedienu. Jūnijā ES pieņēma 14. sankciju kārtu, tostarp pasākumus, kas vērsti pret sašķidrināto dabasgāzi un Krievijas ēnu floti, kas pārvadā sankcijām pakļauto Krievijas naftu visā pasaulē.
G7 samitā līderi veica jaunus soļus, lai atturētu Ķīnu no palīdzības izvairīšanās no sankcijām, un vienojās piešķirt Ukrainai 50 miljardu dolāru aizdevumu, ko apkalpos un atmaksās no paredzamajiem nākotnes ienākumiem no Krievijas centrālās bankas iesaldētajiem aktīviem. Tie ir ļoti ilgi gaidīti un svarīgi pasākumi!
Taču ir vajadzīgas arī jaunas, lai savaldītu Krieviju un atbalstītu Ukrainu. Rietumiem ir jānodrošina ātra un efektīva G7 līguma par aizdevumiem Ukrainai īstenošana un jāizpēta iespējas tālejošākiem risinājumiem saskaņā ar starptautiskajiem un ES tiesību aktiem. Līdzekļiem ir jāpaliek iesaldētiem un sankcijām jāpaliek spēkā, līdz Krievija samaksās par tās nodarīto kaitējumu.
Un atbalsts Ukrainai ir jāsaglabā un jāpastiprina, un jāpiegādā vairāk ieroču un munīcijas. Visas mūsu valstis ir devušas nozīmīgu ieguldījumu Ukrainas atbalstīšanā gan finansiāli, gan militāri, un turpinās to darīt tik ilgi, cik tas būs nepieciešams.
Sankcijas ir jāpastiprina – jo īpaši tādās stratēģiskās nozarēs kā enerģētika, finanses un tehnoloģijas, vienlaikus jāuzlabo esošo sankciju izpilde.
Gan valstīm, kas robežojas ar Krieviju, gan valstīm, kurās tiek ražotas preces, kuras aizliegts piegādāt uz Krievijas Federāciju, jāturpina strādāt, lai novērstu nepilnības, kas ļauj piegādāt visas preces, kas tieši vai netieši baro Krievijas kara mašīnu. Jo īpaši Krievijas naftas cenas griesti ir jāīsteno stingrāk, jo mēs turpinām redzēt, ka tirdzniecība pārsniedz šo ierobežojumu, 60 USD par barelu. Svarīgi ir arī ieviest spoguļsankcijas pret Baltkrieviju un izdarīt lielāku spiedienu uz citiem galvenajiem sankciju apiešanas mehānismiem Austrumāzijā un Tuvajos Austrumos.
Ukraiņi cīnās eksistenciālā cīņā par brīvību un demokrātiju pret apspiešanu un autoritārismu. Katras demokrātiskas valsts augstākajai prioritātei vajadzētu būt Ukrainas atbalstam un Krievijas spēju karot ik uz soļa graušanai. Pārsovietizējot Krievijas ekonomiku, Putins to nostādīja uz sava pagrimuma ceļa.
Tagad ir pienācis laiks Rietumiem vēl vairāk palielināt spiedienu.