Vladimira Putina vizīte Ziemeļkorejā bija loģisks turpinājums Krievijas vadības centieniem atrast uzticamus partnerus un sabiedrotos risināmajā konfliktā ar Rietumu civilizāciju. Parakstot visaptverošu stratēģisko partnerattiecību nolīgumu ar KTDR, būtu jāuzsver attiecību jaunā kvalitāte ar šo “atstumto kodolvalsti”. Ar šādu vadmotīvu sava viedokļa izklāstu ievada atvaļināts diplomāts, eksperts ieroču neizplatīšanas, atbruņošanās un ieroču kontroles jautājumos Boriss Bondarevs
Jau no paša Krievijas agresijas pret Ukrainu sākuma Ziemeļkoreja ieņēma nepārprotamu pozīciju, paziņojot, ka Krievijai ir leģitīms pamats karam. Viņu izpratnē Ukraina ir ASV bandinieks, bet ASV ir Phenjanas galvenais ienaidnieks, un attiecīgi mana ienaidnieka ienaidnieks ir mans draugs. Ziemeļkoreja gāja tālāk un sāka aktīvi atbalstīt Krieviju, kļūstot par vienu no galvenajiem ieroču un munīcijas piegādātājiem: runa ir par vairākiem miljoniem šāviņu, kas ir kļuvis ārkārtīgi svarīgi klasiskajam artilērijas karam Ukrainā. Ziemeļkorejas ieguldījums Krievijas karaspēka kaujas spējās Ukrainā ir pat lielāks nekā Irānai, kas lielos daudzumos piegādā dažādus bezpilota lidaparātus un raķetes, tostarp ballistiskās.
Diktatori vienmēr sarunās
Jaunais līgums paredzami piesaista uzmanību vairākiem rakstiem, kas runā par savstarpēju atbalstu viens otram agresijas gadījumā pret kādu no līguma pusēm ar militāras palīdzības pieskaņu, par konfrontāciju ar vienpolāru pasauli un citām diezgan vispārīgām lietām. Dažas klauzulas gandrīz burtiski atkārto valodu no 1961. gada Padomju Savienības un Ziemeļkorejas līguma.
Kas īsti ar šiem formulējumiem domāts un ar kādu saturu autori aizpildīs savu dokumentu, noskaidrosies tuvākajā laikā. Daži eksperti, piemēram, uzskata, ka līgumam ir jānodrošina normatīvs pamats abu valstu militārās sadarbības paplašināšanai. Diez vai par to ir vērts strīdēties, taču šāda “regulatīvā regulējuma” neesamība netraucēja Sergejam Šoigu gandrīz pirms gada viņa brauciena laikā uz Phenjanu noslēgt neoficiālas vienošanās ar Kimu Čenunu par munīcijas piegādi. Turklāt pastāv viedoklis, ka tik skaļa dokumenta noslēgšana ir domāta ne tik daudz divpusējo attiecību sakārtošanai, cik skaļa signāla raidīšanai ārpusē.
Es vēlētos apspriest šīs un citas Putina vizītes Phenjanā sekas no plašāka leņķa.
Ko katra puse iegūst no šādas sadarbības?
Krievijai, pirmkārt, ir milzīgs daudzums munīcijas, kaut arī ne pārāk augstas kvalitātes. Tomēr šķiet, ka tās skaits kompensē šo problēmu.
Otrkārt, Ziemeļkorejas politika parāda Putinam interešu kopību starp diktatoriem, apstiprina viņa uzskatu, ka diktatori vienmēr var panākt vienošanos kopējā labuma vārdā, un stiprina viņa pārliecību par nākotni. Tā kā jau daudzus gadus pastāv maza valsts bez dabas resursiem ienaidnieku ieskauta, tad milzīgā Krievija vēl jo vairāk spēs izturēt šādu situāciju. Tātad ceļojumam Vladimiram Vladimirovičam bija arī noteikta psihoterapeitiska funkcija.
Skaidrs, ka, pirmkārt, Putina vizīte Phenjanā ir paredzēta, lai nobiedētu Rietumus, kas nopietni baidās, ka Krievijas rūpniecība var sniegt ievērojamu atbalstu Ziemeļkorejas kolēģiem tur vēl nesasniegtu tehnoloģiju izstrādē, piemēram, kodolieroču miniaturizācijas tehnoloģija, vairākas kodolraķešu kaujas galviņas, raķešu dzinējspēks, elektroniskā karadarbība, autonomas ieroču sistēmas, kosmosa sakari un navigācija utt.
Ziemeļkoreja varēs kvalitatīvi attīstīt savu kodolraķešu arsenālu, kā arī palielināt spēju veikt agresīvas kaujas operācijas kibertelpā. Nav izslēgta sadarbība ne tikai kodolieroču, bet arī cita veida masu iznīcināšanas ieroču, galvenokārt bioloģisko, jomā.
Rietumvalstu, kā arī KTDR kaimiņvalstu reakcija izrādījās paredzama: kritika, nosodījums, bažas par turpmāku masu iznīcināšanas ieroču neizplatīšanas režīma pārkāpšanu un pieaugošā nestabilitāte Āzijā – tā jau tāpat ir ļoti sprādzienbīstama teritorija.
Dienvidkoreja, piemēram, jau reaģējusi uz Krievijas un Ziemeļkorejas līguma parakstīšanu, solot apsvērt iespēju tieši piegādāt Ukrainai nāvējošus ieročus, ko Seula iepriekš atturējās darīt.
Skats no Ķīnas
Tomēr vislielāko interesi rada jautājums, kā Pekinā tiek uztverta notiekošā Phenjanas un Maskavas tuvināšanās?
Nav noslēpums, ka Ķīnas ekonomiskais atbalsts un sponsorēšana pēdējo desmitgažu laikā ir bijusi Ziemeļkorejas režīma izdzīvošanas atslēga. Korejiešu zinātnieku vidū valda uzskats, ka, ja Pekina pēkšņi nolemj, ka ir pienācis laiks pielikt punktu “čučhē” eksperimentam KTDR, tad atliek tikai cieši noslēgt Korejas un Ķīnas robežu, liegt korejiešiem iespēju. taisīt biznesu Ķīnā vai kaut kā pārvietoties pa to, proti, pilnībā īstenot visas sankcijas, ko KTDR noteikusi ANO Drošības padome – un dažu mēnešu laikā KTDR sabruks, jo vienkārši zaudēs gan naudas ieņēmumus, gan iespējas uzturēt milzīgu varas aparātu.
Ķīna šo trumpi izmanto ļoti uzmanīgi, jo Pekinai KTDR krišana vismaz šobrīd ir neizdevīga.
Šādas unikālas, retoriski agresīvas un ar kodolieročiem bruņotas valsts klātbūtne, kas tomēr nepretendē uz hegemoniju reģionā un ir diezgan apmierināta ar savu pašreizējo statusu, ļauj Pekinai novērst ASV uzmanību no savām lietām un saglabāt kontroli pār iespējamās situācijas destabilizācijas avotu Korejas pussalā un attiecīgi parādīt sevi kā vienīgo spēku, kas var ietekmēt Kimu Čenunu un atturēt viņu no pārsteidzīgām darbībām.
Tādējādi Ķīnas kā spēcīgas starpnieces un ietekmīgākās valsts Āzijā loma un nozīme tikai nostiprinās.
Ziemeļkorejas režīma krišana un Ziemeļkorejas absorbcija Dienvidkorejā, kas izskatās pēc visticamākā scenārija, tikai novedīs pie Seulas galvenās sabiedrotās ASV pozīciju nostiprināšanās gan Korejas pussalā, gan Austrumāzijas reģionā kopumā, kas, ņemot vērā pieaugošo sāncensību starp lielvarām, Ķīnu nemaz neapmierina.
Šajā kontekstā jauna un liela patrona parādīšanās tās klientam, visticamāk, neizraisīs entuziasmu Ķīnas vadībā.
Skats no Maskavas
Maskavas acīs Ķīna ir spēcīga valsts, kas objektīvi iebilst pret ASV hegemoniju un objektīvi ir partneris un sabiedrotais Vladimira Putina cīņā par savu vietu zem Saules konfrontācijā ar ASV un Rietumiem. Tāpēc ir jāstiprina attiecības ar Ķīnu, Ķīna ir visos iespējamos veidos jāizmanto kā vairogs vai caursitējs atkarībā no situācijas un šobrīd kā dažādu Krievijas militārajai rūpniecībai nepieciešamo kapitāla, materiālu, komponentu un nākotnē arī ieroču avots.
Vladimirs Putins neuztver sevi kā Ķīnas vasali. Gluži pretēji, Ķīnu viņš uzskata par autoritāru, garā sev tuvu režīmu, kas arī vēlas izcīnīt sev labāku zem Saules, nekā tai ir pašlaik. Taču Vladimirs Putins nemaz nevēlas, lai viņa biedri Pekinā viņam diktētu savu gribu. Jā, tagad, cik daudz kas ir atkarīgs no Pekinas, Krievijas līderis ir gatavs taktiski pielāgoties Pekinas vēlmēm un saskaņot ar to. Bet tas nenozīmē, ka viņš principā ir gatavs atteikties no savas neatkarīgās lomas. Ne jau tāpēc viņš sāka karu pret Rietumiem.
Gluži pretēji, Vladimira Putina plāni ir diezgan caurspīdīgi: veicot triecienus Rietumiem, paskaidrot tai, kurš ir kurš, bet pēc tam parādīt Ķīnai, kurš mājās ir saimnieks. Maz ticams, ka Vladimirs Putins uzturēs tādas pašas attiecības ar Pekinu, kad jutīs, ka Ķīna viņam vairs nav vajadzīga tādā mērā, kā tas ir šodien.
Īsāk sakot, Maskavas attieksme pret Ķīnu ir tīri patērnieciska: “Jā, mēs pielīdīsim, mēs smaidīsim, kamēr mums tas būs vajadzīgs. Bet, tiklīdz Ķīna izpildīs savu lomu, mēs atradīsim tai īsinājumu. Turklāt mūsu kodolarsenālu var izmantot ne tikai pret Rietumiem, bet arī pret Austrumiem.
Ķīnieši, spriežot pēc daudzajiem ziņojumiem, jau uzvedas visai skarbi, apspriežot Krievijas dabas resursu, galvenokārt gāzes, importēšanas jautājumus, kā arī sarunās par Sibīrijas gāzes vadu būvniecības projektiem. Tas nevar neuztraukt Putinu.
Pekinas izvairīgā nostāja attiecībā uz ieroču piegādēm arī atklāti sanikno Maskavu. Līdz šim Ķīna ir atturējusies no tik atklātas iesaistīšanās Krievijas karā ar Ukrainu, lai gan visos citos aspektos tās solidaritāte ar Putinu nevienam nav noslēpums. Tomēr Ķīnai joprojām ir ierobežojošs faktors nevēlēšanās plēst traukus ar Amerikas Savienotajām Valstīm un Eiropas Savienību.
Ziemeļkorejā šādu ierobežojumu nav. Ziemeļkoreju nebaidīs sankcijas un slikta attieksme no Rietumiem. Tāpēc Putina acīs Ziemeļkoreja ir vismaz līdzvērtīgs sabiedrotais.
Vizīte KTDR un visaptveroša stratēģiskās partnerības līguma parakstīšana ar Phenjanu cita starpā var tikt uzskatīta par mājienu biedram Sji būt piekāpīgākam. “Ja jūs mums nepalīdzēsit, tostarp ar ieročiem, vai nepastiprināsiet mūsu atbalstu, tad mēs atradīsim citus sabiedrotos.” Ja Pekina turpinās griezt Putina rokas, izmantojot viņa sarežģīto stāvokli, tad šī līguma ar Phenjanu saturs Ķīnai nākotnē varētu nebūt īpaši patīkams.
Skats no Hanojas
Šajā koncepcijā iekļaujas arī Putina mazāk publiskotā vizīte Vjetnamā. Vjetnama ir viena no līderēm Dienvidaustrumāzijā ar sarežģītām attiecībām ar Ķīnu. Reģiona valstis labprāt pieņem Ķīnas investīcijas, taču ļoti rūpīgi gādā, lai Ķīnas nauda nepārvērstos par Ķīnas politisko sviru. Tāpēc var šķist, ka Maskava ir nolēmusi atdzīvināt veco padomju 70. gadu diplomātiju, lai neitralizētu Ķīnas ietekmi Āzijā. Pietiek atgādināt 1978. gada draudzības līgumu ar Vjetnamu, kas ļāva Hanojai ieņemt Kambodžu un gāzt proķīnisko Pola Pota režīmu, sniedzot toreizējiem ĶTR vadītājiem stingru pliķi pa degunu.
Šādi soļi veicinās pieaugošās pretrunas starp Maskavu un Pekinu. Visticamāk, tos, kā vienmēr, diktē tīri taktiski noskaņojumi Maskavā bez ilgtermiņa seku analīzes. Pilnīgi iespējams, ka Pekina nekādā veidā nedemonstrēs savu neapmierinātību, bet atzīmēs šo faktu pati, un turpmākā sadarbība ar Krieviju tiks pakļauta vēl stingrākiem nosacījumiem un prasībām.
Būtu saprātīgi, ja Ukraina un Rietumi mēģinātu izmantot šo tēmu, lai iedzītu ķīļus starp Maskavu un Pekinu, kas varētu pozitīvi ietekmēt Krievijas atteikšanos no turpmākās karadarbības un virzīties uz konstruktīvām sarunām par kara izbeigšanu saskaņā ar likuma burtu un starptautisko tiesību garu.