Miljoniem! Katru dienu tiek izšķiesti un sadedzināti miljoni naudas. Mēs esam pieraduši un nepamanām, cik milzīgas naudas summas tiek tērētas daudz sliktāk nekā nekam. Ar šādu vadmotīvu sava viedokļa izklāstu ievada krievu žurnālists un rakstnieks Valērijs Paņuškins
Bet mēs esam pieraduši. Katru dienu, kad Krievija Ukrainā iznīcina kādu militāru vai civilu objektu, mēs uzskaitām bojāgājušos, kuru nāve, protams, kļūst par traģēdiju un neatgriezenisku zaudējumu, bet kaut kā vairs nepūlamies skaitīt, ka katrā šādā sprādzienā tiek sadedzināti miljoni. Par katru šādu bombardēšanu iztērēto naudu varētu uzcelt skolu un uzcelt slimnīcu.
Mēs viegli sakām, ka Amerika beidzot ir piešķīrusi vairāk nekā 60 miljardus dolāru palīdzībai Ukrainai, bet vai ir viegli iedomāties, kas tas ir? Cik tas ir naudas? Dzelzceļa vagons?
Iedomāsimies tā: 60 miljardi dolāru ir divarpus gadu budžets visai Krievijas veselības aprūpes sistēmai. Vai pusotru no visas Krievijas izglītības budžeta.
Un karam Krievija tērē nevis mazāk, bet vairāk, iespējams, daudzkārt vairāk. Divu gadu laikā pēc pilna mēroga iebrukuma Krievijas jau tā augstais militārais budžets ir ievērojami pieaudzis, pat oficiāli, un nav zināms, cik daudz naudas patiesībā nonāk tur, “aiz lentes”, kā viņi sauc frontes līniju. Nesalīdzināmas summas ar veselības aprūpei un izglītībai kopā. Iespējams, ar šo sadegušo un uzspridzināto naudu valstī izdotos atjaunot slimnīcas un klīnikas, krasi celt algas ārstiem un medmāsām un iepirkt medikamentus.
Krievijā varētu celt universitātes un skolas. Paaugstināt skolotāju algas! Interesanti, vai skolotāji to saprot, strādājot vēlēšanu komisijās, kurām jānodrošina balsošana par Putinu, kurš dedzina un spridzina viņu naudu?
Vai krievu militāristi saprot, ka, ja valsts viņiem iedotu munīciju skaidrā naudā, katram karavīram sanāktu 10 miljoni rubļu (Ap 100 000 eiro)? Tagad, ja vien varētu tik tieši, naivi un bērnišķīgi uzdot jautājumu: “Ko tu gribi, staršina, simts reizes uzbliezt ”ukronaciem” vai desmit miljonus rubļu un doties mājās?” Kā būtu, ja katru gadu katram karavīram tiktu piešķirti desmit miljoni rubļu? Vai viņi saprot, cik daudz naudas viņi sadedzina ar katru zalvi?
Vai Ukrainā kādam kādreiz ir ienācis prātā (nu, vismaz ienācis prātā?), ka 60 miljardu dolāru ASV palīdzība varētu tikt tērēta nevis krievu karavīru nogalināšanai, bet gan uzpirkšanai? Ja sadalām 60 miljardus amerikāņu palīdzības ar 500 tūkstošiem Krievijas militārā kontingenta, sanāk, ka katram krievu karavīram par padošanos var izmaksāt 100 tūkstošu dolāru prēmiju, un vēl paliks pāri šī kolosālā kukuļa administrēšanai un korupcijai, kas postpadomju telpā ir neizbēgama?
Interesanti, cik krievu karavīru piekristu padoties par simts tūkstošu dolāru prēmiju? Pieredze rāda, ka vieglāk būtu saskaitīt karavīrus, kuri nepadosies.
Bet nē, visas valdības uz Zemes dod priekšroku ieguldīt naudu cilvēku nogalināšanā, un jebkuri absurdi miljardi, kas ieguldīti slepkavībās, viņiem (mums) šķiet saprātīgi.
Nav pieņemts spriest tā, kā es to daru. Naivi. Kaut kāda murgošana. Bet tas ir tieši tas, ko katrs bērns sapratīs, ka kara vietā būtu iespējams izārstēt visus cilvēkus uz Zemes no visām slimībām, arī no neārstējamām. Karu vietā būtu iespējams izglītot visus Zemes iedzīvotājus Efeju līgas (Ivy League) universitātēs un šim nolūkam uzbūvēt Efeju līgas universitātes visā pasaulē.
Tas ir naivi, tas ir sava veida bērnišķīgums, taču joprojām paliktu nauda visām Grētas Tūnbergas klimata fantāzijām, un Īlona Maska raķete beidzot lidotu uz Marsu, nevis gāztos pacelšanās laikā.
Un, ja mani pacifistiskie sapņi ir naivi, tad vispārēja militāro izdevumu saprātīguma atzīšana ir nekas vairāk kā masveida iemācīta bezpalīdzība, kas ir pārņēmusi visu cilvēci visos gadsimtos. Mēs piekrītam militārajiem izdevumiem vienkārši tāpēc, ka visas valdības visās valstīs vienmēr to ir darījušas, dara un darīs.
Un mēs vienkārši pieradām pie tā, ka tas ir normāli
