Kā veidojas samaksas kārtība par uzturēšanos ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijā (ko bieži dēvē par sociālās aprūpes centru vai pansionātu)?
Vai par to ir jāmaksā klientam, viņa bērniem vai citiem radiniekiem? Bet varbūt visas izmaksas sedz pašvaldība?
Skaidro Labklājības ministrijas Sociālo pakalpojumu un invaliditātes politikas departamenta direktors Aldis Dūdiņš.
Vispirms jāpaskaidro, ka atbilstoši Latvijā izveidotajai sociālās drošības sistēmai sociālās aprūpes pakalpojumi ir pašvaldības, kurā ir personas deklarētā dzīvesvieta, kompetencē. Ilgstošās sociālās aprūpes nepieciešamība nav ietverta sociālās apdrošināšanas sistēmā kā viens to tiem riskiem (piemēram, bezdarbs, invaliditāte, maternitāte, pensija), par kuriem ikviens strādājošais dzīves laikā veic sociālās apdrošināšanas iemaksas un brīdī, kad rodas nepieciešamība, saņem maksājumu no sociālās apdrošināšanas sistēmas. Tādējādi maksa par ilgstošas sociālās aprūpes pakalpojumu institūcijā ir primāri sedzama no cilvēka ienākumiem.
Kas maksā par dzīvošanu sociālās aprūpes centrā?
Ja pilngadīga persona tiek ievietota institūcijā, tai par pakalpojumu ir jāmaksā 85% no tai izmaksātās pensijas (iekaitot piemaksu pie tās) vai citām. Pēc samaksas par minēto pakalpojumu, personas rīcībā ir jāpaliek ne mazāk kā 15 % no tam izmaksātajiem Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras maksājumiem. To nosaka un regulē Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likums.
Ja klientam nav noteikts trūcīgas personas statuss, vai, ja tās ienākumi un uzkrājumi nav pietiekami, lai samaksātu pilnu pakalpojuma cenu, par pakalpojumu ir jāmaksā viņa apgādniekam. Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likuma izpratnē apgādnieks ir persona, kurai saskaņā ar likumu vai tiesas nolēmumu ir pienākums rūpēties par savu laulāto, bērniem vai vecākiem. Līdz ar to mazbērniem netiek uzlikts par pienākumu maksāt par sociālajiem pakalpojumiem. Turklāt pieaugušo bērnu pienākumu uzturēt savus bērnus un vecākus nosaka arī Civillikums.
Kuros gadījumos apgādnieks nemaksā?
Apgādnieks ir atbrīvojams no samaksas par sociālo pakalpojumu, ja viņam noteikts trūcīgas personas statuss vai, ja ir pierādīts, ka vecāks, kurš saņem aprūpes pakalpojumu sociālās aprūpes centrā, nav rūpējies par bērnu. Par pierādītu tiek uzskatīts tāds fakts, kas apstiprināts ar tiesas lēmumu.
Kuros gadījumos maksā pašvaldība?
Ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas pakalpojumu var saņemt divos veidos. Pirmkārt – ar pašvaldības iesaistīšanos pakalpojuma nodrošināšanā. Šajā gadījumā pakalpojuma saņemšanas kārtību nosaka speciāli Ministru kabineta noteikumi un te nepieciešami gan personas iesniegums, gan ārsta atzinums, gan arī cilvēka dzīvesvietas sociālā dienesta vērtējums par personas sociālo situāciju un atzinums par pakalpojuma piešķiršanu, kas balstīts uz personas fizisko un garīgo spēju novērtējumu un aprūpes līmeņa noteikšanu (pakalpojumu institūcijā var saņemt, ja ir noteikts 3. vai 4. aprūpes līmenis). Šajā situācijā tiek vērtēta arī personas un viņas apgādnieku maksātspēja. Šajā gadījumā, ja klients un apgādnieks nespēj samaksāt par pakalpojumu, tā izmaksas tiek segtas no pašvaldības budžeta.
Ministru kabineta noteikumi arī regulē kārtību, kādā tiek veikta samaksa par sociālo pakalpojumu. Līdzekļi, kas pēc pakalpojuma samaksas paliek apgādnieka ģimenes rīcībā, nedrīkst būt mazāki par summu, kura aprēķināta, reizinot valstī noteikto minimālo algu ar koeficientu. Par vienas personas ģimeni šis koeficients ir – 1, par katru nākamo apgādnieka ģimenes locekli – 0,5. Taču pašvaldība atbilstoši finansiālajām iespējām var noteikt klientam citu, labvēlīgāku samaksas kārtību.
Otrkārt, pakalpojumu var saņemt privātā ceļā (bez sociālā dienesta iesaistes), slēdzot ar pakalpojuma sniedzēju divpusēju līgumu vai līgumu ar vairākiem iesaistītajiem, piemēram, apgādniekiem. Šādā gadījumā pakalpojuma apmaksa notiek atbilstoši noslēgtā līguma nosacījumiem.
Vairākas pašvaldības, piemēram, Rīga un Tukums ir noteikušas klientam labvēlīgākus sociālo pakalpojumu samaksas nosacījumus. Tajā skaitā pilnībā atbrīvojot apgādniekus no samaksas par sociālajiem pakalpojumiem. Ir arī pašvaldības, kas ir noteikušas augstāku naudas summas līmeni, kam jāpaliek apgādnieka rīcībā pēc sociālā pakalpojuma samaksas. Līdz ar to, ja persona vai apgādnieks nespēj samaksāt par pakalpojumu institūcijā, ir jāvēršas pašvaldības sociālajā dienestā ar lūgumu izvērtēt ienākumus un veikt līdzmaksājumu no pašvaldības budžeta.
Bez tam pakalpojumu var saņemt arī privātā ceļā (bez sociālā dienesta iesaistes), slēdzot ar pakalpojuma sniedzēju divpusēju līgumu vai līgumu ar vairākiem iesaistītajiem, piemēram, apgādniekiem. Šādā gadījumā pakalpojuma apmaksa notiek atbilstoši noslēgtā līguma nosacījumiem.
Vēlos piebilst, ka Labklājības ministrija šī gada martā ir noslēgusi līgumu ar organizāciju, kas izstrādās priekšlikumus par ilgtermiņa sociālās aprūpes finansēšanas modeļiem, jo gan pašvaldības, gan pakalpojumu sniedzēji un saņēmēji uzskata, ka esošajā kārtībā nepieciešamas izmaiņas. Tas nozīmē, ka pēc pētījuma rezultātu saņemšanas notiks diskusijas par pētījumā izvirzītajiem izmaiņu priekšlikumiem un varēs tikt sagatavots piedāvājums tiesiskā regulējuma izmaiņām, kas jāapstiprina Ministru kabinetā.
