Ja Rietumu valstis pieņem lielas varas konflikta iespējamību, tām rūpīgi jāizvērtē savas spējas izcīnīt ilgstošu karu un jāīsteno stratēģija, kas vērsta uz izsīkumu, nevis manevriem.
Šādu viedokli Lielbritānijas Karaliskā Apvienoto studiju institūta (RUSI) viedokļu rakstā paudis bijušais ASV armijas virsnieks ar vairāk nekā desmitiem gadu pieredzi, dienējot frontes līnijās Korejā, Irākā un Afganistānā, militārais analītiķis Alekss Veršinins
Izsīkuma karā galvenais nav teritorija
Viņš sacīja, ka izsīkuma kariem ir nepieciešama sava “kara māksla”, un tie tiek izcīnīti ar spēku orientētu pieeju, pretstatā manevru kariem, kas ir “orientēti uz reljefu”.
Pēc eksperta domām, visticamāk, uzvarēs tā puse, kas atzīst kara nogurdinošo raksturu un koncentrējas uz ienaidnieka spēku iznīcināšanu, nevis teritorijas iegūšanu .
“Ātrākais veids, kā zaudēt izsīkuma karu, ir koncentrēties uz manevriem, izšķērdējot vērtīgus resursus tiešajiem teritoriālajiem mērķiem . Atzīstot, ka izsīkuma kariem ir sava māksla, ir ļoti svarīgi tos uzvarēt, neciešot katastrofālus zaudējumus,” norāda analītiķis.
Tomēr Rietumi nav gatavi šādam karam, uzskata Veršinins.
“Vēsturiski Rietumi ir devuši priekšroku īsai profesionālu armiju sadursmei, kur uzvarētājs ņem visu… Izsīkuma kari tiek uzskatīti par izņēmumu, no kā jāizvairās par katru cenu,” saka eksperts.
Augstākās klases ieroči nav noteicošais faktors
Veršinina viedoklis ir saistīts ar faktu, ka izsīkuma karā galvenais nav kvalitāte, bet gan kvantitāte.
Viņš minēja Otrā pasaules kara piemēru. Vācu tanki bija lieliskāki un daudz labāki par padomju tankiem, taču, izmantojot aptuveni tādus pašus ražošanas resursus, Padomju Savienība piegādāja astoņus T-34 uz katru vācu tanku.
Turklāt augstas klases ieročiem ir vajadzīgs arī augstas klases karaspēks. Un tā sagatavošana prasa ievērojamu laiku, kas nav pieejams karā ar augstu izsīkuma līmeni.
Ja būs lieli zaudējumi, NATO nebūs rezervju
Eksperts atzīmē, ka NATO karjeras militārpersonas un seržanti tiek apmācīti ilgstoši un rūpīgi. Tomēr tas var izspēlēt nežēlīgu joku, kad liela mēroga konflikta laikā lielu zaudējumu gadījumā vienkārši nav neviena, kas tos ātri aizstātu.
“Ideja, ka civiliedzīvotājiem var dot trīs mēnešus ilgas apmācības, seržanta nozīmītes un pēc tam sagaidīt, ka viņi uzstāsies kā septiņus gadus veci veterāni, ir katastrofas recepte . Tikai laiks var radīt līderus, kas spēj īstenot NATO doktrīnu, un laiks – tas ir kaut kas tāds, kas neapmierina nogurdinošā kara milzīgās prasības,” pārdomā analītiķis.
PSRS militārā doktrīna nav tik slikta?
Un kā piemēru Veršinins izvirza PSRS modeli ar tās sistēmu par totālu iesaukšanu militārajā dienestā jaunajiem vīriešiem, kuriem jāsaņem elementāras pamatzināšanas par militārajām lietām un globāla konflikta gadījumā tiek izmantoti kā rezerve.
“Nepārtrauktā militārpersonu mainība neļāva izveidot Rietumu tipa seržantu korpusu, bet radīja milzīgu kara laikā pieejamo daļēji apmācītu rezervju kopu. Uzticamu seržantu trūkums radīja uz virsnieku orientētu vadības modeli, kas bija mazāk elastīgs nekā NATO., bet vairāk pielāgota vērienīgai kara paplašināšanai,” – Padomju armijas priekšrocības un trūkumus raksturo eksperts.
Kurš modelis ir efektīvāks – PSRS vai NATO
Veršinins par efektīvu modeli sauc abu sajaukumu , kurā valsts uztur vidēja lieluma profesionālu armiju kopā ar mobilizācijai pieejamu iesaucamo masu.
Citas svarīgas vēsturiskas paralēles
Veršinins atgādina, ka Verdunas kaujā Pirmajā pasaules karā vācieši iekrita savās lamatās, kuras gatavoja frančiem. Viņi plānoja nekavējoties ieņemt galvenās pozīcijas, provocējot frančus asiņainos pretuzbrukumos. Tajā pašā laikā kauja izvērtās par virkni augstas cenas kājnieku uzbrukumu no abām pusēm, ko pavadīja artilērijas apšaude.
Par vēl vienu svarīgu piemēru analītiķis nosauc sabiedroto ofensīvu 1918. gadā.
“Sabiedrotie virzījās uz priekšu plašā frontē, savukārt vāciešiem nebija pietiekami daudz resursu, lai aizstāvētu visu līniju. Kad vācu armija sāka atkāpties, to apturēt vairs nebija iespējams,” stāsta eksperts.
Un atkal šajā kontekstā, kā gan neatcerēties spožo Ukrainas bruņoto spēku Harkivas pretuzbrukuma operāciju. Tāpat ir jāizdara secinājumi un jānovērš tādas pašas kļūdas pieļaušana Ukrainas karaspēkam gadījumā, ja Krievija sāks jaunu lielu ofensīvu, ko prognozē daži eksperti.
Mūsdienu karadarbība
Analītiķis atgādina, ka mūsdienu karadarbība “ir integrēta sistēma, kas ietver dažādus elektroniskās karadarbības (EW) veidus, trīs galvenos pretgaisa aizsardzības veidus, četrus dažādus artilērijas veidus, neskaitāmus gaisa kuģu veidus, uzbrukuma un izlūkošanas dronus, celtniekus un sapierus, tradicionālos kājniekus, bruņutehniku un, galvenais, loģistiku.
Viņš min 30 karavīru grupas uzbrukumu kā šīs sarežģītības piemēru . Šim nolūkam jums būs nepieciešams:
elektroniskās kara sistēmas ienaidnieka bezpilota lidaparātu traucēšanai;
cita elektroniskā karadarbības sistēma ienaidnieka sakaru traucēšanai, padarot neiespējamu ienaidnieka uguns regulēšanu;
trešā elektroniskā karadarbības sistēma kosmosa navigācijas sistēmu traucēšanai, aizliedzot izmantot precīzi vadāmu munīciju;
pretbateriju radari, lai iznīcinātu ienaidnieka artilēriju;
sapieri, kas attīra ceļus caur mīnu laukiem;
pašu dronus, kas nepieciešamības gadījumā nodrošinās operatīvo izlūkošanu un uguns atbalstu. Tajā pašā laikā šis uzdevums prasa ievērojamu apmācību, lai izvairītos no munīcijas nomešanas uz saviem spēkiem;
artilērija, lai sniegtu atbalstu gan uz vietas, gan aiz ienaidnieka līnijām, mērķējot uz rezervēm un apspiežot ienaidnieka artilēriju.
Turklāt svarīga ir pretgaisa aizsardzības sistēma.
“Visām šīm sistēmām jādarbojas kā integrētai komandai, lai atbalstītu 30 cilvēkus vairākos transportlīdzekļos, kas uzbrūk vēl 30 cilvēkiem vai mazāk. Koordinācijas trūkums starp šiem līdzekļiem novedīs pie neveiksmīgiem uzbrukumiem un briesmīgiem zaudējumiem, pat neredzot ienaidnieku,” norāda eksperts.
Viņaprāt, uzvaru izsīkuma karā nodrošina rūpīga plānošana, rūpnieciskās bāzes attīstība un mobilizācijas infrastruktūras attīstība miera laikā un vēl rūpīgāka resursu apsaimniekošana kara laikā.