Tiklīdz Krievijā sākās prezidenta vēlēšanas, Eiropadomes prezidents Šarls Mišels apsveica Vladimiru Putinu ar uzvaru. Viņš, protams, bija sarkastisks, taču viņam noteikti bija taisnība. Ar šādu vadmotīvu sava viedokļa izklāstu ievada rakstnieks un publicists Dmitrijs Petrovs.
“Tikai pie mums ir īstas vēlēšanas un demokrātija! Bet pie viņiem tas ir farss! – gadiem ilgi un nebeidzami pauda aģitatori PSRS. Par spīti dažnedažādiem, kuriem skauž mūsu laimīgā tagadne un īpaši nākotne. Un Krievijā tagad saka to pašu. Tikai tagad tie vairs nav aģitatori, bet gan “eksperti”. Un ko tas maina?
Kāda tur politika?
Krievijas mediju pasaule ir pilna ar eksotiskiem vārdiem. Piemēram, “Pirmais krievs”, “Cargrad”, “Kontinentalist”, “Infovarščina” un tā tālāk. To īpašnieki nepārprotami uzskata, ka lielākā daļa auditorijas nekādā veidā nesliecas saprast ne tekstus, ne vēl jo vairāk nosaukumus. Tas nav dīvaini. Jau sen Gustavs Le Bons skaidroja: pūlim galvenais ir nevis sapratne, bet gan kopīgs uzmanības centrs.
Nu, piemēram, ko nozīmē vārdi “Krievija globālajā politikā”? Šis, iespējams, ir viens no iespaidīgākajiem žurnālu nosaukumiem krievu valodā. Šķiet, ka no pirmā acu uzmetiena viss ir kārtībā. Acīmredzot šeit autori apspriež subjektīvās valsts, ko sauc par Krieviju, vietu, lomu un mērķus starptautiskajā situācijā, tās stratēģijas, atbildes uz izaicinājumiem, problēmas, sadarbības perspektīvas, konkurenci, attīstību…
Bet šis ir pirmkārt. Bet, otrkārt, izrādās, ka Krievijas valsts – tas ir, tās iedzīvotāji un viņiem pieejamie resursi – nespēlē lomu globālajā politikā un neieņem vietu. Izņemot bruņota putnubiedēkļa, kas izraisa apjukumu un dažkārt žēlumu vai atstumtību.
Šiem cilvēkiem pieejamie resursi ir niecīgi – nav ne derīgo izrakteņu, ne nozaru, ne citu aktīvu – tie jau sen ir sadalīti augšās. Viņi arī tautu pārvērta par resursu. Un iekšpolitikā labākajā gadījumā viņš ir elektorāla dekorācija, ko kontrolē augstākā līmeņa algoti manipulatori. Ko tad cilvēkiem vajadzētu darīt globāli? Sist kaimiņus ar raķetēm. Apbrīnot atomdraudus. Šausmināties par Rietumu zemiskumu. Mirt un sakropļoties – Dievs zina, kādā skaitā…
Tā tauta arī dara. Bet tā nav aktiera, bet marionetes loma, kuru vada tie, kas piesavinājušies gan valsts resursus, gan tiesības izlemt, kas šodien un rīt notiks ar Krieviju un tās pilsoņiem. Tas ir, žurnālu vajadzētu saukt par “krievu uzurpatoriem globālajā politikā”. Bet nē. Galu galā mums ir jāstiprina ilūzija par tautas un varas vienotību.
Ekspertīzes nabadzība
Taču varas “eksperti” mīl publicēties šajā žurnālā. Tas nozīmē, ka viņi ir pielaisti. Ak, cik jauki ir apliecināt lojalitāti! Cik izdevīgi ir uzminēt savu priekšnieku domu gaitu! Cik svarīgi ir iepriecināt pasūtītāju! Vai varbūt, par laimi, pasūtītājs pats izlems, kādai jābūt publikācijai?
Kāpēc eksperti ir pēdiņās? Jo uzurpēšanas žurnālā netiek ielaisti speciālisti, kuri spēj adekvāti analizēt situāciju un sniegt attiecīgus ieteikumus. Jo lielākoties viņi atstāja valsti. Kāda ir objektīvās ainas publiska analīze?
Arī īstie mediji, kuri publicēja īstu ekspertu viedokļus, pameta valsti (pārsvarā).
Ja “eksperts” ir pierādījis, pareizi uzminējis un iepaticies, viņš uzskata, ka savā ieskaišu kartiņā, kur tiek doti rīkojumi, ir saņēmis plusiņu. Un, ja viņš saņem rīkojumu, viņš dara visu, lai sabiedrībai nedotu skaidru informāciju, bet lai vēl vairāk iepriecinātu pasūtītāju. Tas noved pie eksāmena jēgas nabadzības. No padomdevējiem par istabenēm ar galvenajām piezīmēm: “Ēdiens pasniegts!” un “ko vēl vēlaties?”
Globālo dienvidu pieredze
Kad varas iestādes vēlas sabiedrībā radīt sajūtu, ka viņu slēptā vai atklātā kontrole pār politiku, partijām un vēlēšanām it visur ir norma. Ka visur valda kalpiskums un pazemība. Ka vēlēšanas noteikti ir iestudētas, nekādi savādāk. Krāpšana. Pod-tass-ovka.
Nu, kurš, piemēram, bija pārsteigts, ka 2023. gada vēlēšanās Ēģiptē atkal uzvarēja prezidents Sisi (89,65% balsu), izmantojot to, ko Krievijā sauc par administratīvo resursu ? Vai arī tas, ka jūlijā ar šī paša resursa palīdzību par Uzbekistānas galvu tika ievēlēts Šavkats Mirzijājevs (87,05%)? Un vai kāds Zimbavē šaubījās par pašreizējā līdera Mnangagva uzvaru kopš 2017. gada un ar to pašu resursu piesaisti? Lai gan Zimbabvē uzvarēja nožēlojami 52,6% balsu.
Secinājums: tautas gribas izteikšanas laikā galvenie ir nevis kandidāti, viņu padomnieki un vēlētāji, bet gan procesa administratori. Un ne tikai Krievijā, bet arī Āzijā un Āfrikā, ar kurām Krievijas varas iestādes veic savstarpēji bagātinošas apmaiņas. Ieskaitot pieredzi. Globālā politika, lūk!
Šeit noder bēdīgi slaveno globālo dienvidu pieredze. Varbūt tāpēc, ka Krievijas partneri jūtas tuvi Irānai, Zimbabvei, Gabonai? Tur, starp citu, uzvarēja līderis Ali Bongo, kurš bija pie varas kopš 2009. gada (64%), tēta Omara mantinieks, kurš valdīja 41 gadu. Tiesa, militāristi viņu ātri gāza. Dienvidos bieži vien administrators ir armija.
Bet “eksperti” dod priekšroku civilajiem birojiem, kas atlasa kandidātus reģistrācijas stadijā. Vai vienkāršs uzbeks-ēģiptietis-krievs pats var noteikt politiķa līmeni un svaru? Viņam arī tajā ir jāpalīdz. To dara vēlēšanu komisija vai līdzīga institūcija. Tā izlemj, vai šai personai ir pietiekami daudz svara, lai to iekļautu balsojumā. Priekšvēlēšanas un visādi paraksti? Muļķības! Galvenais ir kontrole pār biļeteniem un piekļuvi reklāmai. Pluss – tiesu un citi ierobežojumi tikšanās ar vēlētājiem, mītiņi, gājieni, šovi utt.
Viltība ir, pārņemot varu, novērst tās nodošanu, vēl labāk, nepielaižot ienaidnieku pat pie vēlēšanu zīmēm. Kā Nadeždins vai Duncova. Un – nekādu viltojumu! Ir pārāk daudz piemēru, kad tie noved pie kariem, un varas iestādes tos zaudē.
“Trūdošo Rietumu šausmas”
Taču izrādās – lūk, kas par jaunumu – tā notiek ne tikai “ekspertiem” dārgajos daudzsološajos Dienvidos, bet arī viņiem netīkamajos norietošajos Rietumos. Un tur tas ir – slikti. Jo, redz, tur liedz Maskavas Vecajā laukumā dievinātajiem labējiem populistiem piedalīties vēlēšanās. Citādi viņi saņemtu nevis pieticīgus balsu procentus, bet veselus Procentus! Viņi saka, lūk, tos valdošā iekārta uzskata par draudu liberālajai daudzpolaritātei.
Tāpēc viņš cenšas tos aizliegt. Un atstāt tikai vienkārši kreisos, stulbos kreisos, niknos ultrakreisos un trakos ekstrēmistus. Un tā, viņi paziņo, ir vēl viena Rietumu pūšanas pazīme. Bet katram mākonim ir sudraba maliņa. Galu galā viņi joprojām dara to pašu, ko Krievijā – tas ir, nav brīvu vēlēšanu. Un nevajag. Redzēsiet – 2024. gadā būs daudz un dažādi, un izrādīsies, kā teikts – visu lems priekšniekiem pakļautie kontroles biroji.
Bet kā ir ar Itāliju, kur pirms gada pie varas nāca tās “Brāļi”, kurus visi, kas varēja, sauca tikai par populistiem un labējiem? Un neviens viņu sarakstu neizgrieza ne sākumā, ne pēc tam. Un Argentīna? Un Havjera Mailija ievēlēšana par prezidentu? Neviens viņu neapturēja ne reģistrācijas līmenī, ne aģitācijas laikā, un neviens nezaga viņa balsis skaitīšanas laikā. Kā ar Kipru? Kur uzvarēja centriski labējais Nikoss Kristodulids. Un neviena “kreisā vēlēšanu komisija” viņu nenoraidīja. Kā ar Nīderlandi, kur visvairāk vietu parlamentā ieņēma Brīvības partijas labējie? Un nekādas diskvalifikācijas. Slovākijā pie varas nāca prokremliskais “Virziens – Sociāldemokrātija”. Un neviena Valsts vēlēšanu un partiju finansēšanas kontroles komisija viņu neapturēja.
Regulatoru visvarenība attīstītās pasaules politiskajā telpā un viņu alerģija pret labējiem ir izdomājums. Globālajos dienvidos – tur valda administratīvie resursi, jā. Šajā ziņā aukstā Krievija ir daļa no tiem pašiem dienvidiem.