”Vispār jautri”. Ar šādu vadmotīvu sava viedokļa izklāstu ievada publicists Aleksandrs Ņevzorovs
Krievijā valda rīta haoss.
Pārkāpta valsts robeža, zem ES karoga braucoši tanki placina čekistus, deg naftas bāzes, un lidmašīnas krīt tieši kapsētā.
Belgorodas administrācijā ir caurvēji: sprādzienā tika izsisti logi.
Brjanskas un Kurskas skaistajās piparbodītēs stāv rindas pēc maizes un sāls.
Iedzīvotāji apspriež RDK (Krievu brīvprātīgo korpuss) sagaidīšanas noteikumus.
Tiek stādīti ierindā pūtēju orķestri.
Reklāmkarogi jau ir gatavi: “Tauta, kura nevēlas barot savu armiju, izglābs no aptaukošanās daudzus ģenerāļus!”
Vispār jautri.
Kas notiek?
Nekas īpašs.
Šī nākotne draudzīgi māj ar roku: tā nodod sirsnīgus sveicienus krieviem.
Nākotne, protams, jau vēlas iestāties pēc iespējas ātrāk, taču tā saprot, ka sabiedrība vispirms ir “jāsagatavo”.
Tā lēnām pierod pie ugunskuru, asiņu un bumbu patversmju smaržas.
Citu variantu nav. Krievijas ”īssavienojums” tuvojas.