Ir pagājuši gandrīz divi gadi, kopš Kremlis uzsāka pilna mēroga iebrukumu jeb to, ko krievi sauc par “speciālo militāro operāciju” pret Ukrainu, un vairums krievu ir pielāgojušies, mācoties tikt galā ar kara laika stresu, maksimāli distancējoties no realitātes un tā, kas notiek frontē.
Tajā pašā laikā Krievijas pilsoņu vidū arvien biežāk izskan runas par miera vēlamību vai vismaz cerībām uz miera sarunām ar Ukrainu.
Raksta “Alternatīvā realitāte: kā Krievijas sabiedrība iemācījās neuztraukties par karu” līdzautori – Andrejs Koļesņikovs, vecākais līdzstrādnieks Karnegija Krievijas Eirāzijas centrā Berlīnē un Deniss Volkovs, Levada centra direktors, pārrunāja mūsdienu Krievijas sabiedrības stāvokli Kārnegi fonda ietvaros.
Viņi savā rakstā mēģināja aprakstīt procesus, kas iznīcināja morāles paliekas Krievijas sabiedrībā un sagrozīja tās pilsoņu realitātes izjūtu, uz kuru spieda pēdējo divu gadu Kremļa propagandētās idejas un notikumi, kurus Krievijā, draudot ar kriminālsodu, jāsauc par “speciālo militāro operāciju”.
Kādi procesi šodien notiek vairākuma krievu prātos?
Pirms gada liela daļa Krievijas sabiedrības deva priekšroku “slēpties no ziņām”. Mūsdienās šie cilvēki dzīvo mākslīgi radītā alternatīvā realitātē, kurā krievu tauta it kā “veic mesiānisku uzdevumu, aizstāvoties no Rietumiem, kas cenšas tos iznīcināt”.
Trešā kara gada tuvošanos Andrejs Koļesņikovs raksturoja kā periodu, kurā lielākā daļa krievu piespiedu kārtā pielāgojas realitātei.
“Cilvēki saprata, ka karš ir kaut kas tāds, kas turpināsies ilgu laiku, un tāpēc viņi “ieslēdza” sevī psiholoģisko aizsardzību no tā, no šiem briesmīgajiem notikumiem. Viņi pieņēma attaisnojumus Krievijas rīcībai Ukrainā, attaisnojumus, kas nāk no pašas augšas, prezidenta, no dažādām amatpersonām, caur televīziju un prokremlisku publiku sociālajos tīklos,” tā situāciju raksturoja analītiķis.
Žurnālists un pētnieks Andrejs Koļesņikovs skaidroja, ka cilvēki “koncentrējās uz savu personīgo dzīvi un Kremlī šī parādība ir labi saprotama”, uzskata eksperts.
“Līdz šīs prezidenta kampaņas beigām Kremlis neveiks mobilizāciju. Ne tikai šī vārda militārajā, bet arī emocionālajā nozīmē. Un nedomāju, ka Kremlis zina, kādu politiskās līnijas variantu tas īstenos nākotnē, bet šobrīd spēkā paliek sabiedriskais līgums: “klusa dzīve” apmaiņā pret atbalstu līderim un režīmam. “teica Koļesņikovs.
Kā Kremlim kara laikā izdodas panākt sabiedrības stabilitāti?
Deniss Volkovs to apstiprināja, piebilstot, ka “galvenā loma ir ekonomiskajai stabilitātei, kuras uzturēšanai tika novirzīti lieli resursi, īpaši pēc panikas, kas radās pirmajos mēnešos” pēc pilna mēroga iebrukuma.
Sociologs atzīmēja galveno režīma problēmu – “vajadzību maksāt naudu valsts darbiniekiem, militāro uzņēmumu darbiniekiem un, pats galvenais, tā sauktās “SMO” dalībniekiem.”
Volkovs sacīja, ka, tā kā šie cilvēki galvenokārt ir no “ nabadzīgajiem ciematiem un mazpilsētām Krievijā,” viņu ienākumi “ir salīdzinoši auguši pret to, kā viņi dzīvoja pirms kara ar Ukrainu”.
“Neskatoties uz inflāciju, ievērojama daļa iedzīvotāju pirmo reizi mūžā jūtas labāk,” viņš uzsvēra, “turklāt jau no paša sākuma, vēl pirms kara, vēl pirms kauju sākuma, konflikts un eskalāciju uzskatīja par Rietumu, ASV, nevis Krievijas veicinātu un iniciētu. Šajā shēmā Krievija “vada aizsardzības un taisnīgu karu”, un Putins tiek uzskatīts par “Krievijas krievu Donbasā aizstāvi”.
Andrejs Koļesņikovs turpināja Denisa Volkova pausto domu, skaidrojot, ka “mūsdienu Krievijas ekonomikas atkarība no valsts kara laikā kļuva vēl lielāka, taču tas grauj valsts budžetu, kas ir iedzīvotāju lojalitātes avots”.
“Kamēr Krievijas Finanšu ministrija joprojām izmanto dažādus trikus, lai samazinātu budžeta deficītu,” sacīja eksperts, “tie veido sava veida jaunu vidusšķiru: tie ir cilvēki no FSB, armijas, Nacionālās gvardes, prokuratūras, un viņi ir gatavi atbalstīt šo režīmu, lai aizsargātu sevi. Miljoniem cilvēku strādā valsts labā. Tie ir no budžeta atkarīgi cilvēki: skolotāji, ārsti, valsts darbinieki. Tie varētu radīt lielu atbalsta vilni prezidenta vēlēšanu laikā. Protams, frontes zaudējumu problēma var iedragāt uzticību varas iestādēm, taču neviens nezina šo zaudējumu patiesos skaitļus. Provincēs saka: “mums uzbruka, mēs cīnāmies, mums ir jāaizstāv sava valsts, tas ir pienākums aizstāvēt savu valsti, tas ir mūsu dēlu un vīru pienākums.” Lai gan arī šeit parādījās daži realitātes izpratnes atmirdzumi, kas izpaužas, piemēram, nelielas mobilizēto karavīru ģimeņu kustības darbībā. Viņi atklāti pauž zināmu neapmierinātību. Protesti notiek arī nacionālajās republikās – Jakutijā un Baškīrijā. Konsolidācija šobrīd ir diezgan trausla, taču mēs nezinām, kādi jaunumi, kādi izraisītāji var mainīt situāciju valstī un pilnībā atgriezt nežēlīgās realitātes uztveri vairumam krievu.
Deniss Volkovs uzskata, ka “piefrontes reģionos un pilsētās cilvēki ir vairāk “dusmīgi uz Ukrainu”, un rezultātā viņi vairāk atbalsta Krievijas militāros spēkus un Krievijas valdību.”
Eksperts sacīja, ka viņa vadītā dienesta pētījumi liecina, ka, “sākot Krievijas pilsētu apšaudes, kā arī bezpilota lidaparātu uzbrukumus pagājušā gada pavasarī, miera sarunu atbalsta līmenis kritās, lai gan pirms tam pusgada laikā tas bija pieauga līdz 55%.
“Man tas bija viens no pieaugoša noguruma rādītājiem sabiedrībā,” atzīmēja eksperts.
Tajā pašā laikā Volkovs uzsvēra, ka cilvēku attieksme reģionos pret Kremļa lēmumiem izriet no formulas: “viņi zina, ko dara.”
Kas ir Boriss Nadeždins?
Andrejs Koļesņikovs viņa uzrašanos uzskata par “interesantu un negaidītu”.
“Viņš nebija tik atpazīstams visā Krievijā, neskatoties uz to, ka viņš piedalījās televīzijas sarunu šovos. Tajā pašā laikā viņš jau daudzus gadus ir praktizējošs politiķis. Viņš ir liberālu uzskatu cilvēks. Bet tagad viņš ir kļuvis par kaut kādu kandidātu no nekurienes. Viņš ir simbols iespējai paust savu personīgo neapmierinātību ar režīmu. Daži cilvēki cer uz iespēju demonstrēt protestu,” sacīja Koļesņikovs.
Eksperts skaidroja, ka “Nadeždina atbalsts ir atklāta liberālu pretkara un anti Putina uzskatu demonstrācija”.
“Tas ir drosmes gadījums, kad jūs uzrādat pasi, reģistrējot viņa atbalstu. Tāpēc Kremlim tā ir diezgan nopietna parādība. No otras puses, varas iestādes var cerēt, ka viņš dabūs, teiksim, 2%, lai pateiktu: “skat, liberālos uzskatus neatbalsta daudzi cilvēki – mūsu prezidentam ir 80%, bet šim puisim ir tikai 2, mazāk nekā komunisti var savākt vēlēšanās” Taču risks režīmam ir diezgan augsts,” norādīja analītiķis.
Deniss Volkovs tam nepiekrita, sakot, ka “tieši otrādi, viņš nesaskata lielus draudus Kremlim”.
“Viņa (Nadeždina) dalība palielinās vēlētāju aktivitāti vēlēšanās,” ir pārliecināts Volkovs, “karš ir novedis pie lielas sabiedriskās domas konsolidācijas ap Putinu, ap Krievijas valsti. Pusotra mēneša laikā, protams, vēl daudz kas var mainīties, tomēr redzams, ka pieaug krievu nacionālisms.
Lai gan Deniss Volkovs atgādināja, ka jau no paša kara sākuma Levadas centra aptaujas liecina par stabilu kara noraidīšanu 20-25% krievu vidū, viņš ir pārliecināts, ka “jebkuram politiķim būs ļoti jācenšas, lai šie cilvēki viņam noticētu.”
Kas ir daudzu krievu paradoksālās domāšanas pamatā?
Levadas centra aptaujas liecina par paradoksālu parādību: tie paši krievi, kuri uzskata, ka tā sauktā “speciālā operācija nodarīja vairāk ļauna nekā laba”, “atbalsta valdības lēmumus un iniciatīvas”.
Andrejs Koļesņikovs uzskata, ka ir “diezgan tipiski, ka viena respondenta galvā ir pretrunīgi viedokļi”.
“Cilvēki cenšas sev izskaidrot, kāpēc viņi atrodas šajā konkrētajā punktā, kur viņiem “neiespējami ietekmēt situāciju un apturēt karu,” skaidro pētnieks. “Viņi saka, ka “tur ir mūsu puiši. Mēs nevaram būt pret viņiem.” Vēl viens moments: nav iespējams izmērīt vai aprēķināt, cik spēcīgas ir bailes vidusmēra krievu vidū. Tajā pašā laikā ne visi domā, ka atrodas koncentrācijas nometnē. Lielākā daļa joprojām domā, ka dzīvo vairāk vai mazāk demokrātiskā valstī un ka viņiem ir iespēja nebaidīties no varas iestādēm. Un viņi “iesloga” citus cilvēkus, “ārvalstu aģentus, sliktus cilvēkus, kuri cenšas iedragāt mūsu konsolidāciju”.
Deniss Volkovs atgādināja, ka “tikai aptuveni 20% krievu interesējas par politiku un cenšas sekot līdzi jaunumiem”.
“Tomēr lielākajai daļai no viņiem nav vienota skatījuma uz politiskajiem notikumiem un viņi lielā mērā paļaujas uz to, ko raksta galvenie prokremliskie mediji. Un vairākums sliecas atbalstīt represīvus likumus, taču neuzskata tos par represīviem, jo tie, viņuprāt, tiek pieņemti, lai aizsargātu valsti un ierindas pilsoņu ikdienu,” skaidroja sociologs.
“Lielākā daļa cilvēku Krievijā joprojām mēdz paļauties uz valsts televīziju vai pat valsts atbalstītiem emuāru autoriem, kuri tagad ļoti aktīvi darbojas internetā, vietnē YouTube, vietnē VKontakte. Pēdējais ir populārākais sociālais tīkls Krievijā, valsts tajā iegulda lielu naudu, lai veidotu un kontrolētu tā lietotāju naratīvus,” sacīja Volkovs.
Ko lielākā daļa krievu sagaida nākotnē?
Andrejs Koļesņikovs pieļāva, ka “daudziem krieviem galvenais jautājums ir, kas notiks pēc vēlēšanām? Ja nu pēkšņi pēc vēlēšanām šis režīms varētu kļūt brutālāks, represīvāks un ierosināt jaunu mobilizācijas vilni?
Tajā pašā laikā, pēc Andreja Koļesņikova teiktā, lielākā daļa krievu nepieņem Krievijas militāras sakāves iespēju.
Pat par miera sarunām daudzi cilvēki domā, “iztēlojoties tās uz Krievijas uzvaras fona, kurā dažas “Ukrainas teritorijas pāries Krievijai”. Un varas iestādes, šķiet, ir “pārliecinātas, ka tām ir resursi, lai turpinātu šo karu”, uzskata pētnieks.
Tajā pašā laikā Deniss Volkovs uzskata, ka uz šī fona “lielākā daļa krievu nevēlas daudz upurēt”. vairums vēlētos izvairīties no jebkādas personiskas līdzdalības konfliktā.
