Neskatoties uz to, ka Izraēlas cīņa pret Hamas ir izspiedusi ziņas no Ukrainas no laikrakstu pirmajām lapām un no vakara televīzijas ziņām, ir skaidrs, ka Maskavas agresija pret Kijivu saglabāsies. ASV ārpolitikas uzmanības centrā visu 2024. gadu.
Tomēr cerības, ka veiksmīga Ukrainas pretuzbrukuma, bargo sankciju un diplomātiskā spiediena kombinācija varētu likt Putinam mainīt savus stratēģiskos aprēķinus, ir devušas vietu reālākam vērtējumam un atziņai, ka konflikts varētu ilgt daudzus gadus.
Kārnegi Starptautiskā miera fonda eksperti apsprieda Amerikai un pasaulei kritiski svarīgu tēmu: viņi mēģināja noteikt ASV attieksmes trajektoriju pret karu Ukrainā nākamajā gadā.
Kāda bija situācija, kas noveda pie trešā kara gada?
Dara Massikota, Kārnegija Starptautiskā miera fonda Krievijas un Eirāzijas programmas vecākā līdzstrādniece, neuzskata situāciju kaujas laukā Ukrainā par “strupceļu”.
“Krievija ir sagrābusi iniciatīvu kopš vēla rudens, kad Ukrainas pretuzbrukums ir sasniedzis savu kulmināciju,” situāciju frontē raksturoja analītiķe, “abas puses saskaras ar vienādām problēmām, cenšoties virzīties uz priekšu: pastāvīga novērošana ar droniem, apšaudīšana un tajā pašā laikā viņiem ir problēmas ar uzbrukumam nepieciešamo spēku uzkrāšanu, bet viņi ir vienlīdz efektīvi aizsardzībā.
Pēc Eirāzijas aizsardzības un drošības jomas ekspertes domām, “Kremlis ir gatavs ilgstoši ciest smagus zaudējumus, bet Ukraina nevar atļauties šādi rīkoties.”
Turklāt eksperte dalījās savos novērojumos abu pušu pieredzes uzkrāšanas jomā, jo īpaši minot piemērus, kā “ukraiņi ir pirmie, kas izmēģina kaut ko inovatīvu, un krievi atkārto un mēģina to palielināt.”
“Tas notika ar bezpilota lidaparātiem, mēs to redzam tagad ar īpašo munīciju, mēs redzam līdzīgas lietas ātros kājnieku uzbrukumos, izmantojot bruņumašīnas, kam seko atkāpšanās sākotnējās pozīcijās. Un periods, kad Krievijas spēki aizņēmās Ukrainas taktiku un kaujas laukā ieviesa tās pašas metodes, ir kļuvis īsāks,” norādīja Dara Masikota.
Tomēr KF bruņoto spēku taktika, viņasprāt, joprojām ir diezgan haotiska:
“Ja paskatās uz visām to priekšrocībām, vai tas būtu artilērijas vai slīdbumbu apšaudes ātrums, vai tie būtu raķešu uzbrukumi Ukrainai – viņi joprojām nevar pārvērst šos uzbrukumus jēgpilnā progresā, ko viņi patiešām vēlētos. “Rezultātā Kijivai neklājas pārāk slikti, taču ir daži lēmumi, kas jāpieņem diezgan steidzami attiecībā uz turpmāku atbalstu militārajai palīdzībai.” Tam piekrita Kārnegi Starptautiskā miera fonda Krievijas un Eirāzijas programmas vecākais līdzstrādnieks Ēriks Ciaramella, piebilstot, ka “tāpēc šodien galvenais jautājums ir, vai Ukraina var paļauties uz savu Rietumu atbalstītāju kolektīvo ekonomisko svaru”, kas krietni pārsniedz Krievijas ekonomisko potenciālu, kas noteikti mainīs šodienas statisko kara ainu.
Dara Masikota ir pārliecināta, ka pašreizējā situācija radās tāpēc, ka “Rietumi nav pilnībā izmantojuši lielu daļu sava potenciāla tehnoloģiju un inovāciju jomā, savukārt Krievija ir mobilizējusi un aktivizējusi savu aizsardzības nozari”.
Tajā pašā laikā starp Rietumu palīdzības aizkavēšanās iemesliem analītiķis nosauca “primārās grūtības ar loģistiku”, kas saistītas ar neizpratni par konflikta izredzēm, kā arī daudzas “bažas par vienu vai otru ieroci, ar kuru varētu tikt veikti triecieni Krievijas teritorijā, pēc kā situācija varētu saasināties.” Rezultātā, pēc ekspertes domām, “Ukrainai vēl nav piegādāti daudzi solīto ieroču veidi”, kas nopietni ietekmēja pretuzbrukuma efektivitāti.
Ēriks Ciaramella, kurš bija CIP darbinieks Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā priekšvakarā, piebilda, ka “tajā laikā pastāvēja patiesas bažas un neskaidras prognozes par to, cik tālu Putins ir gatavs iet”.
“Atskatoties uz pagātni, mēs vienmēr varam teikt, ka potenciāla eskalācija nekad nedraudēja, un Putins visu laiku blefoja, bet toreiz neviens to nezināja. Tajā pašā laikā Putins draudēja, ka “tie, kas iejauksies, saskarsies ar tādām sekām, kādas viņi nekad iepriekš nav redzējuši”. Mēs nevarējām vienkārši paraustīt plecus no šiem komentāriem, viņa retorikas un pozas. Tas būtu bezatbildīgi. Mēs nevarējām pilnībā ignorēt eskalācijas risku, tāpēc tika ievērota zināma piesardzība. Bet patiesībā jau tad vajadzēja pieņemt lēmumus par mūsu aizsardzības industriālās bāzes uzlabošanu ne tikai ASV, bet arī Eiropā. Tā vietā bija cerība uz kaut kādu brīnumu, ka ir “īsceļi”, lai izbeigtu karu, ka Krievijas ekonomika sabruks sankciju dēļ vai, ka Krievijā sāksies sacelšanās un armija sacelsies pret Putinu”. uzskata eksperts.
Cik svarīgi ir saprast briesmas, ko rada palīdzības aizkavēšana Ukrainai?
Ēriks Ciaramella ir pārliecināts, ka šobrīd Eiropā valda nopietna izpratne par palīdzības Kijivai steidzamību un nepieciešamību.
“Tas bija redzams tajā, kā ES nolēma pārvarēt Ungārijas veto attiecībā uz finansējumu Ukrainai. Pagājušajā nedēļā Apvienotās Karalistes premjerministrs bija Ukrainā, tikās ar prezidentu Zelenski un parakstīja 10 gadu drošības sadarbības līgumu, kas ir sava veida konkrēts divpusējo saistību kopums, ko Apvienotā Karaliste uzņemas Ukrainai. Šis ir tikai viens no līgumiem, kas tiks pieņemti G7 paspārnē. Krievijai nevar ļaut dominēt Ukrainā, jo tam būtu postošas sekas visai Eiropas drošībai, lai gan Ukraina šobrīd nav ne NATO, ne Eiropas Savienības dalībvalsts. Taču Ukrainas vēsturi var ietekmēt tas, kas notiek ne tik daudz Eiropas galvaspilsētās, bet gan Vašingtonā, šī gada novembrī,” skaidroja eksperts.
Ēriks Ciaramella ir pārliecināts, ka “galvenais punkts joprojām ir Kongresa akceptēšana ASV prezidenta administrācijas ierosinātajai finansiālās palīdzības paketei”.
“Par to joprojām trūkst izpratnes, un tas var būt katastrofāli,” viņš uzskata.
Otra lieta, pēc eksperta domām, kas steidzami jādara NATO ietvaros, ir “sasniegt galveno mērķi: izveidot un nodrošināt prognozējamāku un ilgtspējīgāku Ukrainas finansēšanas modeli”.
“Ukrainas militārpersonas kopā ar Pentagonu ir sākušas milzīgas pūles, lai plānotu nākotnes Ukrainas spēkus, kas spētu aizstāvēt valsti un atturēt no Krievijas uzbrukuma nākotnē. Es personīgi vēlējos, lai pēc Viļņas samita šī saruna virzītos nedaudz ātrāk, taču mūsu iekšpolitikas dēļ tā ir palēninājusies,” piebilda Ēriks Ciaramella.
Uz ko cer Kremlis?
“Viņi turpina “sajust vēju savās burās”: viņiem šķiet, ka karš beidzot pagriežas viņiem par labu. Krievijas ekonomika šķiet izturīga pret Rietumu sankcijām, un Krievijas aizsardzības industriālā bāze uzņem apgriezienus. Pēc Prigožina sacelšanās pie apvāršņa vairs nav reālu draudu varai nedz režīma iekšienē, nedz no sabiedrības puses, un priekšā ir Krievijas prezidenta vēlēšanu farss. Viņi saprot, ka pagājušā gada pretuzbrukums bija patiesi nopietns ukraiņu pūliņš ar ievērojamu Rietumu partneru atbalstu Ukrainas bruņoto spēku ekipējuma un apmācības ziņā, taču tagad, kad krievi ir spējuši izturēt, viņi, iespējams, jūtas gana pārliecināti, ka “viņiem ir līdzekļi, lai pakāpeniski nogurdinātu ukraiņus, izsmeltu viņus un liktu uz iespējamām politiskām pārmaiņām Vašingtonā” pieļāva.Ēriks Ciaramella
Dara Masikota piebilda, ka “tajā pašā laikā Kremlis pieliek kolosālus pūliņus”, lai radītu “iekšējās stabilitātes priekšstatu”, neskatoties uz Krievijas armijas milzīgajiem zaudējumiem frontē.
“Un viņi neatlaidīgi atkārto prognozes, ka Rietumi satricināsies,” sacīja analītiķe, “taču tā ir ļoti vienkāršota pašapziņa.”
“Ukrainai ir jānodrošina pēc iespējas vairāk pretgaisa aizsardzības līdzekļu un vairāk pārtvērēju. Es arī domāju, ka ir pienācis laiks pārdomāt, vai ir kādi politiski ierobežojumi liela attāluma triecieniem pret militāriem objektiem pašā Krievijā, jo kara dinamikai ir jāmainās. Mums jāmaina Ukrainas kaujas spēks, lai 2025. gadā tā spētu efektīvāk uzbrukt Krievijas pozīcijām. Bet tas viss prasa tūlītēju finansējumu,” uzstāja Dara Masikota.
Vai ir reālas izredzes sarunām?
Ēriks Ciaramella uzskata, ka “Kremlis ir gatavs sarunām”, taču tas, ko “viņi definē kā “sarunas”, ļoti atšķiras no tā, ko domā ASV”.
“Kremlis vēlas diktēt Ukrainas kapitulācijas nosacījumus. Viņi to sauc par “sarunām”, jo vēlas, lai uz galda būtu dokuments ar karogiem, bet pēc būtības viņi nevēlas novirzīties no savām pozīcijām, kas nozīmē kontroli pār Ukrainu,” sacīja eksperts.
“Es nedomāju, ka mēs saskarsimies ar “lielo karu”, kas izbeigtu visas sarunas, kā daži ir ierosinājuši plašsaziņas līdzekļos,” saka Ciaramella. “Kāpēc gan neiedomāties kaut kādas taktiskas sarunas par konkrētiem jautājumiem? Par Melno jūru neesam daudz runājuši, taču 2023. gadā, neskatoties uz statisko situāciju galvenajā frontes līnijā, Ukraina trāpīja vairākiem ļoti svarīgiem mērķiem. Viņi praktiski padzina krievus no Melnās jūras rietumu daļas un atkal atvēra eksporta koridorus no Odesas. Vai ir iespējams to kaut kā sistematizēt par kaut ko vairāk? Es domāju, ka tas ir pilnīgi iespējams, taču tas ir iespējams tikai tad, ja ukraiņi var runāt no spēka pozīcijām. Vai mēs varētu redzēt, ka tas potenciāli noved pie sava veida taktiskā pamiera? Es neesmu pārliecināts, es domāju, ka tas ir atkarīgs no tā, vai abas puses apzinās, ka ir nogurušas, taču neviena no pusēm vēl nejūt, ka šis ir “ceļa beigas”.
Dara Masikota uzsvēra, ka “Ukrainas pozīcijas kļūtu daudz spēcīgākas, ja visi redzētu, ka ir atjaunots Amerikas un Eiropas atbalsts.”
“Vai ir iespējams, ka Krievija vēlas risināt sarunas? Jā, pilnīgi iespējams, ka viņi sūta… privātus signālus, kas kaut kā ļoti atšķiras no publiskajiem signāliem, kas nešķiet pārāk uz sarunām orientēti un izskatās pēc diktējošiem noteikumiem. Tomēr mūsu atbalstam Ukrainai ir jābūt tam, lai dotu viņiem rīcības brīvību, un tas nozīmē, ka mēs viņus atbalstām neatkarīgi no tā, kādi vēstures līkloči ikvienu sagaida,” viņa piebilda.
Vai atturēšana ir pareizā ilgtermiņa stratēģija, lai tiktu galā ar kareivīgo Krieviju?
Ēriks Ciaramella skaidroja, ka “ideju, ka Ukraina sarunu rezultātā varētu kļūt par kaut ko līdzīgu buferzonai starp Rietumiem un Krieviju, ir apglabājis pats Kremlis”.
“Šī iemesla dēļ ir pilnīgi skaidrs, ka Ukrainas galīgā vieta ir NATO”, ir pārliecināts eksperts. Taču šeit ir ļoti nozīmīgs, reāls šķērslis – Ukrainā notiek pilna mēroga karš ar kodollielvalsti, kas aizņem gandrīz 20% tās teritorijas, un briesmas, kas izriet no valsts pievienošanās militārai aliansei, kuras pamatā ir kolektīvā un savstarpējā pašaizsardzība, ir lieliska. Šī iemesla dēļ alianses samitā Vašingtonā saruna par dalību NATO, visticamāk, netiks būtiski attīstīta, taču tas nav iemesls, lai atliktu sarunu par Eiropas drošību. Pagaidu drošības līgums, kas varētu būt ļoti būtisks, daudzpusējs un balstīts uz patiešām ļoti stingrām saistībām, varētu kalpot kā mehānisms Ukrainas savienošanai ar Rietumiem, līdz kādu dienu mēs nonāksim pie mērķa, kas prasīs vai nu politiskas izmaiņas pašā Krievijā, vai kādus citus svarīgus apstākļus.”