Ir pagājis gads un trīs simti divas kara dienas. Spriežot pēc ISW kartēm, pēdējās 24 stundās frontē nekas būtisks nav noticis. Krievi apšaudīja Ukrainas pilsētas. Jo īpaši – Hersonu. Cilvēki gāja bojā… Ar šādu vadmotīvu sava viedokļa izklāstu ievada Vācijā dzīvojošais krievu opozīcijas politiķis Alfreds Kohs
Nogalināt cilvēkus Ziemassvētku vakarā… Vai tas ir tas, kas jums ir nepieciešams, lai jūsu dvēselē būtu “tradicionālās vērtības”? Jebkurā gadījumā, lai paliek. Ir pat nedaudz vulgāri žēloties par Putina un viņa karaspēka netikumību. Pēdējo gadu laikā pie tā varēja pierast un nelauzīt rokas katru reizi.
Mēs neesam sašutuši par blakšu, kuras sūc mūsu asinis, netikumību, un mēs neapvainojamies uz traku suni, ja tas mums kož… Mēs ar viņiem rīkojamies savādāk. Un mēs netērējam savus nervus, žēlojot viņu sirdsapziņas trūkumu vai vismaz kaunu.
Mēs zinām, ka nevaram ar viņiem vienoties, nevaram viņus pārliecināt, ka viņi ir izvēlējušies ceļu, kas ved viņus pašus neizbēgamā nāvē… Mēs zinām, ka tas ir bezjēdzīgi. Kāds labums Putinam teikt, ka viņš laizīs verdošas pannas ellē. Viņa kabatas pops Gundjajevs stāsta viņam ko citu. Tas, gundjaikins viņam ir skaidrāks un tuvāks Dievs. Dodiet tam dieveklim kādu piķi, un viņš jums par to piedos visus jūsu grēkus. Vienkārši un ērti. Un nav vajadzības lauzīt smadzenes!
Un tu viņam: gribas brīvība, Pastarā tiesa, Dieva baušļi… Tas viss, kad vēl tikai būs, un vai tas vispār notiks… Vai varbūt Ļeņinam ir taisnība: “Dzīve ir pastāvēšanas veids proteīna ķermeņi” un nekas vairāk… Dzīves jēga ir paplašināšanās. Izdrāzt vairāk sieviešu, iegūt vairāk naudas, pakļaut vairāk cilvēku. Un tad mirsti un ej aizmirstībā. Tikai vienu reizi – un izslēgts kā televizors. Un vienā mirklī viss apstājās…
Šīs ir Ziemassvētku domas, kas šaudās manā galvā. Par Putinu un viņa bandu. Vai jūs zināt, ko es teikšu? Ne velti laikraksti raksta, ka viņš vēlas pamieru. Ak laba iemesla dēļ. Viņam kaut kas nav kārtībā viņa mājsaimniecībā. Nav pieskaņota kāda apmalīte. Hei, hei.
Nu, kāpēc viņam būtu jāpiedāvā pamiers, ja katru dienu viņam ir arvien vairāk karavīru, tanku, ieroču, šāviņu un visu citu pričendāļu? Bet tieši to mums apliecina ne tikai Krievijas, bet arī Rietumu mediji. Tur ir pretruna…
Domāju, lai kā augtu tās militāri rūpnieciskais komplekss, tas joprojām nenosedz frontes vajadzības. Un tā vai citādi, Ukrainas bruņotie spēki izsit vairāk viņa aprīkojuma, nekā Putina rūpniecība spēj piegādāt karaspēkam. Starp citu, no tā izriet, ka nav strauja Krievijas IKP pieauguma. Galu galā, ja es ražoju tanku, tad tas ir pluss IKP. Un, ja mans tanks nodeg, tad tas ir mīnuss no IKP. Un Krievijas Valsts statistikas komiteja neveic šo uzskaitījumu… Ja to izdarītu, skaitļi būtu citi. Daudz pieticīgāki…
Viņi raksta, ka pat ņemot vērā ražošanas pieaugumu un Ziemeļkorejas “piesildījumu”, krieviem atkal sāk trūkt lādiņu. Un izskatās, ka tiem vajadzētu beigties vienā gada ceturksnī, maksimāli līdz vasarai. Un tā – daudzās jomās. Arī tankos viņi nespēj kompensēt savus zaudējumus, arī citās bruņumašīnās.
Te tikai divu dienu laikā ukraiņi notrieca četrus Su-34, neskaitot cita veida lidmašīnas. Tas nav joks! Katra šāda “suška” maksā aptuveni 45 miljonus dolāru. Ar šādu ātrumu var zaudēt visu aviāciju sešu mēnešu laikā…
Un Nīderlande jau paziņojusi, ka šonedēļ uz Ukrainu piegādās pirmo F-16 partiju. Kopā 18 lidmašīnas. Un Krievija saražo tikai 14 Su-34 tikai gada laikā (!). Tā arī sanāk, ziniet, aritmētika par peldbaseinu ar divām caurulēm…
Kā var nesākt sūtīt signālus par pamieru? Kamēr pamiers turpinās, mēs varam uzkrāt vairāk šāviņu, lidmašīnu un tanku. Un tad ar jaunu sparu atkal uzbrūk nabaga Ukrainai. Tādas ir “Ziemassvētku” domas, kas šaudās manā galvā… Par mieru pasaulē…
Ko jūs sakāt? Peskovs noliedz, ka Putins sūta “signālus” par pamieru? Kāpēc man vajadzīgs Peskovs, ja es pats ar savām ausīm esmu to dzirdējis no Putina desmit reizes pēdējo mēnešu laikā? Man pat likās, ka viņš ar šiem “miera” signāliem kaut cik pārcentās… Tātad tas viss nav bez pamata, ak, ne velti…
Es te nedaudz klausījos Arestoviču. Vai jūs zināt, ko es jums teikšu? Manuprāt, viņš… Kā lai maigi izsakoties? Teiksim tā: viņam nav taisnība.
Kad viņš runā par nepieciešamību noslēgt mieru ar Putinu, es viņu dzirdu. Nav tā, ka es viņam pilnībā piekrītu, bet es dzirdu viņa argumentus un saprotu viņa nostāju. Es uzskatu, ka tai ir tiesības pastāvēt. Tam ir kāda jēga: cilvēki beidz mirt, ir laiks atgūt spēku, atvilkt elpu, iegūt vairāk ieroču no Rietumiem, garantijas utt. Es pats iestājos par mieru saskaņā ar shēmu “zeme apmaiņā pret naudu”
Arī tad, kad viņš runā par Rietumu puvumu un nodevību. Arī šeit es viņam pilnībā nepiekrītu, taču es atzīstu viņa argumentu spēku. Viņu emocionālo taisnīgumu. Es saprotu ukraiņu aizvainojumu un vilšanos, kuri sev uzzīmēja pavisam citu ainu. Cita runa ir par to, vai šī bilde bija reāla un vai ukraiņu vienkāršo cilvēku ilūzijas nebija tieši tādu propagandistu kā pats Arestovičs darba rezultāts…
Bet, kad viņš runā par apvienošanos ar Putinu un to kopīgu “rēķinu” Rietumiem, tad es sitos pret sienu. Es ar viņu tālāk neiešu. Man šis ceļš nav iespējams. Es uzskatu, ka Arestovičs ar šo priekšlikumu vai nu izdeva kaut kādu ļoti smagu psihisku slimību (traumu?), vai vienkārši pārgāja pie Putina.
Nē, tiešām: par ko viņš grib “tiesāt” Rietumus? Kāpēc viņš grasās sūtīt “krievu-ukraiņu lāci”, lai tas uzliktu ķepu Austrumeiropai un Vācijai? Jo šīs valstis ir patvērušas miljoniem viņa tautiešu un jau gandrīz divus gadus uztur tos par saviem līdzekļiem? Tāpēc, ka viņi cieta milzīgus zaudējumus, atsakoties tirgoties ar Krieviju kā solidaritātes zīmi ar savu dzimteni? Par viņa valsts atbalstu divus gadus? Vai viņi paši maksā pensijas, algas visiem ierēdņiem, finansē apkures sezonu, pārtikas piegādi utt.? Un turklāt Ukrainas armija saņem ieročus miljardiem dolāru vērtībā. Un tas viss būtībā ir bez maksas, tīras solidaritātes dēļ, bez jebkādām rakstiskām saistībām…
Un ar ko viņš sadarbosies šādā “ekspedīcijai”? Ar tiem, kas nogalināja viņa tautiešus Bučā? Kas bombardēja Mariupoli? Kurš nogalināja un sakropļoja simtiem tūkstošu ukraiņu? Un absolūti bez iemesla. Ja nav minimālu iemeslu. Tikai pēc viena ar varu pārbarojušās lopa un nelieša iegribas!
Un pats galvenais: kāpēc? Kāpēc, sadarbojoties ar savu vakardienas mocītāju, uzbrūkot saviem draugiem, kuri tev nav darījuši tikai labu? Kādā nolūkā? Viņus aplaupīt? Vai likt viņiem strādāt jūsu labā?
Tas ir, es apvienošos ar savas valsts ienaidnieku un savu līdzpilsoņu slepkavu un uzbrukšu saviem draugiem tikai tāpēc, ka, manuprāt, šie draugi man nesniedza to palīdzību, ko es gaidīju? Tas ir, viņi, protams, sniedza zināmu palīdzību, bet man šķita, ka ar to nepietiek, un tāpēc es nolēmu viņiem pasniegt mācību?
Un vispār: es ilgi izvēlējos pusi, kurai pievienoties, un izvēlējos Rietumus, bet kāds kauns: es kļūdījos! Rietumi izrādījās vājāki un ar tiem nevar iztikt… Vajadzēja izvēlēties Putina Krieviju! Tāpēc šeit es ātri pāriešu uz stiprāko pusi un mēs kopā ātri izdrāzīsim šos pašus Rietumus…
Un tas, ka no šī mana jaunā (patiesībā vecā) “drauga” nomira mani tautieši un manas valsts pilsētas guļ drupās, ir samaksa par manu stulbumu! Nevajadzēja steigties: mēs atradāmies Maskavas ietekmes sfērā un mums nevajadzēja nekādu eiropeisku izvēli vai citas muļķības! Mēs to izbaudām arī šeit: silti un mitri…
Mana atšķirība no Arestoviča ir tāda, ka manu brīvības un demokrātijas izvēli nosaka mana paša pārliecība, ka es jebkuros apstākļos dodu priekšroku brīvībai un demokrātijai. Gan priekos, gan bēdās. Gan bagātībā, gan nabadzībā. Pat, ja visa pasaule novērsīsies no brīvības ideāliem, es tik un tā palikšu tiem uzticīgs. Un man ir vienalga, ka tas var izrādīties nemoderns vai kāda cita iemesla dēļ cilvēki pārstās to “valkāt”.
Viņa brīvības un demokrātijas izvēle tika izdarīta ar nosacījumu, ka apmaiņā pret šo izvēli viņam tiks izliets Rietumu naudas zelta lietus. Un, ja tas neizlīst, tad šī izvēle ir muļķīga un nevajadzīga. Un labāk atgriezties pie Putina zem viņa maigā gāzes lietus un stāvēt tur, no visa spēka pielūdzot “atsevišķas civilizācijas” “tradicionālās vērtības”…
Es joprojām domāju, ka lielākā daļa manu lasītāju ir ar mani, nevis ar Arestoviču. Un mums ir taisnība, nevis viņam. Un tieši tāpēc, ka mums ir taisnība, palīdzība nāks jebkurā gadījumā. Un tieši tik, cik nepieciešams, lai uzvarētu. Un tāpēc uzvara būs mūsu.
Slava Ukrainai!
