Vladimira Putina lēmums paziņot par dalību prezidenta vēlēšanās 2024.gadā bija spontāns, sacīja Kremļa pārstāvis Dmitrijs Peskovs. Spontāni vai nē, tam nav nozīmes: paziņojumam joprojām ir politiska nozīme. Ar šādu vadmotīvu sava viedokļa izklāstu ievada žurnālists Kirils Haratjans.
Neaizmirsīsim, ka Vladimiram Putinam kandidēt uz “prezidentu” ļauj speciāli šim nolūkam izdomāta pseidokonstitucionāla struktūra. Visa kņada ar jauno Konstitūciju tika sākta, lai valsts līderis varētu saglabāt savu oficiālo amatu.
Juridiski un politiski, strikti ņemot, iepriekšējie divi termiņi (kuru laikā, atgādināšu, tika mainīta arī Konstitūcija: prezidenta pilnvaras četru gadu vietā kļuva par sešiem gadiem) bija apšaubāmi, taču tie jau sākuši spēlēt, puiciski runājot.
Vladimirs Putins varēja dažādos veidos paziņot par neizbēgamo, piešķirot savai nākamajai kvaziprezidentūrai dažādas nozīmes.
Piemēram, tas varētu notikt VDNH (izstāžu paviljons Maskavā), kur viņš devās apbrīnot 166 metrus garo multimediju izstādi “Krievijas sasniegumi”. To raksturo šādi: “ Instalācija, kas veidota paātrinātāja formā, iegremdē skatītājus gaišā, dinamiskā, digitālā telpā, kur idejas no nākotnes pasaules jau ir transformētas tagadnes pasaulē.
Tad Vladimirs Putins kļūtu par nākotnes kandidātu vai digitālo kandidātu, vai paātrinātāja kandidātu (vajadzīgo pasvītrot).
Bet viņš nevēlējās, lai gan vairākas publikācijas, atsaucoties uz daudzām amatpersonām, teica, ka viņš gribētu, paziņos, nāks klajā, izvirzīsies.
Un viņš rīkojās pareizi, negribēdams. Viņam būtu grūti izpildīt jēdzienu “gaiša, dinamiska, digitāla nākotne kļūst par tagadni”. Kodolelektorāts nebūtu sapratis veca un šķietami pieredzējuša valdnieka pēkšņo spožumu, viņi tajā būtu saskatījuši kaut ko vieglprātīgu. Jā, tik un tā būtu nobalsojuši, bet būtu palikuši nosēdumi.
Ir arī svarīgi, lai lielākā daļa šo vēlētāju krīt panikā no vārda “digitāls” un sāk uzskaitīt Geitsa, Sorosa, Rotšilda un citas slepenās pasaules valdības. Šie cilvēki vēl nav pilnībā attālinājušies no nodokļu maksātāja identifikācijas numura, kāds vēl viņiem digitālais prezidents!
Nākamā iespēja – un atkal viņi par to runāja, lai gan ne tik noteikti – valsts līderim parādījās forumā “Krievija aicina!”. Pasākuma vadītājs, VTB valdes priekšsēdētājs Andrejs Kostins tā nozīmi raksturoja šādi: “Šodien ekonomika ir orientēta uz revolucionāru tehnoloģiju ieviešanu, infrastruktūras projektu ieviešanu un jaunu finanšu instrumentu izveidi. Daudzas no šīm problēmām var efektīvi atrisināt tikai sadarbības apstākļos. Un šeit vairs nav runa par globalizāciju, šeit ir runa par partnerībām, savstarpējām investīcijām.
Vladimiram Putinam tajā ir daudz patīkamu lietu: partnerība, savstarpējās investīcijas, finanšu instrumenti (lasi atteikšanās no dolāriem), nekādas globalizācijas… Tiesa, atkal revolucionāras tehnoloģijas smaržo pēc sēra, tas ir, digitāli, bet varēja taču koncentrēties uz partneriem. bez globalizācijas! Varēja palielīties ar Krievijas ekonomiku! (To viņš, starp citu, arī darīja, uzstājoties tur ar runu.)
Bet nē, nekāda paziņojuma nebija.
Ja rodas aizdomas, ka Vladimiram Putinam un viņa komandai ir stratēģisks redzējums vismaz nākamajiem sešiem gadiem, varētu domāt, ka viņš nevēlējās uzņemties atbildību par Krievijas ekonomikas bēdīgajām perspektīvām šajos pašos sešos gados. Bet par ko tādu ir grūti aizdomāties.
Tātad būtība ir cita: forums, pat ja runa bija par konkrētām lietām, tomēr bija par biznesu, bet bizness, raugoties no valsts līdera elektorāta viedokļa, ir blēži. Nu, pats Vladimirs Putins dažreiz tā saka. Turklāt šis nebija forums pašam Putinam, bet gan Andrejam Kostinam – nu ko, pats Vladimirs Putins tiks nominēts no baņķiera-kuģu būvētāja? Nē.
Valsts līderis varēja nedaudz pagaidīt, burtiski nedēļu, un paziņot acīmredzamo tiešā līnijā ar cilvēkiem, apvienojot to ar preses konferenci. Ļoti loģiski! Un nav grūti iedomāties aizkustinošu ainu: slaucēja, astronauts un kodolzinātnieks vienbalsīgi lūdz dārgo Vladimiru Vladimiriču nepamest viņus, nepamest visu Krieviju vai ko citu – neatstāt visu mūsu nelaimīgo planētu žēlastībā draudīgajiem Rietumiem.
Un žurnālisti paķertu šo lūgumu un izplatītu to.
Bet nesagaidīja.
Viņu, it kā bez viņa paša vēlēšanās, varētu izvirzīt arī partijas: “Vienotā Krievija” 19. decembrī vai “Taisnīgā Krievija” 23. decembrī…
Nē, tas viss notika vakar. Vladimirs Putins kļuva par kandidātu no okupētajām teritorijām. Kara kandidātu. Nevarētu teikt, ka tas ir negaidīts lēmums: karš šodien ir galvenā un gandrīz vienīgā Vladimira Putina nodarbošanās, viņa varas garants un pasaules slavas cēlonis. Bet lēmums tieši šādā veidā (spontāni) paziņot par nodomu turpināt valdīt Krievijas Federācijā, nozīmē arī nodomu turpināt karu. Tas nozīmē, ka tuvāko sešu gadu laikā nekas cits nav gaidāms.
Vladimirs Putins ir Žogas kandidāts.
P.S. Atgādinām, ka Putinu kandidēt vēlēšanās vakar aicināja pašpasludinātās DTR parlamenta priekšsēdētājs apakšpulkvedis Artjoms Žoga, kurš to izteica kā “visu mūsu cilvēku, visa Donbasa, mūsu atkalapvienoto zemju vārdā”