27. novembrī Vladimirs Putins parakstīja likumu par federālo budžetu 2024. gadam un laika posmam līdz 2026. gadam. Tēriņi armijai Krievijas Federācijā ir sasnieguši rekordu, kas pastāvēja kopš PSRS laikiem. Ar šādu vadmotīvu sava viedokļa izklāstu ievada ekonomikas doktors, profesors, Postindustriālās sabiedrības pētījumu centra direktors Vladislavs Inozemcevs
Tagad Kremlis oficiāli plāno gandrīz 30% no visiem budžeta piešķīrumiem atvēlēt militārām vajadzībām. Absolūtos skaitļos tie ir 10,775 triljoni rubļu (ap 110 miljardiem eiro) tuvākā gada laikā, bet finanšu plāns nākamajiem diviem gadiem pagaidām nav jāuztver nopietni.
Vai tiešām militārie izdevumi ir tik milzīgi? Vai to izaugsme nozīmē, ka iedzīvotājiem būs jāliek zobi plauktā? Cik ilgi valsts var atļauties šādus izdevumus?
Visi šie jautājumi šobrīd šķiet ārkārtīgi aktuāli.
Ir pārāk grūti salīdzināt Krievijas militāros izdevumus ar Padomju Savienības izdevumiem. Mēs līdz galam nesaprotam, kas tajā laikā bija patiesība un kas nepatiesība. Jā, no vienas puses, dažās piezīmēs teikts, ka pat pēc padomju bloka sabrukuma, Maskava aizsardzībai tērēja trešdaļu sava budžeta – tāpat kā šodien. Taču, no otras puses, pats budžets toreiz veidoja vairāk nekā 50% no PSRS IKP, turpretim tagad tas knapi sasniedz 24%. Neviens nezina, kā padomju laikos tika aprēķinātas izmaksas un kāds bija izdevumu ekvivalents dolāros – pēc pašu padomju līderu domām, Kremlis militārajām vajadzībām tērēja 19-23% no IKP, bet tagad plāno tērēt tikai 7%.
Turklāt jēga nav skaitļu salīdzināšanā, bet gan bijušo un pašreizējo laiku ekonomiskajā loģikā, kā arī padomju un Krievijas ekonomikas struktūrā.
Padomju ekonomika bija plānveida ekonomika, un cenas ļoti maz atspoguļoja izmaksas. Padomju militāri rūpnieciskais komplekss saņēma izejvielas un krājumus par “aprēķinātām” cenām, un tā strādnieku ienākumi bija nedaudz lielāki nekā vidēji valstī. Pašlaik militārajos izdevumos tiek ņemtas vērā paaugstinātās cenas aizsardzības precēm, augstās strādnieku un vadītāju algas, attiecīgo uzņēmumu peļņa un maksājumi frontē karojošajiem algotņiem. Aizsardzības izmaksas pārplūst radniecīgās nozarēs, kur tās izmanto privātie uzņēmumi, kuru PSRS nemaz nebija.
Tāpēc es teiktu, ka, lai izprastu jautājumu, ir jāsalīdzina Kremļa pašreizējie tēriņi ar citu tirgus ekonomiku tēriņiem, kurās līdzīga IKP daļa tika atvēlēta militāriem mērķiem.
Visspilgtākais šāda veida piemērs ir ASV Ronalda Reigana prezidentūras pirmajā un otrā termiņa sākumā, kad no 1982. līdz 1986. gadam Pentagonam tika piešķirti no 6,2% līdz 6,8% no IKP. Bet recesija, kurā Reigans pārņēma Amerikas ekonomiku, beidzās 1983. gada pirmajā ceturksnī; Pēc tam līdz 1987. gada akciju tirgus sabrukumam turpinājās stabila izaugsme. Turklāt daudzi ekonomisti uzskata, ka šajos gados tika likti pamati 90. gadu uzplaukumam.
Tas nozīmē vismaz to, ka lielos militāros izdevumus privātā tirgus ekonomikā diez vai vajadzētu uzskatīt par spriedumu ekonomikai. Pārdalot budžeta līdzekļus un palielinot ar militārajām nozarēm saistītās iedzīvotāju daļas ienākumus, varas iestādes tos neizņem no apgrozības tāpat kā tas notika padomju laikos. Turklāt ir vērts atzīmēt, ka pat pie vērienīgās korupcijas nozarē, zagtai naudai ir daudz mazāka iespēja aizplūst uz ārzemēm – lielākā daļa aizsardzības nozares uzņēmumu un to vadītāju jau sen atrodas sankciju sarakstos.
Pēc budžeta autoru domām, tā deficīts būs neliels, taču viņi saka, ka valsts parāds 2024.–2026. gados pieaugs par 14,9 triljoniem rubļu , kas ir aptuveni 9% no IKP, nevis 3%, kā tas būtu, ja reāls budžeta deficīts nepārsniedz 1% no IKP gadā. Šā gada pirmajā pusē tas palielinājās par 2,3 triljoniem rubļu jeb 1,5% no IKP.
Tiek atzīmēts, ka tuvākā gada laikā no Nacionālā labklājības fonda vien tiks izņemti 1,3 triljoni rubļu (lai gan ir pamats uzskatīt, ka NLF naudas jau sen nav, un Finanšu ministrija “pārdod” Krievijas Bankai formāli esošos, bet faktiski nedraudzīgās jurisdikcijās iesaldēto valūtu par reāliem rubļiem, tādējādi leģitimējot tiešo emisiju). Citiem vārdiem sakot, Putina karš tiek finansēts ar parādiem: tas var neprasīt būtisku nodokļu palielināšanu, tāpēc runāt par privātā biznesa sabrukumu ir pāragri.
Cik ilgi tas viss var turpināties? Es atļaušos apgalvot, ka 4-5 gadus – pēc tam virspusējas ekonomiskās problēmas kļūs sistēmiskas, un iestādēm būs jādomā par stratēģijas koriģēšanu.
Vai mēs varam sagaidīt kursa maiņu ātrāk?
Domāju, ka nē: tās pašas budžeta prognozes liecina, ka Kremlis plāno pakāpeniski samazināt sociālos izdevumus: izdevumi “tautsaimniecības” projektiem samazināsies par 5,7%, medicīnas programmām – par 9,5%. Tādējādi varas iestādes mēģinās “pārbaudīt” cilvēku pacietības pakāpi un gatavību maksāt par “stāšanos pretī naidīgai pasaulei”.
Pabalsti pilsoņiem vispār nav atcelti – tajā pašā dienā Vladimirs Putins apstiprināja minimālās algas paaugstināšanu Krievijā par 18,5% – no 16,2 tūkstošiem līdz 19,2 tūkstošiem rubļu mēnesī, un tā““s noteikti nav pēdējais ”prjaņiku sadales” nabadzīgākajiem un tāpēc paklausīgajiem pavalstniekiem. Es labprāt kļūdītos, taču, ņemot vērā ar režīmu neapmierināto iedzīvotāju aizbraukšanu no valsts, palikušie būs lemti pieņemt notiekošo, nemēģinot pretoties.
Un tāpēc galvenais jautājums, vērtējot Krievijas militāri ekonomisko stratēģiju, paliek: vai Rietumi būs gatavi finansēt Ukrainu vēl vairākus gadus vai attiecinās tai tādas drošības garantijas, kas turpmākus Krievijas uzbrukumus padarītu neiespējamus?
Taču tagad uz to atbildes nav, tāpat kā pirms pusotra gada.