Krievija cīnās, lai apturētu globālo enerģētikas pāreju. Bet vai tai joprojām būs vieta enerģētikas sektorā ļoti tuvajā zemas oglekļa emisijas nākotnē? Visticamāk, šī vieta būs neapskaužama neatkarīgi no tā, kā un kad beigsies Krievijas karš Ukrainā. Ar šādu vadmotīvu sava viedokļa izklāstu ievada konomikas zinātņu kandidāte, neatkarīga eksperte atjaunojamās enerģijas ekonomikas jomā Tatjana Lanšina
Ir nākusi klajā jauna Starptautiskās Enerģētikas aģentūras (IEA) prognoze līdz 2030. gadam, saskaņā ar kuru fosilā kurināmā īpatsvars globālajā enerģijas patēriņā var sasniegt maksimumu pirms šīs desmitgades beigām. Ogļu, gāzes un naftas īpatsvars globālajā enerģijas patēriņā jau sen saglabājies ap 80%, un līdz 2030. gadam tas pirmo reizi var samazināties (līdz 73%) pat pie konservatīvākā scenārija (STEPS), kas neparedz izmaiņas valstu enerģētikas politikā.
Atjaunojamo energoresursu (AER) īpatsvars elektroenerģijas ražošanā līdz 2030. gadam sasniegs gandrīz 50% (šobrīd aptuveni 30%), un pusi no jaunās jaudas veidos tikai saules enerģijas ražošana. Investīcijas jūras vēja parkos būs trīs reizes lielākas nekā jaunās ogļu un gāzes elektrostacijās. Siltumsūkņu un citu elektrisko apkures sistēmu pārdošanas apjomi pārsniegs fosilā kurināmā katlu pārdošanas apjomus. Elektrisko transportlīdzekļu skaits pieaugs desmitkārtīgi, un to īpatsvars jaunu auto tirgos sasniegs 38%.
Un tās ir tikai konservatīvas cerības. Ir vērts piebilst, ka IEA vienmēr ir ļoti zemu novērtējusi atjaunojamo enerģijas avotu attīstības tempu.
Kas sagaidāms Krievijā? Kā enerģētikas lielvalsts redz savu lielo nākotni?
Nekādas pārejas!
Neraugoties uz visām Krievijas amatpersonu garantijām par apņemšanos sasniegt Parīzes klimata nolīguma mērķus, kā arī vēlmi attīstīt zemu oglekļa emisiju līmeni, enerģētikas pāreja Krievijas reālajā darba kārtībā nav iekļauta. Par to, piemēram, liecina Krievijas prezidenta Vladimira Putina runa Krievijas enerģētikas nedēļas plenārsēdē. Viņš iezīmēja četrus galvenos Krievijas degvielas un enerģijas kompleksa attīstības virzienus, un neviens no tiem nav pat netieši saistīts ar enerģētikas pāreju uz atjaunojamiem enerģijas avotiem. Pirmā vieta tika piešķirta degvielas piegādes stabilitātei vietējam tirgum par pieņemamām cenām, otrā – naftas un gāzes dziļās pārstrādes attīstība, lai radītu maksimālu pievienoto vērtību, trešā – pilnīgas Krievijas enerģētikas suverenitātes veidošanai, ieskaitot tehnoloģisko suverenitāti, un ceturtais uz jaunu ģeogrāfiju Krievijas fosilā kurināmā eksportam.
Zīmīgi, ka Irākas Republikas premjerministrs Mohammeds Sudāni, runājot vienā plenārsēdē ar Putinu, atzīmēja, ka saules enerģija jau ieņem nozīmīgu vietu naftas ieguvējas Irākas elektroenerģijas sektorā un Irākas valdība, starp. ekonomisko reformu prioritātēm, iezīmējusi pāreju uz atjaunojamiem energoresursiem, lai nepaļautos tikai uz naftu. Viņš sniedza ļoti dīvainus skaitļus, lai gan varbūt tās nebija dīvainības, bet gan tulkojuma neprecizitātes. Taču fakts paliek fakts: pat konservatīvākās un no naftas atkarīgākās valstis apzinās nepieciešamību attīstīt atjaunojamos enerģijas avotus.
Putins vēlāk piebilda, ka Krievijai jau ir zaļākā enerģētikas struktūra, atsaucoties uz augsto atomelektrostaciju un hidroelektrostaciju īpatsvaru (no kurām daudzas ir būvētas Padomju Savienības laikā) un “videi draudzīgāko degvielas veidu starp ogļūdeņražiem” – gāzi. Un drīz, pēc prezidenta domām, Krievijas elektrība būs vēl tīrāka – pateicoties vērienīgai atomelektrostaciju attīstībai (no kurām dažas Eiropas valstis jau ir atteikušās, īpaši Vācija). Tādējādi mūsdienu atjaunojamo energoresursu – saules un vēja elektrostaciju – nopietna attīstība Krievijā netiek plānota.
Iepriekš, oktobra sākumā, Krievija brīdināja, ka iebildīs pret fosilā kurināmā pakāpeniskas pārtraukšanas plānu. ASV un ES valstis aicinājušas noteikt termiņu pirms COP28 klimata samita, kas novembra beigās sāksies Dubaijā.
Līdz ar to var rezumēt, ka pati Krievija kā no modes izgājušo un pieprasīto preču piegādātājai perifēros tirgos sev atvēl pieticīgu vietu.
No rietumiem uz austrumiem
Kāda šobrīd ir situācija ar Krievijas fosilā kurināmā eksportu? Varbūt tiešām šobrīd pat nevajadzētu domāt par saules paneļiem un citām muļķībām?
Visbēdīgākā situācija ir ar Krievijas gāzes eksportu, kas praktiski izbēga no sankcijām. Sākoties karam Ukrainā, Krievija nolēma šantažēt Eiropas pircējus un pārāk smagi nospēlēja, un tad kāds uzspridzināja Nord Streams. Tā kā Krievija paļāvās uz cauruļvadu gāzi un tās galvenie gāzes vadi no rietumu atradnēm iet uz Eiropu, izņemot 2019. gada beigās uzsākto ”Sibīrijas spēku” (tas savieno austrumu laukus un Ķīnu), situācija izrādījās strupceļā. 2022. gadā Gazprom eksports, salīdzinot ar 2021. gadu, krities gandrīz uz pusi, bet 2023. gadā tas var samazināties vēl pusotru reizi. Tagad Krievija pārliecina Ķīnu būvēt gāzes vadu “Sibīrijas spēks 2”, kas savienos Rietumkrievijas atradnes ar austrumu atradnēm, taču Ķīna to īsti nevēlas: kārtējais paša Putina mēģinājums beidzās ar neko . Jau pieminētais konservatīvais IEA scenārijs paredz Krievijas daļas samazināšanos pasaules gāzes tirgū no 30% 2021.gadā līdz 15% 2030.gadā.
Ogļu eksports 2022. gadā samazinājies par 7,5%, bet to kompensēja piegādes vietējam tirgum, kā rezultātā ražošana pat nedaudz pieauga salīdzinājumā ar 2021. gadu. Eiropa nav importējusi Krievijas ogles kopš 2022. gada 10. augusta, tāpēc Krievijas ogļrači izmisīgi vēlas novirzīt Eiropas apjomus uz austrumiem. Dzelzceļi kļūst pārslogoti ar ogļu vagoniem, un Sibīrijas ogles tagad bieži vien vispirms ir jātransportē pa dzelzceļu uz Rietumu ostām un pēc tam jānosūta uz austrumiem, nevis uz Eiropu. Tas ir salīdzināms ar ceļošanu no Maskavas uz Sanktpēterburgu caur Novosibirsku. Austrumu dzelzceļu loks paplašinās jau daudzus gadus, taču diez vai tas tiks paplašināts līdz pašreizējai nepieciešamajai jaudai pat līdz 2030. gadu sākumam.
Situācija ar naftu, kas ir īpaši svarīga Krievijas ekonomikai, pagaidām izskatās labāka nekā situācija ar gāzi un oglēm: 2022. gadā eksports pieauga par 7%. ES embargo Krievijas naftas piegādēm pa jūru ir spēkā no 2022.gada 5.decembra, bet naftas produktu piegādēm – no 2023.gada 5.februāra. Taču piegādes uz Eiropu joprojām tiek veiktas pa naftas vadu Družba, lai gan to apjomi samazinājušies vairāk nekā trīs reizes, un pa jūru piegādāto naftu labprāt pērk Ķīna (kura Krievijas naftu saņem arī pa cauruļvadu), Indija, kas iepriekš neizrādīja lielu interesi par Krievijas naftu un dažām citām valstīm, lai gan ar atlaidi. Atlaides lielums izraisa lielas diskusijas ekspertu vidū, taču fakts paliek fakts: piegādāt naftu no Krievijas uz austrumiem nebūs ne tuvu tik izdevīgi kā uz rietumiem.
Vilciens aizgājis
Kādas varētu būt enerģētikas lielvalsts izredzes? Viena no tām ir sadarbības paplašināšana ar Ķīnu. Taču, kā redzams no “Sibīrijas varas 2” piemēra, ja sadarbība paplašināsies, tā acīmredzot nebūs īpaši ātra un ne par Krievijai izdevīgāko cenu.
Turklāt šai sadarbībai vēl ir jāizveido milzīga infrastruktūra, kas prasīs vismaz desmit gadus. Vēl viena perspektīva ir pārmaiņas attiecībās ar Eiropu. Bet ar to jārēķinās, iespējams, tikai tad, ja Krievija beigs karu Ukrainā un sāks virzīties uz demokratizāciju.
Un pat tas ir maz ticams. Pagājušajā nedēļā divu Eiropas valstu – Vācijas un Lielbritānijas – oficiālie pārstāvji sacīja, ka jau sen ir bijis skaidrs: pat ja Krievija izbeigs karu Ukrainā, bet Maskavā notiek režīma maiņa, Eiropas un Krievijas tirdzniecības attiecības šajā jomā. fosilā kurināmā piegādes netiks atjaunotas.
Krievijas opozīcijas aprindās Krievijas enerģētikas pārejai tiek pievērsta aptuveni tikpat liela uzmanība kā oficiālajās aprindās, ja ne mazāka. Acīmredzot arī opozīcija cer, ka kādreiz enerģētikas attiecības ar Eiropu atgriezīsies tur, kur tās bija pirms kara. Bet velti.
Jo vilciens ar oglēm uz rietumiem jau ir aizgājis.