Krievijas pilna mēroga iebrukums Ukrainā šokēja un apvienoja Eiropu un Rietumus. Pēc sankcijām, eksporta ierobežojumiem un vienotības panākšanas, atbalstot Ukrainu un iebilstot pret Maskavas darbībām, šķita, ka Krievija pārvērtīsies par atstumtu valsti.
Tomēr uz zaudējumu un neveiksmju fona Ukrainā, Kremlis unikālā veidā saglabāja savu aktivitāti starptautiskajās attiecībās un rezultātā izlēma par saviem “sabiedrotajiem”, kas izrādījās Ķīna, Irāna, Ziemeļkoreja un dažas citas globālo dienvidu valstis.
Atklājot Krievijas mijiedarbības paplašināšanos ar globālo dienvidu valstīm, ASV un Rietumi sāka atpazīt jaunus Kremļa draudus – palīdzību valstīm ar novājinātām valstiskuma institūcijām, kuru vadībā ir autoritāri līderi.
Vašingtonā bāzētā Stratēģisko un starptautisko pētījumu centra (CSIS) eksperti apsprieda šos draudus, cenšoties novērtēt to draudus un ieteikt veidus, kā tos novērst.
Kāda ir Krievijas stratēģija attiecībā uz globālo dienvidu valstīm?
Hanna Notte, Eiropas, Krievijas un Eirāzijas programmas CSIS līdztrādniece, atzīmēja, ka “Krievijas virzība uz austrumiem un dienvidiem sākās pēc Krimas aneksijas un ņemot vērā sankcijas, ko rietumvalstis ir noteikušas pret Krieviju. Kopš 2014. gada.”
Pēc analītiķes domām, sākoties pilna mēroga iebrukumam Ukrainā, Kremlis “vienkārši pastiprināja savu darbību šajā virzienā”.
“Ekonomikas ziņā Krievija ir atradusi partnerus starp globālo dienvidu valstīm, lai uzturētu savu ekonomiku un atbalstītu savu militāri rūpniecisko kompleksu, kā arī ir paplašinājusi savu ogļūdeņražu produktu tirgus, galvenokārt uz Ķīnas un Indijas rēķina,” skaidroja Notte, “un no ideoloģiskā viedokļa Globālie dienvidi kļuva par galveno auditoriju Kremļa naratīviem par karu pret Ukrainu. Ikviens zina, ka Kremlis šo karu Krievijas Federācijai pasniedz kā “aizsardzības, preventīvu un eksistenciālu”. Tiek uzskatīts, ka šī ir “antikoloniāla cīņa pret Rietumu un ASV dominēšanu starptautiskajā sistēmā”.
Notte uzskata, ka Kremļa mijiedarbības ar globālajiem dienvidiem galvenais politiskais mērķis ir “apvienošanās ar globālo dienvidu valstīm Apvienoto Nāciju Organizācijā un citās starptautiskās institūcijās, piemēram, BRICS”.
“Pašreizējais Kremļa uzdevums ir radīt atmosfēru, kurā valda atrautība no kara Ukrainā, īpaši starptautiskajā diplomātijā,” skaidroja eksperte.
Pēc Hannas Nottes teiktā, Maskava “paplašina savu militāro sadarbību ar valstīm, kas ir naidīgas pret ASV un Eiropu. Īpašas bažas rada Irāna un Ziemeļkoreja, jo abas praktiski ir kodolvalstis.
“Kopā tas, ko Krievija saņem no šīm valstīm, palīdz tai izvērst noplicināšanas karu. Krievijai piegādātie Irānas bezpilota lidaparāti ir būtiski ietekmējuši Ukrainu. Bet ir arī kaut kas, ko Krievija var dot šīm valstīm pretī. Tas ir Krievijas iespējamais atbalsts Irānas kodolraķešu programmai un Ziemeļkorejas militāro zemūdeņu flotes attīstības programmai. Turklāt Kremlis, kas cieši sadarbojas ar Irānu un Ziemeļkoreju, arī potenciāli spēlē, lai “iedrošinātu šos dalībniekus uzņemties risku”, sacīja analītiķe.
Kādas ir Kremļa politikas vājās puses attiecībā uz globālajiem dienvidiem?
Maikls Kimmidžs, Eiropas, Krievijas un Eirāzijas programmas (CSIS) līdzstrādnieks, vērsa uzmanību uz Kremļa politikas daudzajām vājajām vietām attiecībās ar globālajiem dienvidiem.
“Tas, ko Krievija īsti nedara globālā mērogā, un tas, kas to atšķir no ASV un Ķīnas, ir tas, ka tā nesaka:” Sekojiet mūsu modelim. Un Putina Krievijai, kas nav ekonomiska lielvara un kurai ir savas iekšējās problēmas, tas tiešām nav iespējams. Tā ir lielā atšķirība starp Krieviju un Padomju Savienību, kas sevi reklamēja kā alternatīvu ASV un Rietumiem, kā sociālo modeli, kā politisko modeli,” skaidroja Kimmidžs.
Turklāt, pēc pētnieka domām, Krievija zaudē arī informatīvajā telpā.
“Nav iespējams apgalvot, ka starptautiskajās organizācijās vai pasaules sabiedriskās domas līmenī miljoniem cilvēku patiešām uzskata, ka Ukrainu pārvalda nacisti vai, ka Ukraina ir veikusi genocīda aktus pret etniskajiem krievu iedzīvotājiem Ukrainā pirms 2022. gada februāra, vai pat to, ka Krievija ir panākusi ko nozīmīgu Ukrainas kaujas laukos. Esmu pārliecināts, ka pasaules iedzīvotāji tā nedomā. Un viņi nedomā, ka karš ir pamatots vai vēlams. Un viņi, iespējams, nevērtē Kremļa rīcību karā kā “iespaidīgu”, piebilda eksperts.
Tajā pašā laikā Kimmidžs neuzskata, ka Maskavas rīcība globālajos dienvidos būtu tik neefektīva.
“Šī ir sava veida dīvaina Krievijas ārpolitikas kvalitāte. Kremlis tiecas pēc “viduvēja vidus” starptautiskajās attiecībās,” viņš skaidroja.
Hanna Notte piekrita, piebilstot, ka “īpaši attiecībā uz Maskavas retoriku un naratīviem – dialogā ar globālajiem dienvidiem viss izskatās pēc sava veida “restorāna ēdienkartes”.
“Kremlis izmanto visu: tiek izmantots liberālisms un autoritārisms, antirietumnieciskums un “tradicionālās vērtības”, un tajā pašā laikā brīvības idejas. Maskava rīkojas, pieņemot, ka dažādi elementi rezonēs ar dažādām iedzīvotāju grupām. Tajā pašā laikā Krievija izmanto sen nodibinātus kontaktus un tiek uztverta kā vecs pazīstams spēlētājs,” viņa skaidroja.
Kas notiek Āfrikā “pēc Prigožina”?
Hanna Notte paziņoja, ka “pēcPrigožina Vāgners” joprojām aktīvi darbojas Āfrikā.
PMK ”Wagner” turpina būt klāt militāro operāciju teātros Lībijā, Sudānā, Centrālāfrikas Republikā un Mali.
“Šķiet, ka tiek mēģināts formalizēt šo klātbūtni,” sacīja eksperte. “Jaunais Krievijas vēstnieks Lībijā cenšas padarīt Krievijas klātbūtni Lībijā acīmredzamāku. Hunta Mali vienmēr ir centusies uzsvērt, ka tai ir darīšana ar Krievijas valsti. Varētu pieņemt, ka viņi nebūtu pret to, ka šī klātbūtne kļūst oficiālāka. No Krievijas valsts viedokļa ir jēga saglabāt šos aktīvus un šīs darbības, jo tas ir komerciāli pievilcīgi.
Kādus labumus Kremlis cenšas gūt no Tuvajos Austrumos notiekošā?
Hanna Notte atgādināja “ilgo attiecību vēsturi starp Hamas” un Krieviju.
“Kremlis cenšas gūt labumu no šiem traģiskajiem notikumiem un to sekām,” sacīja Notte. “Krievi aktīvi darbojas ANO, cenšoties virzīt cauri rezolūcijas Drošības padomē. Pasaules uzmanība jau ir novērsta no Krievijas kara Ukrainā, kas Kremlim dod zināmu atelpu. Daži Ukrainai paredzētie ieroči tika novirzīti uz Izraēlu. ASV diplomātija reģionā (ASV centieni normalizēt attiecības starp Izraēlu un Saūda Arābiju) tagad ir vismaz aizkavējusies, ja ne izsista no sliedēm. Krievijai šī diplomātija nekad nav patikusi. Tai nepatika 2020. gada līgumi, jo tas bija ASV projekts, kas atstāja Krieviju malā. Krievija nebūs sarūgtināta, redzot, ka tas ”noskrien no sliedēm”, jo tā nevēlas, lai pret Irānu veidojas kaut kāda “briesmīga Izraēlas un arābu aizsardzības partnerība”. Turklāt krievi arī cer, ka viņi varēs piedalīties Saūda Arābijas kodolprogrammā.
Tajā pašā laikā eksperte ir pārliecināta, ka “diez vai Krievija no tā saņems ilgtermiņa ieguvumus”. Viņa uzskata, ka “valstis, kurām ir noteiktas attiecības ar palestīniešu jautājumu, tagad radikāli nepārorientē savu ārpolitiku uz Krieviju”.
Maikls Kimmidžs arī uzskata, ka Kremlis galu galā “saskarsies ar lielām problēmām Tuvo Austrumu politikā”.
Pētnieks ir pārliecināts, ka “Kremlis nespēs noturēt savās rokās sarežģīto puzli par vienlaicīgām attiecībām ar Izraēlu, Hamas, ietekmi uz arābu pasauli, tostarp Sīriju, kontekstā ar Maskavas atbalstu Irānai”.
“ASV, visticamāk, atgriezīsies reģionā, ņemot vērā tās milzīgos militāros līdzekļus, neatkarīgi no tā, vai tie būtu lidmašīnu bāzes kuģi vai militārās bāzes, piemēram, NATO partnere Turcija, kā arī tās vēsturiski ciešā alianse ar Izraēlu. Un, ja šis reģionālais karš novedīs pie ASV atgriešanās, tas daudzējādā ziņā ierobežos Krieviju,” pieļāva analītiķis.
Hanna Notte piebilda, ka Izraēlas Ārlietu ministrija savu neapmierinātību ar Krievijas nostāju ANO līdz šim paudusi samērā taktiski.
“Ja šis karš saasināsies reģionāli, tas aprīs Libānu vai Sīriju, kur var tikt apdraudēti Krievijas aktīvi un ieņēmumi, un šī situācija liks arī Krievijai rīkoties. Jau tagad Krievijai nekas cits neatliek, kā dreifēt tālāk Irānas orbītā,” atzīmēja eksperte, “tajā pašā laikā Turcija Krievijai joprojām ir svarīga reģionā. Mēs redzējām situāciju ar Kalnu Karabahu, kad Kremlis praktiski nostājās Azerbaidžānas pusē. Manuprāt, tas notika tāpēc, ka Turcija Krievijai kļuva svarīgāka uz Ukrainas kara fona. Turcija ir kļuvusi par nozīmīgu Krievijas tirdzniecības kanālu, apejot sankcijas.
Kādai šodien vajadzētu būt ASV un Rietumu stratēģijai attiecībā uz globālo dienvidu valstīm?
Maikls Kimmidžs ir pārliecināts, ka “mums nevajadzētu atkārtot aukstā kara kļūdas, kad, lai kur arī atrastos Padomju Savienība, ASV bija jābūt klāt, lai tai stātos pretī”.
“Ja Krievija atrodas dažās Āfrikas valstīs, tas nenozīmē, ka ASV būtu jāiejaucas, lai veidotu tam pretsparu,” viņš teica, “Krievija darbojas vietās, kur valda liels valsts krahs un anarhija, un ir iespējams, ka laika gaitā Krievija savas pašu centienu rezultātā nonāks ļoti sarežģītā situācijā. “Turklāt, ja pieņemam, ka karš Ukrainā būs ilgs, ir pēc iespējas jāierobežo militāro tehnoloģiju un visa ar to saistītā plūsma uz Krieviju.”
Tam piekrita Hanna Notte, uzsverot, ka “mēs nedrīkstam aizmirst galveno: Krievija cenšas panākt daudzpolāru pasauli.”
Šajā sakarā eksperte ir pārliecināta, ka “ir jāskaidro un jāparāda citām pasaules valstīm, ka pasaule, uz kuru tiecas Krievija, nebūs patiesi daudzpolāra”.
“Es neticu, ka Krievija tic patiesai suverēnu valstu vienlīdzībai starptautiskā līmenī. Tā uzskata, ka dažas valstis ir “svarīgākas”, sacīja Notte, un ASV un Rietumiem ir jāpieliek pūles globālajos dienvidos, lai liktu tiem justies, ka Rietumi joprojām vēlas palīdzēt viņiem atrisināt viņu problēmas. Turklāt ASV un Rietumiem būtu jāstiprina savas partnerattiecības tādās vietās kā Indo-Klusā okeāna reģions, kā arī Tuvie Austrumi.