Visi zinām teicienu “laiks skrien”, un šķiet, ka tas kļūst arvien patiesāks, kad mēs kļūstam vecāki. Vienu brīdi tu esi neuzmanīgs bērns, un tad, acu mirklī, tu esi pieaugušais ar daudziem pienākumiem, raksta Daily Mail.
Pētniekiem vēl ir jāatbild uz jautājumu, kāpēc šķiet, ka mūsu dzīve paiet mums garām, taču viņi ir spējuši formulēt teoriju. Saskaņā ar Mičiganas Universitātes psiholoģijas profesores Sindijas Lustingas teikto, galvenais iemesls ir tas, ka, mums novecojot, mūsu dzīve mēdz kļūt vairāk strukturēta atbilstoši rutīnai un tajā ir mazāk nozīmīgu notikumu. Starp citu, cilvēki izmanto tieši šos notikumus, lai atšķirtu dažādus “mūsu dzīves” laikmetus.
Bērnībā cilvēkam vēl ir ļoti maz pieredzes, par ko viņš varētu pārdomāt. Faktiski piecus gadus vecam bērnam viens gads ir 20% no viņa dzīves, kas piepildīta ar zināšanām par apkārtējo pasauli. Tajā pašā laikā 50 gadus vecam cilvēkam 1 gads ir tikai 2% no viņa dzīves, iespējams, ar daudz mazāk jaunas pieredzes.
Saskaņā ar Lustingas teikto, mūsu smadzenes apvieno dienas un nedēļas, tāpēc viss var šķist saplūdis kopā. Zinātnieki jau zina, ka cilvēki mēra laiku pēc neaizmirstamiem notikumiem, un ar vecumu to paliek arvien mazāk – tāpēc lielākā daļa cilvēku labāk atceras to, ko viņi ir darījuši tikai vienu reizi savā dzīvē, nevis simts.
Tomēr ir vēl viena teorija, tā nāk no Andriana Bejana no Djūka universitātes. Šī teorija liecina, ka ātrāka laika gaita ir saistīta ar smadzeņu novecošanos. Bejana pētījums tika publicēts 2019. gadā un atklāja, ka, mums novecojot, mūsu uztvere par dzīves pieredzi var kļūt izkropļota, un mūsu smadzenēm ir nepieciešams ilgāks laiks, lai apstrādātu jaunus garīgos tēlus.
Tajā pašā laikā, pēc zinātnieka domām, agrākā vecumā smadzenes var ātrāk uztvert jaunu informāciju, jo spēj apstrādāt vairāk tajā pašā laika periodā. Tā rezultātā bērnībā dienas šķiet garākas nekā pieaugušā vecumā.
Zinātnieki norāda, ka fiziskajām izmaiņām mūsu nervos un neironos ir liela nozīme tajā, kā mēs uztveram laiku, novecojot. Gadu gaitā struktūras kļūst sarežģītākas un degradējas, radot lielāku pretestību saņemtajiem elektriskajiem signāliem. Galvenā hipotēze liecina, ka tieši šo galveno funkciju pasliktināšanās noved pie ātruma samazināšanās, ar kādu mūsu smadzenes saņem un apstrādā jaunu informāciju.
Pēc Bejana teiktā, zinātnieki jau iepriekš ir atklājuši, ka zīdaiņi kustina acis daudz biežāk nekā pieaugušie. Tas ir tāpēc, ka tie ātrāk apstrādā attēlus. Ar vecumu šī pārstrāde arvien vairāk bremzējas, un jau vecumdienās mums patiesībā var šķist, ka laiks paiet daudz ātrāk.
Tomēr zinātnieku aprindas nav panākušas vienprātību. Zinātniekiem joprojām ir jāpieliek punkts šim sarežģītajam jautājumam.
